Pieaugušas sievietes stāsts: Nevaru ciest, ka mammai māsa vienmēr ir mīļāka

Saka jau, ka problēmas atzīšana ir puse no uzvaras. Tu tātad esi greizsirdīga uz savu jaunāko māsu. Vai tā bija arī bērnībā?

Jā, jo mani nepamet sajūta, ka tādu tiešām lielu mammas mīlestību esmu izbaudījusi tikai piecus gadus. Kad man palika pieci gadi, pasaulē nāca mana māsa, un kopš tā brīža vienmēr esmu jutusies kā mazāk mīlētais bērns. Jau no pirmajām dienām, kad tētis mammu un māsu pārveda mājās no dzemdību nama, esmu jutusies mazliet pamesta novārtā. Lai arī tajā laikā biju vēl pavisam maza, šīs sajūtas tiešām atceros ļoti spilgti.

Šobrīd tu esi pieaugusi. Vai, atskatoties uz notikumiem bērnībā, tu redzi, ka tavām sajūtām ir bijis arī kāds racionāls pamats?

Protams. Atceros mammas mūžīgo: Pauliņa (Anetes jaunākā māsa, sievietes vārds mainīts) taču maziņa. Atļauj Pauliņai paspēlēties ar savām mantiņām. Paula tās sakošļā un vēlākā vecumā arī salauž. Ļauj Pauliņai paspēlēties savā istabā, paņem līdzi Pauliņu ciemos pie draudzenēm, atļauj Pauliņai palīdzēt nopūst svecītes savā dzimšanas dienas kūkā, viņa taču maziņa, viņai arī gribas… Un tā ar visu. Un tā tas ir bijis vienmēr. Arī tad, kad Pauliņa sen vairs nebija maziņa, viņa mūždien ir tikusi žēlota, aptekalēta un aprūpēta. Nē, es pat teiktu, ka pāraprūpēta. Nu, tāda egoistiska spindzele arī ir izaugusi.

Tu lielākoties piemini tikai mammu. Bet vai arī tētis, tavuprāt, māsai pievērsa vairāk uzmanības?

Nē, tētis atšķirībā no mammas, manuprāt, tiešām mīlēja abas meitas vienlīdz stipri. Domāju, ka tieši šī iemesla dēļ man arī šobrīd ir labākas attiecības tieši ar tēti, nevis mammu. Bet nu jāsaka, ka vīrieši jau patiesībā ir vājais dzimums. Tētis vienmēr beigu beigās piekāpās mammai neatkarīgi no tā, kāds bija strīdu vai vienkāršu diskusiju iemesls. Reizēm man liekas, ka viņam no mammas vienmēr ir bijis tā kā drusku bail. Gan toreiz manā bērnībā, gan tagad. Reizēm, goda vārds, gribas viņu sapurināt – tu taču esi vīrietis, savācies! Un tad man atkal viņa paliek tā kā drusku žēl, jo viņš jau grib tikai, lai viss būtu mierīgāk un harmoniskāk.

Kādas šobrīd ir tavas attiecības ar māsu?

Nu jā, tā pavisam godīgi, tad diemžēl ļoti līdzīgas tām, kādas tās bija bērnībā. Ne par kādām draudzenēm neesam kļuvušas. Neskatoties uz to, ka Paula ir par mani piecus gadus jaunāka, bērns viņai piedzima pirmajai. Diezgan agrā jaunībā. Nu, un tieši šī mazmeita ir absolūti mīļākais mazbērns. Nē, nu it kā no vienas puses saprotams. Paula bija ļoti jauna, un mamma viņas meitu praktiski ir uzaudzinājusi. Bet sāp jau tāpat – kad vēlāk viens pēc otra piedzima abi mani puikas, ome viņus pieskatīja tikai retu reizi, kad tiešām objektīvi bija tāda vajadzība. Ja Pauliņa pēcdzemdību periodā tika apčubināta tā, it kā pati būtu zīdainis, man lielākoties ar visu nācās tikt galā pašai. Nav jau tā, ka mamma vispār neizrādītu maniem puišiem nekādu uzmanību, bet viņi pilnīgi noteikti nesaņem pat pusi no tās dievinošās mīlestības, kas tiek sniegta Paulas meitai.

Tu taču noteikti esi par to runājusi ar vecākiem? Ar māsu?

Jā, bet no tā nekad nav bijis absolūti nekādas jēgas. Gan mamma, gan tētis apgalvo, ka mīl visus bērnus un mazbērnus vienlīdz stipri. Pat ja lieku priekšā reālus piemērus, kas parāda, ka tā nepavisam nav, viņi paliek pie sava. Pilnīgi vienmēr. Ar māsu vispār nav vērts runāt. Tas cilvēks vispār domā tikai un vienīgi par savu dzīvi un savām sajūtām.

Vai tev ir kaut kādas vīzijas, kā šo visu varētu vērst par labu? Varbūt esi runājusi ar speciālistu?

Esmu daudz par to visu domājusi un lasījusi gudrās grāmatās. Pie psihologa esmu gājusi. Pagaidām itin nekas nav līdzējis. Un kā var līdzēt, ja problēmu redz tikai viens cilvēks un tā esmu es pati? Agrāk es cerēju, ka kaut kas mainīsies un mēs visi iemācīsimies izrunāties, bet jāsaka, ka nupat es jau vairs neloloju gandrīz nekādas cerības.