Kā tu patiesībā jūties? Aina Poiša par to, kā mācīties sadzirdēt sevi brīdī, kad kļūst grūti

No malas jautājumi, kā tev iet un kā tu jūties, šķiet līdzīgi, taču starp tiem ir būtiska atšķirība. Uz jautājumu, kā tev iet, bieži atbildam automātiski: “Labi”, “Normāli”, “Viss kārtībā.” Un turpinām savu dienu. Taču jautājums, kā tu jūties, aicina apstāties. Tas liek paskatīties ne tikai uz notikumiem apkārt, bet arī uz to, kas notiek mūsos pašos. Un tas ne vienmēr ir viegli.

Kāpēc mums grūti atzīt savas izjūtas

Daudzi cilvēki dzīves laikā iemācās būt stipri. Saņemties. Izturēt. Turpināt. Šī prasme pati par sevi ir ļoti vērtīga. Tieši tā palīdz pārvarēt sarežģītus dzīves posmus, parūpēties par tuviniekiem un izdarīt to, kas nepieciešams arī tad, kad nav viegli. Taču dažkārt stiprums kļūst par vienīgo veidu, kā cilvēks prot tikt galā ar dzīvi. “Daudzi cilvēki ir ļoti labi iemācījušies funkcionēt, bet nav iemācījušies ieklausīties sevī,” saka psihoterapeite Aina Poiša. Šāds ieradums bieži sāk veidoties jau bērnībā. Varbūt ģimenē nav bijis ierasts runāt par emocijām. Varbūt bērns, būdams bēdīgs vai dusmīgs, dzirdēja: “Neraudi! Saņemies! Viss taču būs labi!” Pieaugušie nereti tā reaģēja nevis tāpēc, ka nevēlējās palīdzēt, bet tāpēc, ka paši nebija iemācījušies citādi runāt par izjūtām. Bērns no tā iemācās pielāgoties. Viņš iemācās tikt galā. Taču reizēm līdzi nāk arī pārliecība: savas emocijas labāk nerādīt, problēmas atrisināt pašam un citus neapgrūtināt. Pieaugot šis ieradums var palikt. Cilvēks sev saka: “Es tikšu galā.” Un kādu laiku tā patiešām arī notiek. Taču neizjustas un neizrunātas emocijas nepazūd. Tās uzkrājas. Nogurums, sāpes, vilšanās un vientulība ar laiku var kļūt par smagu nastu. “Emocijas nav mūsu ienaidnieks. Tās mums kaut ko pasaka par to, kas ar mums notiek. Grūtības sākas tad, kad mēs pārāk ilgi izliekamies, ka neko nejūtam,” skaidro Aina Poiša.

Kad sāpes sāk meklēt izeju

Dažkārt cilvēka iekšējās grūtības kļūst tik smagas, ka viņš sāk meklēt jebkādu veidu, kā kaut uz brīdi atgūt mieru. Tā nereti sākas arī atkarības, tādā veidā mēģinot samazināt sāpes, spriedzi, trauksmi vai tukšuma izjūtu. Kāds pēc smagas dienas vakarā iedzer, lai atslābinātos. Kāds cits meklē citu veidu, kā uz brīdi aizbēgt no vientulības, nemiera vai izjūtas, ka dzīve kļuvusi pārāk smaga. Tajā brīdī šķiet, ka ir atrasts risinājums. Taču tas, kas sākumā sniedz atvieglojumu, ar laiku var kļūt par problēmu. Cilvēks arvien biežāk sāk izmantot vienu un to pašu veidu, lai tiktu galā ar savām izjūtām. Un pamazām tas, kas reiz palīdzēja izturēt grūtu brīdi, sāk radīt jaunus zaudējumus. Līdz ar to bieži parādās vēl viena smaga nasta – kauns. Cilvēks sāk slēpties. Viņš saprot, ka kaut kas nav kārtībā, bet vienlaikus baidās to atzīt. Baidās no nosodījuma, attiecību zaudēšanas vai tuvinieku vilšanās. Īpaši grūti tas var būt tiem, kuri visu dzīvi bijuši stiprie, – cilvēkiem, uz kuriem citi paļaujas un kuri pieraduši palīdzēt citiem. Atzīt “man ir problēma” nozīmē ne tikai runāt par atkarību. Tas nozīmē sastapties ar sāpīgu atziņu, ka arī man pašam ir nepieciešams atbalsts. “Palīdzības lūgšana nav vājuma pazīme. Tā bieži ir pirmā pazīme, ka cilvēks sāk rūpēties par sevi,” uzsver Aina Poiša. Tomēr tieši šis pirmais solis bieži ir visgrūtākais. Jo reizēm visvairāk biedē nevis pati problēma, bet iespēja ieraudzīt sevi bez aizsargmūra un pateikt: “Man ir grūti. Es viens pats vairs netieku galā. Man vajadzīga palīdzība.”

