Atkarība nesākas vienā dienā. Kā pamanīt, ka pusaudzis nonācis uz bīstamā ceļa?

Kāpēc daži jaunieši ir īpaši jutīgi pret atkarībām, un kāda nozīme tajā ir emocionālajai pieredzei un attiecībām ģimenē? Vai vecāku noteiktās robežas palīdz vai reizēm situāciju tikai pasliktina? Un pats svarīgākais – kā runāt ar pusaudzi, kurš noliedz problēmu un nevēlas pieņemt palīdzību?

Lai saprastu, vai pusaudzis vienkārši pārdzīvo sarežģītu dzīves posmu vai arī viņa uzvedībā jau vērojamas pirmās atkarības pazīmes, portāls Mammamuntetiem.lv uz sarunu aicināja sertificētu mākslas terapeiti, Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzēju Ingu Bitēnu. 

Kāpēc pusaudži kļūst atkarīgi? Kas visbiežāk slēpjas aiz atkarībām?

Inga: Vienas atbildes nav. Viens pusaudzis sāk lietot vielas ziņkārības dēļ, cits vēlas iederēties draugu vidū, vēl kāds meklē atvieglojumu trauksmei, vientulībai vai emocionālām sāpēm. Sākumā viela var dot kaut ko jaunietim svarīgu: drosmi sarunāties, iespēju uz brīdi aizmirst grūtības vai sajūtu, ka viņš ir pieņemts. Tomēr pamēģināšana un atkarība nav viens un tas pats. Atkarības veidošanos ietekmē vairāki faktori — iedzimtība, psihiskā veselība, lietošanas sākšanas vecums, vielas īpašības, lietošanas biežums, pieejamība un attiecību vide. Tā var attīstīties arī pusaudzim no rūpīgas un atbalstošas ģimenes.

Man šķiet būtiski interesēties gan par to, ko jaunietis lieto, gan par to, ko lietošana viņam dod. Ja saprotam, ko viņš tā cenšas iegūt vai atvieglot, varam meklēt viņam piemērotu palīdzību.

Kā vecākiem pamanīt pirmās pazīmes, ka pusaudzim veidojas atkarība?

Inga: Jāpievērš uzmanība pārmaiņām salīdzinājumā ar to, kāds bērns bijis iepriekš. Var mainīties miegs, sekmes, skolas apmeklējums, draugu loks un intereses. Pusaudzis var kļūt noslēgtāks, biežāk melot par savu atrašanās vietu, prasīt neizskaidrojami daudz naudas vai zaudēt interesi par to, kas agrāk sagādājis prieku.

Neviena no šīm pazīmēm atsevišķi nepierāda atkarību. Līdzīgas pārmaiņas var būt saistītas ar depresiju, mobingu, pārslodzi vai citām grūtībām. Svarīgi ievērot vairāku pazīmju kopumu, to atkārtošanos un ietekmi uz ikdienu. Vecākiem nav uzreiz jānosaka diagnoze. Pirmais solis ir pateikt: “Es pamanu, ka pēdējā laikā tu slikti guli un vairs neej uz treniņiem. Es uztraucos. Kas ar tevi notiek?” Arī tad, ja iemesls nav vielu lietošana, šāda saruna var būt ļoti vajadzīga.

Kā saprast, kad telefons, sociālie tīkli vai datorspēles kļūst par problēmu?

Inga: Es skatītos uz to, kas pusaudža dzīvē sāk pazust ekrāna dēļ. Vai viņš regulāri neizguļas? Vai cieš mācības, ēšana, kustības un attiecības? Vai viņš spēj pārtraukt lietošanu, kad tas nepieciešams, un ievērot norunas? Vai turpina arī tad, kad pats jau izjūt negatīvās sekas?

Stundu skaits vien neatbild uz šiem jautājumiem. Telefonā jaunietis var gan mācīties un uzturēt draudzību, gan stundām ritināt saturu, pēc kura jūtas vēl sliktāk. Arī dusmas par telefona atņemšanu pašas par sevi nav atkarības pierādījums.

Ikdienā par atkarību mēdzam saukt arī pārmērīgu aizraušanos ar telefonu, sociālajiem tīkliem vai spēlēm. Tomēr ne vienmēr tā ir atkarība. Ja ekrānu lietošana sāk traucēt miegam, mācībām, attiecībām vai pašsajūtai, ir vērts meklēt palīdzību — arī tad, ja diagnoze nav noteikta.

Kā atkarību risku ietekmē traumatiska pieredze, emocionāla nevērība un nedrošība ģimenē?

Inga: Šāda pieredze var palielināt risku. Ja bērns ilgstoši dzīvojis bailēs, piedzīvojis vardarbību, zaudējumus vai palicis viens ar savām emocijām, viņam var būt grūtāk nomierināties un uzticēties citiem. Vielu lietošana var kļūt par mēģinājumu mazināt saspringumu, apslāpēt sāpīgas atmiņas vai uz brīdi neko nejust. Tas nenozīmē, ka jaunietis pats šo saikni apzinās.

