Pieaugušais bērns emocionāli vardarbīgs pret saviem vecākiem – situācija, kas sāp bezgalīgi
FOTO: Shutterstock.com
Pieaugušais bērns vardarbīgs pret vecākiem
Speciālisti norāda – aiz šādas pacietības bieži slēpjas bailes, pārlieka sevis vainošana un vēlme par katru cenu saglabāt attiecības. Daudzi vecāki pat klusībā pacieš emocionāli smagas situācijas, lai tikai nezaudētu saikni ar saviem pieaugušajiem bērniem.
1. Pārlieka analizēšana liek vainot sevi
Vecāki, kuri ļoti pārdzīvo konfliktus ar pieaugušajiem bērniem, nereti sāk bezgalīgi analizēt notikušo. Viņi atkal un atkal pārcilā sarunas, domā, ko pateikuši nepareizi, un mēģina atrast "ideālo" atbildi, kas situāciju varētu atrisināt.
Tāpēc daži vecāki izvēlas klusēt un paciest aizvainojumus, lai tikai saglabātu iespēju redzēt savus bērnus un mazbērnus. Tomēr veselīgās attiecībās robežas var noteikt arī bez mēģinājuma kontrolēt otru cilvēku. Piemēram, vecāks var mierīgi pateikt: "Es par tevi rūpējos un vēlos labas attiecības. Esmu gatavs runāt, kad varēsim sarunāties ar cieņu." Ja saruna kļūst aizvainojoša, vecākam ir tiesības to pārtraukt un atgriezties pie tās vēlāk.
3. Līdzjūtība tiek sajaukta ar vardarbības paciešanu
Pieaugušiem bērniem var būt nopietnas grūtības – trauksme, depresija, problēmas darbā vai neveiksmīgas attiecības. Vecāku līdzjūtība un atbalsts šādās situācijās ir svarīgs. Taču saprast bērna grūtības nenozīmē pieļaut, ka viņš jūs aizvaino vai pazemo.
Vecāks var vienlaikus atzīt bērna problēmas un noteikt robežas: “Es zinu, ka tev šobrīd ir grūti un vēlos tevi atbalstīt. Taču sarunas, kurās es jūtos aizskarts, nav veselīgas nevienam no mums.”Speciālisti uzsver, ka robežu noteikšana nav mēģinājums kontrolēt pieaugušu bērnu. Tā ir iespēja skaidri pateikt, kādu attieksmi jūs esat gatavs pieņemt un kādu – ne.
Svarīgi atcerēties
Pieauguša bērna grūtības var izskaidrot viņa uzvedību, taču tās nepadara emocionālu vardarbību pieņemamu. Vecākiem nav jāatsakās no līdzjūtības, lai aizstāvētu sevi.
Veselīgākas attiecības var sākties ar spēju pārtraukt bezgalīgu sevis vainošanu, noteikt skaidras robežas un atcerēties arī savu vērtību.