Sieviete bija līdzvērtīgās attiecībās, bet tad piedzima bērns... Kāpēc mātes uzņemas par daudz, skaidro Vita Kalniņa
FOTO: no personīgā arhīva
Psihoterapijas speciāliste, Ģimenes psiholoģijas centra “Līna” dibinātāja Vita Kalniņa
Būt līdzvērtīgam
Vitas bērniem ir 14, 17, 25 un 28 gadi, un jau divus gadus viņa ir arī vecmāmiņa. Ar visiem četriem bērniem Vita profesionālajā dzīvē atgriezusies ātri. Laiki un apstākļi bijuši dažādi – starp otro un trešo bērnu ir astoņu gadu starpība –, taču pamatprincips palicis nemainīgs. Viņa nekad nav uzskatījusi, ka mammai automātiski jābūt galvenajai atbildīgajai par bērniem, māju un visu pārējo, bet tētim pienākas tikai “palīdzēt”. “Ko nozīmē palīdzēt?” viņa jautā un paskaidro – ja viens cilvēks ir pamatatbildīgais, otrs var palīdzēt vai nepalīdzēt, taču ģimenē, kurā ir abi vecāki, arī atbildība ir abiem. “Mēs abi darām kopā, abi esam līdzvērtīgi atbildīgi.”
Ar dzīvesbiedru kopā pavadīts jau 31 gads. Kā jebkurās attiecībās, piedzīvoti arī konflikti un grūtāki brīži, taču būtiska bijusi sajūta, ka neviens nenostāda sevi augstāk par otru un neviena karjera automātiski nekļūst svarīgāka. “Esam abi uz maiņām dzīvojušies ar slimiem bērniem, un nereti nozīmīga bija vecvecāku iesaiste,” Vita teic un piebilst, ka tieši slimības lapu jautājums labi parāda, cik automātiski sabiedrībā joprojām darbojas priekšstats, ka bērna slimības gadījumā mājās paliek mamma. Vīrieši nereti mēdz teikt, ka viņiem tas nav finansiāli izdevīgi, neņemot vērā, ka arī bērna mātei nav finansiāli izdevīgi ņemt darbnespējas lapu. Tāpat bieži netiek ņemts vērā, ka sieviete, kura gadiem ilgi palikusi mājās ar bērniem, bieži vien ir zaudējusi ne tikai konkrētā brīža ienākumus un profesionālās iespējas, bet arī daļu sava pensijas kapitāla.
Laiks arī ir vērtība
Pēc Vitas domām, ka arī laiks ģimenēs tiek pārāk maz novērtēts un tas netiek uztverts līdzvērtīgi. Piemēram, vīrietis var iet uz sporta zāli, kad vēlas, bet sievietei jāpielāgojas gan bērna, gan partnera vajadzībām. Kampaņas “Nolaid slieksni” vēstnese uzsver – mēs izvēlamies, kur ieguldīt savu laiku, gluži tāpat kā lemjam, kur ieguldīt naudu. Un tas, kur ieguldām laiku, ļoti daudz pasaka par mūsu patiesajām dzīves vērtībām.
Vita gan norāda – tas, ka atsāka darba gaitas neilgi pēc bērnu piedzimšanas, nebūt nenozīmē, ka viņa strādāja no rīta līdz vakaram. “Savienoju gan profesionālo, gan ģimenes dzīvi.” Īpaši spilgti viņai atmiņā palicis laiks ar jaunāko dēlu, kuram tagad ir 14 gadu. Dienas lielākoties viņa pavadīja kopā ar mazuli, bet dažus vakarus mēnesī vadīja psihoterapijas grupas. Nodarbību laikā ar mazo pastaigājās tētis. “Kad dēls bija jābaro, vīrs bērnu atveda pie manis.” Tad puiši atkal devušies savās gaitās.
Tas nav darīts tikai naudas dēļ. Vita ir no tiem cilvēkiem, kuriem bez mājas un sadzīves nepieciešama arī cita veida darbošanās – gan tāpēc, lai nepazaudētu profesionālo identitāti, gan tādēļ, lai darītu kaut ko tādu, kas “uzpilda” citā veidā. Viņa to saista arī ar psihisko veselību, taču uzreiz paskaidro, ka svarīgi nepāriet no viena stereotipa pie otra, proti, ne katrai mammai vajag pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā. Ir sievietes, kuras patiesi jūtas piepildītas, lielāko daļu laika esot kopā ar bērniem. “Viņām tas ir dzīves pamats, un tas ir labi, taču ir mammas, kurām ar bērniem vien nepietiek, nepieciešams realizēt sevi arī citā veidā. Tas nenozīmē, ka viņas nemīl savus bērnus. Viņas vienkārši ir citādas.”
Neiekrist otrā grāvī
Vita uzsver – cīnoties pret stereotipiem, nevajadzētu izveidot jaunus. Ja agrāk tika teikts, ka mammai noteikti jāpaliek mājās, tad tagad nebūtu jāapgalvo, ka labai mammai noteikti jāiet strādāt. Nav viena pareizā modeļa.
