Kā iemācīties runāt ar pusaudzi tā, lai viņam tiešām gribētos arī atklāti atbildēt

Izvēlies piemērotu brīdi un vidi sarunai

Sarunai ar bērnu jāizvēlas piemērots, mierīgs brīdis un bērnam jāvelta nedalīta uzmanība. Tas ļauj sarunai notikt bez papildu spriedzes un palīdz sarunas dalībniekiem koncentrēties uz jūtām un pamanīt, kāda vajadzība slēpjas aiz bērna uzvedības. Galvenajam uzsvaram jābūt uz bērna sajūtu un vajadzību noskaidrošanu, tādējādi palīdzot bērnam saprast, kas ar viņu notiek un kas viņam šobrīd ir nepieciešams. Ja saruna notiek uzreiz pēc notikuma, tā ir iespēja palīdzēt bērnam nomierināties un atgūt emocionālo līdzsvaru. Savukārt, pārrunājot situāciju vēlāk, kad emocijas ir mazinājušās, bērnam ir vieglāk atpazīt savas sajūtas, izvērtēt savu rīcību un kopīgi meklēt iespējamos risinājumus. Lai saruna palīdzētu labāk izprast notikušo, svarīgi dot bērnam iespēju pašam veidot savu stāstījumu par piedzīvoto.

Jautājumu uzdošanas māksla

Lai bērns varētu pats pastāstīt par savu pieredzi, sarunā ieteicams izmantot atvērtus jautājumus. Piemēram: “Kā Tev šajās dienās iet skolā un mājās?”, “Kas ir tās lietas, kas Tev tagad visvairāk patīk, un kas Tevi apbēdina vai sadusmo?”, “Kas Tev palīdz justies labāk?”. Šādi jautājumi palīdz izzināt bērna ikdienu, apliecinot mūsu interesi par viņu, un vienlaikus palīdz atklāt bērna ikdienas izaicinājumus, lietas, kas viņu iepriecina, un to, kas palīdz justies labāk grūtos brīžos. 

Sarunā var izmantot arī uz risinājumu vērstus jautājumus – “Kā Tu pats varētu rīkoties nākamreiz?”, “Kā pieaugušie varētu Tev palīdzēt?” vai “Kas varētu notikt citādāk, lai Tu skolā, mājās vai tiekoties ar draugiem justos labāk?”. Šādi jautājumi ļauj bērnam pašam papildināt sarunu ar to, kā viņš redz situāciju un tās risinājumu. 

Sarunu lieliski papildina arī “brīnumjautājumu” izmantošana. Šī pieeja bērniem šķiet īpaši interesanta un paver iespēju nestandarta risinājumiem. Piemēram: “Ja Tu rīt no rīta pamostos un pa nakti viss būtu mainījies, kas tas būtu?”, “Ja Tev būtu burvju nūjiņa, un Tu varētu izmainīt vienu lietu, kas tā būtu?”. 

Metodes, kā vēl palīdzēt bērnam atklāt savas sajūtas 

Bērniem savas izjūtas bieži ir vieglāk izteikt un aprakstīt, izmantojot vizuālus un citus radošus palīglīdzekļus. Sarunā var izmantot emociju zīmītes jeb attēlus ar dažādām sejas izteiksmēm, piktogrammas jeb vienkāršus attēlus un simbolus, kas palīdz bērnam parādīt savas sajūtas, vajadzības vai izvēles, kā arī metaforiski asociatīvās kārtis – attēlu kārtis, kuras bērns var izvēlēties, lai ar asociāciju palīdzību raksturotu savas izjūtas, domas vai pieredzēto. Īpaši pirmsskolas vecuma bērniem var noderēt “emociju termometrs”, kurā ar krāsām, attēliem vai skaitļiem tiek attēlota emocijas intensitāte. Bērnam var lūgt parādīt, cik stipras konkrētajā brīdī ir, piemēram, dusmas, bailes vai satraukums. Tas palīdz bērnam atpazīt un parādīt savas izjūtas arī tad, ja tās vēl ir grūti nosaukt vārdos.

Savukārt vecākiem bērniem sarunā var izmantot skalu no 1 līdz 10, lūdzot pašiem novērtēt savu pašsajūtu. Piemēram: “Ja 1 nozīmē, ka Tu jūties ļoti satraukts, bet 10 – ka jūties pavisam mierīgs, kuru skaitli Tu izvēlētos šobrīd?” Sarunu var turpināt, jautājot: “Kas Tev būtu vajadzīgs, lai Tu varētu izvēlēties par vienu skaitli augstāk?”

Šāda pieeja palīdz bērnam konkrētāk raksturot savu pašsajūtu, savukārt, pieaugušajam – labāk saprast bērna izjūtas un noskaidrot, kāds atbalsts bērnam konkrētajā brīdī būtu nepieciešams.

Bērnam jābūt pilnvērtīgam sarunas dalībniekam

Bērna līdzdalība nozīmē, ka viņš ir pilnvērtīgs un aktīvs dalībnieks. Tas ietver bērna informēšanu viņam saprotamā veidā par to, kas notiek, viņa viedokļa un vajadzību noskaidrošanu, kā arī bērna iesaisti viņam svarīgu lēmumu pieņemšanā. Regulāra bērna uzklausīšana un viņa viedokļa ņemšana vērā palīdz veidot uzticēšanos, ļaujot izvēlēties tādu atbalstu, kuru bērns būs motivēts pieņemt.

Ja sarunas laikā atklājas, ka bērnam ir nepieciešams papildu speciālistu atbalsts, vecāki un pedagogi uzņemas atbildību par to piesaisti. Šādā situācijā pieaugušo uzdevums ir turpināt sarunu ar bērnu un viņam saprotamā veidā izskaidrot turpmākos soļus un motivēt viņu apmeklēt speciālistus.

Atbalsts bērnam uzvedības vai atkarību problēmu risināšanā sākas ar sarunu tam piemērotā vidē un veidā, un savstarpējā uzticēšanās veidojas caur regulāru bērna uzklausīšanu. Jo vairāk bērns jūt, ka viņa sajūtas tiek pieņemtas un viņa viedoklis tiek sadzirdēts un ņemts vērā, jo vairāk iespēju veidojas sadarbībai.

Kampaņa tiek īstenota Bērnu aizsardzības centra Eiropas Sociālā fonda Plus līdzfinansētā projekta Nr. 4.3.6.5/1/24/I/001 “Atbalsta pasākumi bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām un to ģimenēm” ietvaros.