"Ja tevis nebūtu, es sen būtu šķīrusies!" Kad vecāki paliek kopā bērnu dēļ, kuram par to beigās jāmaksā?

Taču vai vecāki aizdomājas, ko šie vārdi nozīmē bērnam? Viņš dzird, ka viņa dēļ mamma vai tētis nav varējis dzīvot tādu dzīvi, kādu vēlējies. Ka viens no vecākiem ir palicis attiecībās, kurās nejūtas laimīgs. Bērnam var rasties sajūta, ka viņa eksistence ir bijusi šķērslis vecāku laimei.

Sabiedrībā joprojām diezgan bieži valda uzskats, ka bērnam vislabāk ir augt pilnā ģimenē – kopā ar mammu un tēti. Taču divi pieaugušie, kuri dzīvo zem viena jumta, vēl neveido laimīgu ģimeni. Viņi var gadiem ilgi gulēt vienā gultā, kopīgi maksāt rēķinus, apmeklēt skolas pasākumus un svinēt bērna dzimšanas dienas, vienlaikus nespējot viens otru paciest. Vecāki var būt pārliecināti, ka bērns neko daudz nesaprot un ka viņu konflikti ir tikai pieaugušo attiecību jautājums. Viņi var strīdēties virtuvē, kamēr bērns atrodas savā istabā, vai gaidīt, līdz bērns aizmieg, lai izrunātu kārtējo attiecību krīzi.

Taču bērns dzīvo šajā pašā mājā. Viņš ne tikai dzird vārdus, bet arī jūt atmosfēru. Viņš pamana, kā mamma paskatās uz tēti, kā tētis nopūšas, kad mamma sāk runāt, un kā abi izvairās viens otram pieskarties vai sarunāties. Viņš ievēro sejas izteiksmes, ķermeņa valodu un ikdienišķas situācijas, kurās pieaugušie paši nemaz nepamana, cik daudz informācijas nodod bērnam.

Bērnam nav jāzina, par ko vecāki strīdas, lai saprastu, ka mājās kaut kas nav kārtībā.

Bērns, kurš sapņo nevis par jaunām mantām, bet par mierīgu ģimeni

Kamēr citi bērni ar prieku aicina draugus ciemos, šis bērns no tā izvairās. Ne jau tāpēc, ka viņam būtu neērti par savu istabu vai rotaļlietām, bet gan tāpēc, ka viņš nezina, kas notiks, kamēr draugi būs mājās. Ja vecāki sāks strīdēties, viņam būs kauns. Viņš baidīsies no draugu skatieniem, jautājumiem un iespējamās līdzjūtības. Varbūt viņš jau ir pieredzējis situāciju, kad vecāku konflikts izcēlies citu cilvēku klātbūtnē, un tagad labāk izvēlas nevienu neaicināt.

Arī nakts ne vienmēr nozīmē mieru. Vecāki var domāt, ka bērns guļ un neko nedzird, tāpēc turpina skaļi strīdēties, kliegt un viens otram pārmest. Taču bērns var pamosties no balsīm aiz sienas. Viņš dzird dusmīgās intonācijas un mēģina saprast, vai strīds beigsies vai kļūs vēl skaļāks. Dažreiz viņš guļ gultā un izliekas guļam, cerot, ka vecāki nepamanīs, ka viņš visu dzird. Pieaugušie var pat nenojaut, cik daudz bērns patiesībā zina par viņu attiecībām.

Ir ģimenes, kurās vecāki pēc strīda dienām ilgi nesarunājas. Viņi ignorē viens otru, izvairās no tiešas komunikācijas un savu neapmierinātību nodod caur bērnu: „Pasaki savai mātei, ka...” vai „Lai tavs tēvs tev to nopērk, ej paprasi...” Bērns kļūst par savdabīgu vēstnesi starp diviem pieaugušajiem, kuri paši vairs nespēj vai nevēlas sarunāties. Viņam jānodod ziņas, jāuzklausa abu vecāku neapmierinātība un reizēm pat jāizvēlas, kā to izdarīt, lai neizraisītu nākamo konfliktu.