Tomēr trauma nenosaka cilvēka nākotni, un ne aiz katras atkarības ir traumatiska pieredze. Arī ārpusģimenes aprūpes pieredze pati par sevi nenozīmē, ka bērnam attīstīsies atkarība. Palīdzībā svarīgi pievērsties gan lietošanai, gan tam, kā jaunietis jūtas un ko viņš ir piedzīvojis. Drošas, paredzamas attiecības un profesionāls atbalsts var palīdzēt apgūt citus veidus, kā tikt galā ar grūtībām.

Kā vecākiem runāt ar pusaudzi, ja rodas aizdomas par atkarību?

Inga: Sarunai izvēlētos mierīgu brīdi, kad pusaudzis nav apreibis un arī pieaugušais spēj klausīties. Sāktu ar konkrētiem novērojumiem un savām bažām: “Pēdējā laikā tu bieži kavē skolu, un vakar es sajutu alkohola smaku. Es uztraucos par tavu drošību un gribu saprast, kas notiek.”

Svarīgi dot vietu atbildei. Var jautāt: “Kas tev šobrīd ir grūtākais?”, “Ko tev dod lietošana?”, “Vai ir arī kaut kas, kas tevi pašu tajā satrauc?” Uzklausīt nenozīmē piekrist visam vai atteikties no robežām. Pirmās sarunas mērķis nav panākt atzīšanos par katru cenu. Svarīgi, lai jaunietis saprastu: pieaugušais pamana grūtības, uztver tās nopietni un ir gatavs palīdzēt. Pie šīs sarunas, visticamāk, būs jāatgriežas vairākkārt.

Kad nepieciešamas robežas, un kad pārmērīga kontrole var kaitēt?

Inga: Robežas ir nepieciešamas, lai rūpētos par drošību, miegu, mācībām un kopdzīvi. Tām jābūt saprotamām, paredzamām un saistītām ar konkrēto problēmu. Piemēram, vienošanās par telefona novietošanu ārpus guļamistabas naktī ir tieši saistīta ar miegu. Pieaugušā piemērs šeit ir tikpat svarīgs kā prasība bērnam.

Ierobežojums jāpapildina ar skaidrojumu un sarunu. Ja aizliedzam tikties ar draugiem, jādomā arī par to, kā jaunietim saglabāt piederības sajūtu un veidot atbalstošas attiecības. Pazemošana, neparedzami sodi un nemitīga izsekošana var veicināt slēpšanu un attālināšanos. Ja pastāv tūlītējs apdraudējums, vecākiem ir jārīkojas arī bez pusaudža piekrišanas. Taču ikdienā ir vērtīgi dot viņam iespēju piedalīties vienošanos veidošanā un pakāpeniski uzņemties atbildību.

Kā mākslas terapija var palīdzēt? Kas notiek terapijas procesā?

Inga: Pusaudzim ne vienmēr ir vārdi tam, ko viņš piedzīvo. Mākslas terapijā viņš var izmantot zīmējumu, krāsu, mālu vai kolāžu, lai pakāpeniski pietuvotos savai pieredzei. Nav jāprot skaisti zīmēt, un darbs netiek vērtēts ar atzīmi.

Piemēram, var piedāvāt attēlot, kā izskatās saspringums vai vieta, kur jaunietis jūtas droši. Pēc tam kopā pētām viņa pieredzi: kā bija radīt, ko viņš pamana un ko vēlas par darbu pastāstīt. Terapeits nenosaka, ka kāda krāsa vai simbols obligāti nozīmē konkrētu pārdzīvojumu — nozīmi meklējam kopā ar jaunieti.

Darba mērķi var būt emociju atpazīšana, spriedzes regulēšana, vajadzību izteikšana un savu resursu apzināšanās. Svarīgs ir gan radošais process, gan attiecības ar terapeitu. Atkarības gadījumā mākslas terapija var būt daļa no plašāka ārstēšanas plāna; tā neaizstāj narkologa izvērtējumu un citu nepieciešamo palīdzību.

Ko darīt, ja pusaudzis noliedz problēmu un atsakās runāt?

Inga: Atteikšanās runāt var nozīmēt dažādas lietas: jaunietis tiešām nesaskata problēmu, baidās no soda, izjūt kaunu vai nevēlas zaudēt to, ko lietošana viņam dod. Nav jēgas iestrēgt strīdā par vārdu “atkarība”. Varam runāt par to, kas ir novērojams: “Mēs varam atšķirīgi vērtēt telefona lietošanu, bet es redzu, ka tu vairākas naktis neesi gulējis un kavē skolu.”

Var piedāvāt izvēli par palīdzības saņemšanas veidu: ar kuru speciālistu sākt, vai uz pirmo tikšanos doties kopā. Pusaudzim var būt vieglāk sarunāties ar pieaugušo ārpus ģimenes. Arī vecāki paši var doties uz konsultāciju, ja bērns pagaidām atsakās. Nav jāgaida viņa pilnīga piekrišana, lai meklētu padomu par savu rīcību un drošības robežām.

