"Bērniņš pasaulē ir jāpalaiž." Vecmāte kliedē mītus par dzemdību sāpēm

Pirms neilga laika kāda sieviete rakstīja sociālajos tīklos: “Esmu dzemdību nodaļā, kontrakcijas ik pēc piecām minūtēm. Pasakiet, kā lai cīnās ar sāpēm?” Lielākā daļa komentētāju atbildēja: vispirms noliec telefonu, ko sēdi feisbukā. Bet kā tad ar sāpēm un to pārvarēšanu?  Atbildēs tika ieteiktas dažādas metodes, kas dzemdībās palīdzējušas citām. Mēs vēlējāmies uzzināt viedokli no cilvēka, kuram dzemdību sāpes ir darba ikdiena, tādēļ aicinājām uz interviju Rīgas Dzemdību nama galveno vecmāti Viju Bathenu-Krastiņu.

Cik ļoti tas sāpēs? Ir vairāki faktori

Vai ir kādi faktori, kas nosaka to, kāda būs sāpju intensitāte? Vecmāte skaidro: vispirms jārunā par to, kas vispār ir sāpes dzemdībās. Sāpes dzemdībās ir sensorā un emocionālā pieredze, ko rada dzemdību fizioloģiskie procesi. Mēdz teikt, ka tās ir fizioloģisks process. Neatkarīgi no terminoloģijas, viņasprāt, ne jau sāpes, bet pašas dzemdības ir šis process un sāpes ir daļa no fizioloģiskā procesa.  

Fizioloģija un sievietes anatomija arī ir pirmais intensitāti noteicošais faktors. Fizioloģisks faktors, lai gan ne pats būtiskākais, var būt ģenētika jeb iedzimtība. Liela nozīme ir organisma individuālajai konstrukcijai un bioķīmijai, kurā viennozīmīgi svarīgu lomu spēlē dzemdībās klātesošais stresa hormons.

Nākamais svarīgais aspekts, kuru min Bathena-Krastiņa, ir psiholoģiskais. “Mēs vispār dzīvojam trauksmaini kā sabiedrība,” viņa atzīst. Mūsdienu pasaules dinamika un citi apkārtējo vidi veidojošie faktori tāpat nosaka topošās māmiņas sajūtas.

Daudz kas ir atkarīgs no bērniņa pozīcijas mātes dzemdē. Tāpēc jau katrai sievietei dzemdību process ir atšķirīgs, skaidro vecmāte, jo līdzdarbojas dažādas komponentes, un paredzēt to iepriekš nevar. Arī dzemdību sākums un norise kopumā ir faktors, kas nosaka sāpju dinamiku. Katrā dzemdību posmā sāpes atšķiras ne tikai intensitātē. Dzemdību pirmā – latentā – fāze parasti ir tāda, ka var mierīgi dzīvoties pa māju, iedzert tēju, ieiet dušā, nesteidzoties braukt uz dzemdību nodaļu, bet sāpes vienalga ir klātesošas. Aktīvajā fāzē sāpes jau iegūs citu raksturu, izstumšanas posmā– vēl pavisam citu. 

Ļoti svarīgi ir tas, kurā diennakts laikā dzemdības sākušās, Vija atklāj. Viens ir pamosties no rīta, izdzert kafiju un tad sajust – sākās. Dienas laikā sāpes kļūst intensīvākas un vakarā bērniņš ir klāt. Pavisam citādas sajūtas būs dzemdībās, kuras sākušās vakarā. Visu dienu tu esi kaut ko darījusi, ir uzkrāts dienas nogurums... “Un te pret vakara pusi bērns pēkšņi piesaka savu dzimšanas dienas ballīti.” Dažreiz nākas iet tai cauri visas nakts garumā, un šādā miega deficītā un spēku izsīkumā bērniņš piedzimst vien nākamajā pēcpusdienā. To paredzēt nevar. 

Jā, sāpēs.. Kā būt tam gatavai? 

Uz jautājumu, vai iespējams sagatavoties sāpēm, vecmāte Vija sniedz skaidru atbildi – nevar. Var sagatavoties procesam, savlaicīgi apgūt informāciju par dzemdību norisi, izmēģināt un trenēt elpošanas un relaksācijas tehnikas, iepazīt telpas, cilvēkus, kas būs blakus, varbūt noformējot atbalsta komandu. “Tādā veidā tu sagatavojies uz kaut ko zināmu, ko esi jau aptaustījis,” viņa saka, “bet, kamēr neesi iekāpis tajās balles kurpēs, neko zināt nevar.” 

Palīdzēt var, kā viņa to raksturo, dažāda nepersonificēta informācija: kādas pozas un kustības var atvieglot sāpes, kādi palīglīdzekļi pieejami dzemdību nodaļās – bumbas, dzemdību soliņi, Rebozo lakati, ūdens procedūras... Un tomēr – nevar paredzēt, kas no tā patiešām noderēs, pienākot Tam brīdim. “Vai es vispār gribēšu pieskarties ūdenim, vai atrasties vertikālās pozīcijā,” vecmāte min piemērus, “bet atsāpināšanu iemācīties iepriekš nevar.”

Ir daudz kvalitatīvu pirmsdzemdību kursu un lekciju. Tie ir nepieciešami, taču jārēķinās, ka tajos iegūsi daudz labas informācijas par dažādām tehnikām – bet sāpes tas nemazinās. Būtiski ir tas, ka tu šo informāciju vari likt lietā, atrodoties te un tagad, viņa uzsver. