Pētījums atklāj – mātes instinkts nav nekāds brīnums, kurš piemīt vai nepiemīt
FOTO: Shutterstock.com
Kas īsti ir mātes instingts un kāpēc tas rodas vai nerodas?
Mātes instinkts – bioloģija vai sabiedrības radīts priekšstats?
Vispirms jānošķir divas lietas: bioloģiskie mehānismi, kas palīdz veidot saikni ar bērnu, un priekšstats par mātes instinktu kā iedzimtu, automātisku zināšanu kopumu.
Cilvēka organismā grūtniecības, dzemdību un zīdīšanas laikā notiek būtiskas hormonālas pārmaiņas. Oksitocīns, ko bieži dēvē par pieķeršanās hormonu, piedalās dzemdību un piena izdalīšanās procesos, kā arī ir iesaistīts sociālajā uzvedībā un saiknes veidošanā. Prolaktīnam ir nozīmīga loma piena veidošanā, savukārt grūtniecības hormonu pārmaiņas ietekmē arī smadzeņu darbību.
Pētījumi liecina, ka pārejas laikā uz mātes lomu sievietes smadzenēs notiek neirobioloģiskas pārmaiņas. Tās saistītas ar uzmanību, emocionālo reakciju un spēju uztvert bērna signālus. Citiem vārdiem sakot, organisms un smadzenes pielāgojas jaunajai dzīves situācijai.
Tomēr tas nenozīmē, ka sieviete pēkšņi iegūst universālu spēju bez kļūdām saprast katru mazuļa raudienu vai intuitīvi zināt, kā viņu nomierināt. Bioloģija var radīt priekšnoteikumus rūpēm un pieķeršanās veidošanai, bet pati saikne ir daudz sarežģītāks process.
Vai mātes instinkts rodas uzreiz pēc dzemdībām?
Ne vienmēr. Un šis ir viens no svarīgākajiem aspektiem, par kuru būtu jārunā daudz atklātāk. Daļa sieviešu jau pirmajā mirklī, kad mazulis tiek uzlikts uz krūtīm, izjūt spēcīgu emocionālu saikni. Citām sākumā ir apjukums, nogurums, bailes vai pat sajūta, ka notikušais vēl nav īsti aptverams. Ir arī mammas, kuras pret bērnu sāk izjust dziļu pieķeršanos tikai pēc vairākām dienām, nedēļām vai pat ilgāka laika.
gadā zinātniskajā žurnālā Social Science & Medicine publicētā pētījumā pētnieki analizēja 75 jaunu māmiņu pieredzi, intervējot viņas vairākos posmos pēc dzemdībām. Secinājumi neapstiprināja priekšstatu par vienu universālu, iedzimtu mātes instinktu, kas visām sievietēm izpaužas vienādi. Mātes un bērna saiknes veidošanos ietekmēja dažādi apstākļi, tostarp fiziska tuvība, ikdienas rūpes, stress un pašas mammas pārliecība par savām spējām. Pieķeršanās laika gaitā kļuva stiprāka, pieaugot pieredzei un savstarpējai mijiedarbībai.
Protams, šis pētījums nav pamats apgalvojumam, ka mātes instinkta vispār nav – tajā piedalījās konkrēta grupa jaunu māmiņu, un šādu jautājumu nevar atrisināt ar vienu pētījumu. Taču tas labi parāda, cik dažāda var būt sieviešu pieredze.
Mātišķums ir arī iemācāma prasme
Mēs mēdzam domāt, ka mammai pašai no sevis būtu jāzina, kāpēc bērns raud, kā viņu pareizi turēt, kā nomierināt un kā reaģēt uz katru viņa vajadzību. Taču patiesībā arī šīs prasmes veidojas pieredzē.
Sākumā mazulis var raudāt, un mamma nezina, vai viņam ir auksti, karsti, vai viņš ir izsalcis, noguris vai vienkārši vēlas tuvumu. Viņa mēģina, vēro, kļūdās, atkal mēģina. Pamazām sāk atpazīt bērna skaņas, mīmiku, kustības un ieradumus. Ar laiku rodas pārliecība: šoreiz viņš raud citādi, šis ir tas brīdis, kad vajadzīgs apskāviens, bet tagad, visticamāk, laiks gulēt.
To, ko ikdienā mēdzam saukt par mātes instinktu, dažkārt precīzāk būtu dēvēt par pieredzē balstītu izpratni par savu bērnu. Tā neveidojas vienā dienā, bet gan neskaitāmās mazās ikdienas situācijās.
Turklāt rūpes par bērnu nav tikai bioloģiskas mātes privilēģija. Arī tēvi un citi bērna aprūpētāji, pavadot laiku kopā ar mazuli, veido ciešu saikni, iemācās atpazīt viņa vajadzības un kļūst arvien pārliecinātāki aprūpē. Tas vēlreiz apliecina, ka nozīme ir ne tikai bioloģijai, bet arī attiecībām un ikdienas pieredzei.
Kāpēc vienai mammai viss šķiet dabiski, bet citai – sarežģīti?
Nav vienas atbildes. Sievietes pieredzi ietekmē grūtniecības un dzemdību norise, veselības stāvoklis, emocionālā pašsajūta, miega trūkums, atbalsts no partnera un tuviniekiem, iepriekšējā pieredze ar bērniem un daudzi citi apstākļi.
Piemēram, pēc sarežģītām vai traumatiskām dzemdībām sievietei var būt grūti uzreiz emocionāli pieņemt notikušo. Ja mamma ir pārgurusi, izjūt vientulību vai cīnās ar pēcdzemdību depresiju, arī saiknes veidošanās var būt sarežģītāka. Tas nav pierādījums, ka viņai trūkst mātes instinkta vai mīlestības.
Svarīgi arī saprast, ka pieķeršanās bērnam un spēja par viņu rūpēties nav gluži viens un tas pats. Mamma var vēl nejust to lielo, visaptverošo mīlestību, par kuru tik bieži stāsta citās ģimenēs, bet vienlaikus rūpīgi gādāt par bērna vajadzībām, sargāt viņu un darīt visu iespējamo, lai mazulim būtu labi.
Ja pēc dzemdībām ilgstoši ir nomāktība, trauksme, bezcerības sajūta vai grūtības veidot saikni ar mazuli, ir vērts par to aprunāties ar ārstu vai psihiskās veselības speciālistu. Palīdzības meklēšana nav vājuma pazīme.
Mātes instinkts nav eksāmens, kas jānokārto
Iespējams, mātes instinkts nav tik daudz kāds noslēpumains, iedzimts spēks, cik bioloģijas, emociju, pieredzes un attiecību kopums. Vienai sievietei tas var izpausties kā tūlītēja vēlme būt blakus mazulim, citai – kā pamazām augoša pārliecība un pieķeršanās. Un abas pieredzes ir normālas.
Varbūt svarīgākais, ko atcerēties: nevienai sievietei nav jājūtas vainīgai tāpēc, ka viņas mātišķums neatbilst romantizētajam priekšstatam par mammu, kura jau pirmajā sekundē zina visas atbildes. Bērnam nav vajadzīga perfekta mamma ar nekļūdīgu instinktu. Viņam vajadzīgs pieaugušais, kurš cenšas viņu saprast, rūpējas par viņu un vajadzības gadījumā nebaidās lūgt palīdzību.
Raksta tapšanā izmantoti materiāli no:
Rankin, Krouskop un Fisher (2024), Mother-infant attachment from the perspective of young mothers: Does the data support a maternal instinct?
The transition to motherhood: linking hormones, brain and behaviour