Kamēr daļa bērnu sapņo par jaunu datoru, modernu apģērbu, jaunāko telefonu vai dārgām rotaļlietām, šis bērns vēlas kaut ko pavisam citu. Viņš sapņo par kopīgu ģimenes pasākumu, kurā neviens nestrīdas. Viņš grib redzēt, kā tētis pasaka mammai, cik labi viņa šodien izskatās, un mamma viņam pretī pasmaida. Viņš vēlas, lai visi kopā kaut kur aizbrauktu, pastaigātos, paēstu pusdienas vai vienkārši pavadītu vakaru bez dusmām, pārmetumiem un klusēšanas.

Dažreiz, ejot pa parku vai vienkārši atrodoties uz ielas, bērns vēro ģimenes, kurās mamma, tētis un bērni ir kopā. Viņš pamana, kā vecāki sarunājas un smejas, kā tētis kaut ko stāsta mammai, kā viņa pasmaida un kā bērns mierīgi iet viņiem blakus. Viņš mēģina iztēloties, kā būtu būt šī bērna vietā. Kā būtu, ja arī viņa mamma un tētis tā runātu viens ar otru? Ja viņam nebūtu jāuztraucas par to, kādā noskaņojumā vecāki atgriezīsies mājās? Ja viņš varētu vienkārši priecāties par kopā būšanu?

Varbūt viņš pat nodomā, ka šie bērni nemaz neapzinās, cik ļoti viņiem ir paveicies. Viņi droši vien nenovērtē to, ka var kopā ar vecākiem doties pastaigā, ka mājās neviens nekliedz un ka ģimenes vakariņas nebeidzas ar strīdu. Bet tad bērns atgriežas savā realitātē. Mājās atkal valda klusums vai, gluži pretēji, jau dzirdamas paaugstinātas balsis. Kāds ir neapmierināts, tiek izteikti pārmetumi, un bērnam atkal jādomā, kur labāk palikt un kā netraucēt.

Un tā paiet bērnība – nevis gaidot Ziemassvētkus, dzimšanas dienas vai vasaras brīvlaiku, bet gan gaidot dienu, kad mājās beidzot būs miers.

Bērns kļūst par ģimenes laikapstākļu prognozētāju

Ģimenē, kurā konflikti atkārtojas teju katru dienu, bērns pamazām iemācās paredzēt notikumus. Viņš zina, kā izklausās mammas balss, kad viņa ir neapmierināta. Viņš pazīst tēta klusēšanu, kas parasti beidzas ar dusmām. Pēc durvju aizciršanas, soļu skaņas vai atslēgu pagriešanas slēdzenē viņš spēj nojaust, kāds vakars gaidāms.

Viņš zina, kurā brīdī labāk neuzdot jautājumus, neprasīt palīdzību un nemēģināt pievērst sev uzmanību. Dažkārt viņš pat spēj paredzēt, kādi vārdi izskanēs nākamajā strīdā, jo šīs sarunas atkārtojas atkal un atkal. 

Daži bērni šādās situācijās kļūst gandrīz nemanāmi. Viņi cenšas netraucēt, klusāk aizver istabas durvis, ilgāk uzturas savā istabā un izvairās no visa, kas varētu izraisīt vecāku neapmierinātību. 

Citi cenšas samierināt vecākus, cerot novērst kārtējo strīdu. Viņi pienes mammai tēju, mēģina uzjautrināt tēti, pārslēdz sarunu uz citu tēmu vai sāk runāt par kaut ko patīkamu. 

Bērns var kļūt par mazo diplomātu, kurš nepārtraukti cenšas uzturēt mieru starp diviem pieaugušajiem.

Vēl citi iemācās slēpties. Viņi aizver durvis, uzliek austiņas, ieslēdz televizoru vai izliekas, ka neko nedzird. Taču tas, ka bērns ārēji nereaģē, nenozīmē, ka viņš emocionāli nepiedzīvo notiekošo.

Viņš vienkārši ir atradis veidu, kā izturēt to, ko nevar mainīt – to, ko vecāki sauc par pilnu ģimeni.

Mājas, kurās negribas atgriezties

Mājām vajadzētu būt vietai, kur bērns var atpūsties, atslābt, pastāstīt par savu dienu un justies pieņemts. Taču bērnam, kurš ikdienā dzīvo vecāku konfliktu ēnā, mājas var kļūt par vietu, no kuras viņš vēlas aizbēgt. Pēc stundām viņš nesteidzas mājās. Labprātāk paliek skolā, dodas pie draugiem, apmeklē pulciņus vai izdomā citus iemeslus, lai mājās atgrieztos vēlāk. Dažkārt vecāki pat nepamana, ka bērns viņu strīdu dēļ cenšas pēc iespējas mazāk laika pavadīt mājās.

Ilgstoša spriedze bērniem var izpausties dažādi. Daži kļūst noslēgti, trauksmaini un viegli aizkaitināmi, biežāk konfliktē ar vienaudžiem, pārkāpj noteikumus vai meklē riskantas situācijas. Vēl kāds, gluži pretēji, kļūst pārlieku centīgs. Viņš daudz mācās, uzņemas papildu pienākumus, iesaistās dažādās aktivitātēs un cenšas būt aizņemts no rīta līdz vakaram.

Iedomāsimies divas situācijas.

Pirmajā vecāki ir šķīrušies. Bērns dzīvo pie viena no viņiem, taču mājās valda miers. Viņam nav jāizvērtē katrs izteiktais vārds, jāparedz vecāku noskaņojums vai jābaidās, ka vakariņas atkal beigsies ar savstarpējiem apvainojumiem. Viņš var mierīgi pildīt mājasdarbus, runāt par savu dienu un vienkārši būt bērns.

Otrajā situācijā bērns dzīvo kopā ar abiem vecākiem. Viņam ir sava istaba, ģimenes kopīgās fotogrāfijas, mamma un tētis, kuri abi ir klātesoši ikdienā. Taču gandrīz katru vakaru viņš dzird pārmetumus, redz dusmīgus skatienus, jūt spriedzi un gaida, kad sāksies nākamais strīds.

Kurā situācijā bērnam ir emocionāli drošāk? Un vai kāds vispār ir pajautājis pašam bērnam, vai viņš vēlas dzīvot šādā ģimenē?

Vecāki bieži ir pārliecināti, ka lēmums par katru cenu saglabāt ģimeni ir bērna interesēs. Taču vai tā vienmēr ir? Vai bērnam tiešām ir vajadzīga ģimene, kurā divi pieaugušie dzīvo kopā, bet nespēj viens pret otru izturēties ar cieņu? Vai viņam ir vajadzīga ikdiena, kurā jāuzmanās no katra vārda, jāvēro vecāku noskaņojums un jāpielāgojas viņu savstarpējām attiecībām? Kur ir tas labums, par kuru vecāki tik bieži runā?

Bērns taču nav lūdzis vecākus palikt kopā. Viņš nav pieņēmis šo lēmumu un nav arī atbildīgs par tā sekām. Vecāki paši ir izvēlējušies saglabāt kopdzīvi.

Tāpēc, pirms kārtējo reizi pateikt bērnam: „Mēs taču dzīvojam kopā tikai tevis dēļ!”, vecākiem vajadzētu apstāties un padomāt, vai viņi patiešām ir pārliecināti, ka bērns pats būtu izvēlējies šādu dzīvi.

