Tētiem ir lielāka nozīme, nekā domāts: viņu uzvedība var ietekmēt bērna veselību vēl gadiem ilgi

Nesen kādā pētījumā analizēti dati par 399 ģimenēm, kurās bērns aug kopā ar abiem vecākiem. Kad bērni bija 10 un 24 mēnešus veci, pētnieki apmeklēja ģimenes mājās un filmēja īsas rotaļu epizodes ar abiem vecākiem. Pēc tam speciāli apmācīti vērtētāji analizēja, cik sirsnīgi, atsaucīgi un bērna vecumam atbilstoši reaģē mātes un tēvi, kā arī to, kā vecāki sadarbojas bērna audzināšanā.

Pēc vairākiem gadiem, kad bērni bija sasnieguši septiņu gadu vecumu, pētnieki atkārtoti izvērtēja viņu veselību, analizējot vairākus sirds un vielmaiņas veselības rādītājus, tostarp holesterīna līmeni, cukura līmeņa kontroli asinīs un iekaisuma marķierus.

Rezultāti pētniekus pārsteidza: bērniem, kuru tēvi agrīnā vecumā bijuši mazāk iejūtīgi vai vēlāk audzināšanā kļuvuši distancētāki un konkurējošāki, septiņu gadu vecumā biežāk novēroti augstāki iekaisuma rādītāji un sliktāka cukura līmeņa kontrole. Līdzīga saikne ar māšu uzvedību šajā pētījumā netika konstatēta, lai gan zinātnieki uzsver — tas nenozīmē, ka mātes bērna attīstībā nebūtu būtiskas.

Ka skaidro Pensilvānijas štata universitātes Veselības un cilvēka attīstības koledžas biouzvedības veselības profesore un pētījuma līdzautore Dženifera Greiema-Engelanda, tam var būt vairāki iemesli, taču daļa zinātnieku pieļauj, ka atšķirība varētu būt saistīta ar to, kā ģimenēs parasti tiek sadalīti vecāku pienākumi.

“Divu vecāku ģimenēs, kādas tika pētītas šajā gadījumā, māte bieži ir galvenā aprūpētāja,” skaidroja Greiema-Engelanda. “Tāpēc iespējams, ka mātes uzvedība ģimenē tiek uztverta kā norma, savukārt tēva loma šo normu vai nu nostiprina, vai izjauc.”

“Nevienu nepārsteigs secinājums, ka bērniem nāk par labu, ja pret viņiem izturas atbilstoši, sirsnīgi un iejūtīgi,” sacīja pētījuma vecākā autore, biouzvedības veselības asociētā profesore Hanna Šreijere. “Taču cilvēkus varētu pārsteigt tas, ka tēva uzvedība laikā, kad bērns vēl ir pārāk mazs, lai veidotu pastāvīgas atmiņas, var ietekmēt bērna veselību laikā, kad viņš jau mācās otrajā klasē,” viņa piebilda.

Tas gan nenozīmē, ka mātes bērnus neietekmē. “Ģimenē ļoti svarīgs ir ikviens,” sacīja Pensilvānijas štata universitātes pēcdoktorantūras pētnieks un pētījuma vadošais autors Alps Aituglu.

“Mātes bieži ir galvenās aprūpētājas, un bērni šajā laikā piedzīvo visstraujāko izaugsmi un attīstību,” viņš skaidroja. “Galvenais secinājums ir tāds, ka ģimenēs, kurās mājās ir tēvs, tēvi ietekmē vidi veidos, kas var vai nu atbalstīt, vai graut bērna veselību vēl daudzus gadus.”

Pētnieki secināja, ka bērniem, kuru tēvi bija iesaistīti un sirsnīgi, vēlāk bija labāki vielmaiņas un sirds veselības rādītāji.

Vienlaikus, lai gan lielākā daļa vīriešu un sieviešu uzskata, ka vecāku pienākumi būtu jādala vienlīdzīgi, pētījumi rāda, ka mātes joprojām pavada gandrīz divreiz vairāk laika, rūpējoties par bērniem, nekā tēvi.

“Tēviem līdzās mātēm ir dziļa ietekme uz ģimenes funkcionēšanu, un tā var atbalsoties bērna veselībā vēl daudzus gadus vēlāk,” sacīja Aituglu. “Kā sabiedrībai mums ir svarīgi atbalstīt tēvus un ikvienu bērna mājsaimniecībā, jo tas ir būtisks solis bērnu veselības veicināšanā.”