Kad cilvēks vairs neredz izeju

Ir brīži, kad cilvēka iekšējais nogurums, bezspēcības izjūta un ilgstošas sāpes kļūst tik smagas, ka viņš vairs nespēj ieraudzīt risinājumu. Ne tāpēc, ka tāda nebūtu, bet tāpēc, ka krīzes brīdī cilvēka skatījums sašaurinās, – visa uzmanība ir pievērsta tam, cik nepanesams šķiet šis mirklis. Tad var parādīties arī domas par nāvi vai vēlme vairs nejust šīs sāpes. “Tas ir ļoti smags stāvoklis, kurā cilvēks bieži vien vairs neredz tās iespējas, kuras no malas citi vēl spēj ieraudzīt,” skaidro Aina Poiša. Par šādām domām sabiedrībā joprojām bieži ir grūti runāt. Daudzi baidās – ja mēs par to jautāsim, situācija kļūs vēl sliktāka. Taču nereti tieši klusēšana cilvēkam rada vēl lielāku vientulības izjūtu. Cilvēkam, kurš piedzīvo dziļu krīzi, ir svarīgi sajust: viņa sāpes drīkst nosaukt vārdā. 

Arī cilvēks ļoti smagā stāvoklī ne vienmēr izskatās tā, kā mēs iedomājamies. Viņš var turpināt strādāt, rūpēties par ģimeni, satikt draugus un pat smaidīt. No malas apkārtējie var teikt: “Viņam taču viss ir kārtībā.” Taču ārēja funkcionēšana ne vienmēr nozīmē iekšēju labsajūtu. Īpaši smagi tas var būt cilvēkiem, kuri ilgstoši rūpējas par citiem – par smagi slimu tuvinieku, bērnu vai ģimenes locekli, kuram nepieciešams īpašs atbalsts. Viņi gadiem ilgi dara to, kas nepieciešams. Viņi turas. Viņi palīdz. Viņi atliek sevi uz vēlāku laiku. Līdz pienāk brīdis, kad spēka vairs nepietiek. “Dažkārt cilvēks tik ilgi ir bijis atbildīgs par citiem, ka kādā brīdī vairs nezina, kā parūpēties par sevi,” saka Aina Poiša. Šādā brīdī svarīgākais nav cilvēku kaunināt, pārliecināt vai mēģināt viņa sāpes aizstāt ar vienkāršu frāzi: “Viss taču būs labi.” Cilvēkam krīzē daudz svarīgāk ir sajust, ka viņš nav viens. Dažreiz pirmais palīdzības pavediens sākas ar pavisam vienkāršiem vārdiem: “Es redzu, ka tev ir ļoti grūti. Es esmu ar tevi. Pastāsti man, kas notiek.”

Svarīgākais – neļaut cilvēkam palikt vienam

Kad redzam, ka kādam ir ļoti grūti, arī mēs paši varam justies apjukuši. Ko teikt? Kā rīkoties? Vai mēs nepateiksim kaut ko nepareizi? Taču krīzes brīdī svarīgākais nav atrast perfektus vārdus. Svarīgākais ir būt klātesošam. Cilvēkam, kurš piedzīvo smagu emocionālu krīzi, ļoti nozīmīgi var kļūt “savējie” – cilvēki, kuri palīdz atgūt sajūtu, ka viņš joprojām kādam ir svarīgs. Nevis tie, kuri uzreiz meklē vainīgo vai steidzas dot padomus, bet tie, kuri spēj uzklausīt. Dažreiz pietiek pajautāt: “Kas tev šobrīd ir visgrūtākais? Kas tev palīdzētu šo brīdi izturēt?” Svarīgi ir nenoniecināt cilvēka izjūtas. Ja cilvēks saka: “Es vairs neredzu jēgu”, atbilde “nerunā tā, viss būs labi” var radīt sajūtu, ka viņa sāpes netiek saprastas. Mūsu uzdevums nav uzreiz pierādīt, ka cilvēks kļūdās. Mūsu uzdevums ir palīdzēt viņam izturēt šo brīdi. Protams, ir situācijas, kad ar sarunu vien nepietiek. Ja cilvēka emocionālais stāvoklis kļūst ļoti smags vai pastāv risks, ka viņš var sev kaitēt, svarīga ir konkrēta rīcība – piesaistīt profesionālu palīdzību, meklēt drošu vidi un parūpēties, lai cilvēks nepaliek viens. Palīdzības saņemšana var būt dažāda – saruna ar speciālistu, psihoterapija, krīzes palīdzība vai cits atbalsta veids. Svarīgākais ir palīdzēt cilvēkam nonākt līdz vietai, kur viņš atkal var sajust kaut nelielu drošību un cerību.

Kur meklēt atbalstu?

Krīzes un emocionālais atbalsts pieaugušajiem – 116123

Vienotais bezmaksas krīžu tālrunis darbojas visu diennakti. Uz to var zvanīt, ja piedzīvo emocionālas grūtības, vientulību, krīzi, trauksmi vai vienkārši jūti, ka nepieciešams ar kādu izrunāties. Zvanot uz šo tālruni, iespējams arī saņemt informāciju par turpmākām palīdzības iespējām.

Neatliekamā palīdzība situācijās, kad ir apdraudēta dzīvība – 113 vai 112

Ja cilvēks jūt, ka varētu sev nodarīt pāri, nespēj sevi pasargāt vai situācija kļuvusi bīstama, palīdzība jāmeklē nekavējoties. 

Bērniem un pusaudžiem – 116111

Ja grūtības piedzīvo bērns vai jaunietis, šis ir īpašs bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis.

Vairāk lasi izdevumā “Par Veselību” Nr. 4  (augusts/septembris 2026)