Bērns mācās attiecības no tā, ko redz mājās

Visi vecāki saviem bērniem vēlas tikai to labāko. taču reti kad aizdomājas, ka tieši viņu pašu attiecības kļūst par pirmo attiecību modeli, ko bērns iepazīst. Ja bērns gadiem ilgi redz, ka mīlestība nozīmē pārmetumus, pazemošanu, savstarpēju ignorēšanu un emocionālu aukstumu, viņš var sākt uzskatīt šādu uzvedību par normālu attiecību sastāvdaļu.

Meitene var izaugt ar pārliecību, ka sievietei attiecībās ir jācieš, jāpielāgojas un jāatsakās no savām vajadzībām ģimenes labā. Zēns var iemācīties, ka ar dusmām, klusēšanu vai aizvainojumu iespējams kontrolēt attiecības. Ģimenes pieredze var būtiski ietekmēt to, kā bērns vēlāk veido savas attiecības.

Tad rodas jautājums: vai bija vērts gadiem ilgi palikt kopā bērna dēļ, ja pieaugušais, kurš uzaudzis šādā ģimenē, tagad pats baidās no līdzīgām attiecībām? Viņš var izvairīties no nopietnām un ilgstošām saistībām vai no konfliktiem, jo nespēj izturēt pat mazākās domstarpības. Viņš ir priecīgs, ka bērnības vide, kurā nācās dzīvot, beidzot ir pagātne, un nevēlas tajā atgriezties, arī veidojot savas attiecības.

Bērnam nav jābūt par iemeslu, lai vecāki paliktu kopā

Vecākiem būtu vērts sev uzdot dažus neērtus, bet ļoti svarīgus jautājumus. Varbūt ir pienācis laiks izbeigt šo emocionālo elli? Kāpēc mēs joprojām esam kopā? Varbūt kopā dzīvot ir ekonomiski izdevīgāk un vieglāk? Varbūt attur bailes no radu un sabiedrības nosodījuma? Vai varbūt esam tik ļoti pieraduši pie šādas dzīves, ka vairs pat neiedomājamies, ka iespējams dzīvot citādi?

Bet ko darīt, ja šķiršanās dažādu iemeslu dēļ šobrīd nav iespējama? Sākt ar savu attieksmi un godīgu sarunu ar dzīvesbiedru, skaidri pasakot, ka šādi vairs nevar turpināties.

Pārmaiņas var sākt arī ar sevi – ar apzinātu lēmumu vairs neiesaistīties katrā strīdā, nekliegt, nepazemot, neizmantot bērnu kā starpnieku un nepadarīt viņu par liecinieku pieaugušo savstarpējām cīņām. Protams, viens cilvēks nevar izmainīt abu partneru attiecības, taču viņš var uzņemties atbildību par savu uzvedību un pārtraukt veicināt konfliktus no savas puses. Ja pašu spēkiem vienoties neizdodas, var meklēt ģimenes konsultanta vai psihologa palīdzību.

Taču, ja abi vecāki nav gatavi pat mēģināt vienoties par mierīgu līdzāspastāvēšanu, ir vērts uzdot vēl vienu neērtu jautājumu: vai tiešām bērnam ir vajadzīga šāda pilna ģimene? Varbūt labāk ir divas atsevišķas, bet mierīgākas mājas, nevis viena kopīga māja, kurā katru dienu valda spriedze un emocionāls haoss?

Jo pilna ģimene nav tikai mamma un tētis zem viena jumta. Pilna ģimene ir vide, kurā bērns jūtas mīlēts, pasargāts un drošībā. Ja šo drošību nav iespējams nodrošināt, saglabājot kopdzīvi, varbūt ir laiks pārskatīt, ko mēs patiesībā saucam par bērna interesēm. Vai kaut kas tāds, kas bērnu emocionāli ievaino un grauj viņa drošības sajūtu, patiešām var būt viņa labā? Vai mēs esam gatavi par bērna interesēm saukt to, kas viņam ikdienā liek ciest?