Krūtī sataustīts bumbulis, bet iet pie ārsta... gluži vienkārši bail. Pieredzes stāsti

Konsultē RAKUS paliatīvās aprūpes nodaļas ārste-psihoterapeite Maija Kārkliņa.

Gan jau pāries

Normālā situācijā, sataustot krūtī bumbuli, sieviete pierakstās vizītē pie ģimenes ārsta, un seko krūšu izmeklēšana. Zvanīt ārstam tajā pašā vai nākamajā dienā, vai vēl pēc dažām dienām, bet, ja tas tiek atlikts atkal un atkal, sievietei sev būtu godīgi jāpavaicā – kāpēc es tā rīkojos?

Lielākā daļa atbildēs – man ir bail. Tomēr daļa dzīvo tik lielā noliegumā, ka šim jautājumam nemaz nav vietas. Viņas neliekas ne zinis, jo gan jau pāries, gan jau tas nebūs vēzis. Noliegums ir smadzeņu aizsargreakcija nepieņemt sliktas ziņas, un tas var turpināties ilgi. Sieviete, kura noliedz savu onkoloģiju, uzskata, ka krūtī bumbuļa nav, un par to nedomā. Būtu svarīgi, lai ginekologs vizītes laikā šādai sievietei iztaustītu krūtis, bet ne visi ginekologi mūsdienās to dara. Ģimenes ārstam reizi gadā būtu jāapskata katrs savs pacients bez apģērba, bet arī tas vairs nenotiek.

 “Izstāstīšu piemēru no dzīves – sieviete, kura zināja, ka viņai krūtī ir bumbulis, atsaucās aicinājumam par valsts naudu veikt mamogrāfiju, bet divus gadus neinteresējās par atbildi. Galu galā viņa nonāca paliatīvās aprūpes nodaļā,” stāsta ārste-psihoterapeite Maija Kārkliņa. Visbiežāk šādu sieviešu arguments ir vienkāršs – es tāpat nomiršu no vēža, turklāt ķirurģiska ārstēšana ir kropļojoša un ķīmijterapija grūti panesama. Daktere gan piebilst, ka tādu sieviešu, kuras ignorē savu slimību, paliek arvien mazāk, jo ir daudz informācijas par veiksmīgiem ārstēšanās gadījumiem.

Visaptverošas bailes

Galvenais iemesls nemeklēt palīdzību ir bailes, un bail ir no ļoti daudz kā. Vispirms jau no dramatiskā nosaukuma onkoloģija, jo tā joprojām ir stigma, gluži tāpat kā psihiatrija. Diagnozes stigmatizācija samazinās, bet vēl aizvien pastāv. Ir bail nomirt, un varētu domāt, ka tieši tāpēc ar steigu jāskrien pie ārsta. Neārstēta šī slimība nesagādā nekādu ķeizara nāvi, kas bez jebkādām ciešanām paņem acumirklī, varbūt pat miegā. Ar krūts vēzi pirmajā vai otrajā stadijā vēl var nodzīvot vairākus gadus, pat ja cilvēks neārstējas. Atklājot krūts vēzi vēlīnā stadijā un neārstējot, nāve iestājas salīdzinoši ātri. Ja sieviete ārstē krūts vēzi pirmajā vai otrajā stadijā, tad var nodzīvot vēl desmitiem gadu, un galu galā nāves cēlonis bieži vien nemaz nav onkoloģija.

Daudzas sievietes baidās no ciešanām, kas būs jāpiedzīvo ārstējoties. Bet kurš ir teicis, ka neārstējoties ciešanas nav lielākas? Ja arguments neārstēties ir bailes no invaliditātes, tad neārstējoties tā iestāsies pilnīgi noteikti, turklāt uz palikšanu.

Tāpat sievietes baidās, ka viņas pametīs partneris, kas reizēm arī notiek. Arī bailes par krūts noņemšanu daļēji saistītas ar partneri, lai gan krūts rekonstrukcija tiek veikta par valsts naudu. Tiesa, ne vienmēr medicīnisku iemeslu dēļ to var izdarīt uzreiz.Kad diagnoze jau noteikta un sieviete sākusi ārstēšanos, dažkārt ir bail to pateikt apkārtējiem, pat ļoti tuviem cilvēkiem. Un tas var nozīmēt atbalsta trūkumu, kas šādā situācijā ir ārkārtīgi nepieciešams.

Tu vēl dzīva?

Vēža diagnoze sev līdzi var atnest kaunu, jo ar onkoloģiju jau neviens nelepojas. Kādam šķiet, ka vēzis nozīmē rūpju trūkumu pret sevi. Mūsdienās mēdz būt arī kauns par to, ka dzīve nav bijusi pārāk ekoloģiska, bet ar vēzi slimo arī vegāni un veģetārieši, kuri turklāt bijuši fiziski aktīvi. Tātad veselīgs dzīvesveids nav brīnumlīdzeklis. Ja sieviete ir ticīga, viņai var ienākt prātā, ka tas ir sods. Mazpilsētās un nelielos ciematos ir bailes un kauns, ka par slimību varētu uzzināt citi, jo cilvēki dažkārt mēdz būt ārkārtīgi netaktiski. “Reāls piemērs no vēža pacientes dzīves. Aizbraucot uz ciema veikalu, viņa bija spiesta uzklausīt retorisku jautājumu – tu vēl dzīva?” neglīto patiesību par baumu klejošanu no mutes mutē atklāj Maija Kārkliņa.

Nerīkošanās ir pasīvā agresija pret sevi, kas vēža gadījumā beidzas ar nāvi. Sieviete, kura nolemj neko nedarīt, ļoti iespējams, dziļi sevī vēlas nomirt. Viņa vai nu ir depresīva personība, vai arī viņai ir neārstēta depresija vai kāds cits psihoemocionāls iemesls, ko pati neapzinās. Vīrieši lielākoties to risina ar alkoholu, bet sievietes aizraujas ar jogu, meditāciju vai citām tamlīdzīgām aktivitātēm, turpinot noliegt saslimšanu un gaidot brīnumu.

Emocionāls pārdzīvojums

Onkoloģija ir arī psihosomatiska saslimšana, jo liels emocionāls pārdzīvojums – šķiršanās, tuvinieka nāve vai pārcelšanās uz citu valsti – var kalpot par palaidējmehānismu. Nereti 6–18 mēnešu laikā pēc tam seko saslimšana ar vēzi. Emocionālais pārdzīvojums pazemina imunitāti, tāpēc slimība sāk izpausties, lai gan līdz tam organisms ar ļaundabīgajām vēža šūnām tika galā.