Ja bērns atsakās runāt par savām grūtībām, ar jautājumu "kas noticis" nepietiks

Ja bērns negrib runāt, saruna nav jāuzspiež

Bērna grūtības ne vienmēr sākas ar frāzi “man ir slikti”. Tās var parādīties ēšanas un miega paradumos, dienas ritmā, attiecībās ar vecākiem un vienaudžiem, kā arī uzvedībā – noslēgšanās no ģimenes un draugiem. Ja bērns ir noslēdzies, tiešs jautājums “kas ar Tevi notiek?” ne vienmēr būs labākais veids, kā viņu uzrunāt.

Speciāliste iesaka izmantot citas iespējas – kopīgas spēles, zīmēšanu, asociatīvās kārtis, radošus darbus vai teātra spēli, jo bērnam dažkārt ir vieglāk savas sajūtas parādīt darbībā, nevis izskaidrot vārdos. Piemēram, pat vienkāršā bērna zīmējumā var parādīties tēmas, kas pieaugušajam var likt aizdomāties par bērna pašsajūtu – tikai melni zīmējumi, mamma ar tēti tiek sašvīkāti. Taču arī šeit svarīgi nesteigties ar secinājumiem par vienu konkrētu pazīmi, jo būtiskākais ir pamanīt kopainu un mēģināt saprast bērna pieredzi. 

Droša vide ir arī prevencija

Veselīgas ģimenes attiecības ir svarīgas ne tikai tad, kad bērnam jau parādījušās grūtības. Tās ir arī nozīmīgs prevences faktors, jo droša piesaiste, paredzama ikdiena un pieredze, ka problēmas ģimenē tiek risinātas, nevis ignorētas, palīdz bērnam veidot noturīgākus uzvedības un attiecību modeļus. Savukārt vide, kurā bērns ikdienā piedzīvo bailes, ilgstošus konfliktus vai pieaugušo atkarību izraisošu vielu lietošanu, var tieši ietekmēt viņa pašsajūtu, spēju koncentrēties, mācīties un veidot attiecības.

Tāpēc, pamanot bērna noslēgšanos vai citas noturīgas pārmaiņas, nevajadzētu uzreiz koncentrēties tikai uz to, kā panākt, lai bērns atkal “uzvestos kā parasti”. Vispirms ir vērts paskatīties uz bērna ikdienu kopumā – vai viņš pietiekami guļ, ēd, jūtas droši, pavada laiku kopā ar ģimeni, var runāt par savām sajūtām un vai mājās viņam ir pieejams pieaugušais, kurš patiešām klausās. Ja bažas saglabājas, palīdzība jāmeklē laikus – sociālajā dienestā, pie psihologa, ģimenes ārsta vai cita atbilstoša speciālista. Sociālajā dienestā ģimenēm pieejamas sociālā darbinieka konsultācijas, psihologa konsultācijas, atbalsta un izglītojošās grupas un citi pakalpojumi.

Jautājums par bērna uzvedību dažkārt sākas ar pašu pieaugušo. Bērna emocionālo pašsajūtu veido tas, ko viņš ikdienā redz starp pieaugušajiem. Speciāliste uzsver, ka bērns mācās, vērojot vecākus, tāpēc izvairīšanās no konfliktu risināšanas, ilgstoša klusēšana – tas kļūst par piemēru bērnam un iemeslu, kādēļ viņš var noslēgties. Pēc speciālistes teiktā, vecāka psihiskā un emocionālā veselība būtiski ietekmē spēju veidot ciešu piesaisti ar bērnu. Ja pieaugušais pats nav ticis galā ar savām traumām un krīzēm, viņam var būt grūtāk regulēt savas emocijas un veidot drošu kontaktu ar bērnu – jāveic darbs ar sevi un nepieciešamības gadījumā arī palīdzības meklēšana pie speciālista ir būtiska daļa no rūpēm par bērnu.

Kopīgi pavadītais laiks nostiprina attiecības 

Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā veidot bērnam sajūtu, ka viņš tiek sadzirdēts, ir regulāri atvēlēt laiku tikai viņam. Tas nenozīmē vēl vienu aktivitāti, kas vecākam papildus jāiekļauj jau tā aizņemtajā dienas plānā, bet gan apzinātu klātbūtni – nolikt malā telefonu un citas lietas, kad bērns nāk ar sarunu vai iniciatīvu, un ieviest īpašu laiku, par kuru bērns zina un uz kuru var paļauties. Piemēram, trešdienās tiek kopīgi gatavoti našķi un skatītas filmas. Būtiski, lai šo laiku zināmā mērā vada pats bērns: viņš var izvēlēties spēli, sarunas tēmu vai kopīgo nodarbi, bet pieaugušais ir klātesošs un iesaistās.

Šādai kopā būšanai nav nepieciešami īpaši plāni vai dārgas izklaides. Bērni paši var piedāvāt pārsteidzoši vienkāršas idejas – spēlēties mājās, veikalos vai skolās, doties uz bibliotēku, iziet pastaigā, braukt ar velosipēdu, pārģērbties un sarīkot modes skati. Šādu aktivitāšu vērtība nav tajā, cik “attīstošas” tās ir, bet gan tajā, ka vecāks uz brīdi izkāpj no savas komforta zonas, ir kopā ar bērnu un ļauj viņam parādīt savu pasauli, tādējādi palīdzot bērnam nenoslēgties no ģimenes.

Iespējams, viens no vienkāršākajiem jautājumiem, ko vecāks var sev uzdot, ir nevis “kā panākt, lai bērns ar mani runā?”, bet gan “vai es pats viņu patiešām dzirdu?”. 

Kā uzsver Arta Skudra-Štarka, bērna tuvība ar ģimeni sākas ar spēju vecākam sadzirdēt pašam sevi, savu partneri un bērnu.

Materiāls veidots Bērnu aizsardzības centra Eiropas Sociālā fonda Plus līdzfinansētā projekta Nr. 4.3.6.5/1/24/I/001 “Atbalsta pasākumi bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām un to ģimenēm” ietvaros.