Katra ģimene ir atšķirīga, tāpēc par to, kā sadalīt bērnu aprūpi, darbu, mājas pienākumus un laiku sev, būtu vērts runāt jau pirms bērnu piedzimšanas. Svarīgākais ir nevis atrast gatavu recepti, bet izveidot savu – tādu, kurā tiek ņemtas vērā abu partneru vajadzības.
Sabiedrība – tie esam arī mēs paši – ir uzcēlusi sliekšņus ar priekšstatiem par to, kādai jābūt labai mammai. Vita ir piedzīvojusi, piemēram, netiešus pārmetumus, īpaši laikā, kad vecākie bērni bērnudārzā dažreiz palika pēdējie. Grupiņas audzinātāja to uztvērusi saprotoši, taču citu grupu pedagogi runāja par psiholoģi, kura atstāj savus bērnus dārziņā līdz vakaram... Tāpat Vita norāda uz savstarpējo aprunāšanu un kaunināšanu – kad viena mamma nosoda otru par viņas izvēlēm. “Ja es izvēlos citādi, rodas kārdinājums domāt, ka tieši mana izvēle ir pareizā. Jo atzīt, ka citam cilvēkam var būt cita, arī tikpat pamatota izvēle, dažkārt nozīmē atzīt to, ka mana izvēle nav vienīgā iespējamā.”
Psihoterapeite savā grāmatā “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē” pievērsusies tam, kā veidojies mīts par perfekto māti un cik dziļi šis priekšstats iesakņojies sabiedrībā. Viņasprāt, problēma ir tajā, ka mums trūkst dažādu ģimenes modeļu piemēru. Ja acu priekšā ir maz citu iespēju, cilvēki mēdz atkārtot vecos modeļus arī tad, ja tie viņiem īsti neder.
Mīlestība un nogurums vienlaikus
Psihoterapeites praksē Vita arvien biežāk sastop jaunas mammas – izglītotas, ar savām interesēm, karjeru, labām partnerattiecībām –, kurām pēc bērna piedzimšanas iepriekšējā vērtību sistēma mainās. Sieviete, kura līdz šim dzīvojusi līdzvērtīgās attiecībās, pēkšņi sāk uzņemties gandrīz visu – ēst gatavošanu, veļas mazgāšanu, mājas tīrīšanu, bērna aprūpi... Viņa pieļauj, ka pie vainas varētu būt ģimenes modeļi, kādus lielākoties esam redzējuši sev apkārt.
Iespējams, mums vienkārši trūkst piemēru, kad bērnus audzina kopīgi un atbildība tiek dalīta bez stingri sadalītām “vīriešu” un “sieviešu” lomām.
Arī darba vide šajā jautājumā nav vienkārša. Vita pati ir darba devēja un atzīst – šajā jautājumā nākas meklēt līdzsvaru, kas ne vienmēr ir viegli. “Uzņēmums nav brīvprātīgo pulciņš, tam ir jādarbojas, jāpelna un jāspēj izpildīt savas saistības.” Īpaši sarežģīti kļūst tad, ja cilvēks atgriežas darbā, bet bērns bieži slimo. No vienas puses, ir saprotama empātija pret jauno vecāku, bet, no otras viņa prombūtne nozīmē papildu slodzi kolēģiem. Vita uzsver – nedrīkstētu būt tā, ka empātija tiek saglabāta tikai pret vienu grupu, kamēr pārējiem darbiniekiem nepārtraukti jāuzņemas prombūtnē esošā kolēģa pienākumi. Arī viņiem ir fiziskās un mentālās veselības robežas, savi ikdienas apstākļi, problēmas. Kā katrs uzņēmums šos jautājumus risina, tas ir individuāls ceļš, tāpat kā nav divu vienādu risinājumu dažādās ģimenēs.
Līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē vecāki piedzīvo arī daudz grūtu brīžu. Viņi var ļoti mīlēt savus bērnus un vienlaikus justies gan noguruši, gan dusmīgi. Tāpēc dabiska ir vēlme un pat nepieciešamība kādu laiku katram pavadīt vienatnē. Daudzām mammām ir grūti šādas izjūtas atzīt pat pašām sev, jo tās neatbilst priekšstatam par to, kādai, viņuprāt, vajadzētu būt labai mammai. Ja sadzīves organizēšanā, bērnu aprūpē un audzināšanā līdzvērtīgi iesaistās abi vecāki, katram ir vieglāk veltīt laiku arī savām vajadzībām. Labi funkcionējošās pāra attiecībās tiek meklēta iespēja arī katra partnera individuālo vajadzību apmierināšanai. Kādi tieši būs šie risinājumi, tas katrā ģimenē var atšķirties, tomēr svarīgi, ka par to tiek diskutēts un lemts kopīgi.
Ja vēlies nomērīt, cik patiesībā ir augsts Tavs aizspriedumu slieksnis, aizpildi testu: https://nolaidslieksni.lv/tests-diskriminacija. Par kampaņu, tās vēstnešiem un citu informāciju uzzini vairāk: https://nolaidslieksni.lv.