Kad vecākiem vajadzētu meklēt profesionālu palīdzību, un pie kā vērsties vispirms?

Inga: Palīdzību vajadzētu meklēt, tiklīdz rodas bažas par pusaudža vielu lietošanu vai uzvedību — nav jāgaida, līdz izveidojusies atkarība. Īpaši svarīgi rīkoties, ja lietošana atkārtojas, jaunietim neizdodas to mazināt vai cieš miegs, mācības, veselība un attiecības. Arī viena smaga apreibuma epizode ir pietiekams iemesls konsultācijai.

Latvijā palīdzību var saņemt vairākās vietās. Sākt var ar ģimenes ārstu vai narkologu, kurš strādā ar bērniem un pusaudžiem. Speciālists izvērtēs situāciju un palīdzēs saprast, vai pietiek ar ambulatoru atbalstu vai nepieciešama intensīvāka ārstēšana.

Pusaudžu resursu centrā pieejams atbalsts jauniešiem ar atkarību risku un emocionālām grūtībām, iesaistot arī ģimeni. Centram ir filiāles vairākās Latvijas pilsētās, un konsultācijas iespējamas arī attālināti. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pieejamas narkologa konsultācijas, ambulatora pusaudžu atkarību ārstēšanas programma un nepieciešamības gadījumā ārstēšana stacionārā.

Slimnīcā “Ģintermuiža” Jelgavā ir pusaudžu narkoloģiskā motivācijas programma. Savukārt bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži” darbojas motivācijas programma nepilngadīgajiem ar vielu lietošanas problēmām. Piemērotāko programmu izvēlas atbilstoši jaunieša vajadzībām un speciālista izvērtējumam; uzņemšanas nosacījumi jāprecizē konkrētajā iestādē.

Papildu atbalstu bērniem, pusaudžiem un viņu ģimenēm piedāvā arī Bērnu aizsardzības centrs sadarbībā ar SIA “OnPlate” projektā “Atbalsta pasākumi bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām un to ģimenēm”. Bērniem un pusaudžiem paredzēta atbalsta grupa “Pārmaiņu telpa”, savukārt vecākiem, aizbildņiem un audžuģimenēm — “Vecāku spēka grupa”. Grupas paredzētas arī ģimenēm, kurās bērnam vai pusaudzim ir uzvedības vai atkarību problēmu attīstības risks. Tajās iespējams saņemt emocionālu atbalstu, labāk izprast emocijas un uzvedību, uzlabot savstarpējo saziņu un apgūt prasmes grūtību pārvarēšanai. Informācija par grupu norises vietām, laikiem un pieteikšanos pieejama mājaslapā onplate.lv.

Arī vecāki var meklēt konsultāciju, ja pusaudzis pagaidām atsakās no palīdzības. Nav jāpaliek vieniem ar neziņu par to, kā rīkoties.

Ja pusaudzis ir bezsamaņā, elpo lēni vai neregulāri, viņam ir krampji vai cits tūlītējs dzīvības apdraudējums, nekavējoties jāzvana 113.

Vai ir iespējams atveseļoties un atjaunot uzticēšanos sev un pasaulei?

Inga: Jā, atveseļošanās ir iespējama. Tā ietver gan vielu lietošanas pārtraukšanu, gan ikdienas atjaunošanu — miegu, attiecības, mācības, intereses un pieredzi, ka grūtības iespējams izturēt arī citādi. Tam var būt vajadzīgs laiks un vairāku speciālistu atbalsts.

Uzticēšanās pakāpeniski veidojas ikdienas pieredzē: noruna tiek izpildīta, par grūtībām izdodas pateikt agrāk, pēc konflikta saruna tiek atsākta. Vecākiem svarīgi pamanīt šos soļus, vienlaikus saglabājot skaidras robežas.

Atgriešanās pie lietošanas var notikt, taču tā nav neizbēgama un nenozīmē, ka viss iepriekš paveiktais ir zudis. Tā ir nopietna pazīme, ka kopā ar speciālistiem jāpārskata palīdzības plāns.

Vecākiem nav jānes viss vieniem. Arī viņiem vajadzīga atpūta, atbalsts un vieta savām bailēm un nogurumam. Bērnam ir svarīgi dzirdēt: “Es redzu, ka tev ir grūti. Es šo situāciju uztveru nopietni, un mēs meklēsim palīdzību.”

Kā palīdzēt bērnam, kurš piedzīvojis zaudējumus, nedrošību, atkarības vai citas traumatiskas pieredzes, atkal justies droši? Kā veidot attiecības ar bērnu, kura uzvedību pieaugušajiem reizēm ir grūti saprast? Šiem jautājumiem būs veltīta starptautiskā konference “SAKNES’26”, kas 2026. gada 13. un 14. novembrī notiks Rīgā, Bērzaunes ielā 6.

Vairāk lasi: Bērna uzvedība var slēpt dziļas sāpes: konference “SAKNES’26” pievērsīsies dziedinošu attiecību nozīmei!