Bērns pirmo reizi pārnācis mājās, smirdot pēc cigaretēm un alkohola. Ko vispār teikt un kā runāt?

Šķiet, situācijai, kad bērns pārnāk mājās reibumā, īsti gatavs nav neviens vecāks, līdz ar to gluži loģisks ir jautājums – ko vispār teikt? Ko darīt?

Vecāki šo situāciju var uztvert dažādi. Iespējams, pirmais impulss var būt sākt lamāt vai nosodīt, tomēr tas varētu negatīvi ietekmēt attiecības. Svarīgi ir validēt pusaudža pieredzi, piemēram, "Es varu saprast, kāpēc tu vēlējies pamēģināt nikotīnu/alkoholu". Vēlams būt patiesi ziņkārīgam un ieinteresētam. Vecāki var mēģināt izprast pusaudža lēmumu bez nosodījuma. Piemēram, uzdodot jautājumus: "Kāpēc vēlējies pamēģināt?", "Kādas bija sajūtas?", "Vai draugu lokā arī ir lietotāji, kas notiek, ja tu nelieto?" Svarīgi ir izprast, kāda ir motivācija lietot vielas. Tā var būt ziņkāre, iekļaušanās grupā, emociju regulācija. Svarīgi ir vienoties par drošības plānu. Bērnam ir jāzina, ka, lai kas būtu noticis, viņš vienmēr var piezvanīt vecākiem, lai viņu savāc.

Tomēr, kad situācija atkārtojas, iespējams, pirms tam ir bijusi kāda vienošanās par nelietošanu. Svarīgi ir izskaidrot, kādas ir dabiskās sekas uzvedībai. Piemēram, agrāk jāpārnāk mājās, kabatas nauda, lokācija. Ja lietošanas mērķis ir tikt galā ar grūtībām, tad var piesaistīt speciālistus.

Vai ir kādi pētījumi – kādā manierē un ģimenes modelī audzināti bērni ir mazāk pakļauti atkarību izraisošu vielu lietošanai?

Panalizējot dažādus pētījumus, var secināt, ka pusaudži ir vismazāk pakļauti atkarību izraisošo vielu lietošanai un smagai dzeršanai ģimenēs, kurās ir autoritatīvais audzināšanas stils. Šo pieeju var raksturot ar augstu emocionālo siltumu, atbalstu un atsaucību. Tas nozīmē, ka vecāki veido atbalstošu vidi un veido uzticīgas attiecības ar bērnu, kas savukārt uzlabo viņa pašvērtējumu, mentālo veselību un spēju uzņemties atbildību par savu rīcību. Otrs faktors ir skaidras robežas un disciplīna. Tas ietver to, ka vecāki pārzina bērna ikdienu un draugu loku, ir skaidri noteikumi ģimenē (arī par vielu lietošanu) un ir konsekventa uzraudzība, lai noteikumi tiktu ievēroti.

Kāda audzināšana paaugstina risku? Autoritārs stils, kuru raksturo augsta kontrole un zems siltums. Augsta kontrole nozīmē, ka ir daudz noteikumu un stingrības, savukārt zems siltums nozīmē, ka vecāki ir emocionāli nepieejami un vēsi. Tas rada spriedzi, bailes, var veicināt lietošanu kā emociju regulācijas paņēmienu.

Vēl pastāv arī visatļaujošais audzināšanas stils, kuru raksturo augsts siltums un zema kontrole. Augsts siltums nozīmē, ka vecāki ir emocionāli pieejami, atbalstoši. Savukārt zema kontrole nozīmē, ka bērns netiek disciplinēts un ir minimāli noteikumi. Pētījumi uzrāda, ka te pietrūkst disciplīnas, kas veicina agrāku vielu lietošanu.

Un pēdējais ir pamešana novārtā, ko raksturo zems siltums un zema kontrole. Ar šo stilu ir saistīts visaugstākais vielu lietošanas risks, jo pietrūkst gan atbalsta, gan uzraudzības.

Materiāls veidots Eiropas Sociālā fonda Plus līdzfinansētā projekta Nr. 4.3.6.5/1/24/I/001 “Atbalsta pasākumi bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām un to ģimenēm” ietvaros.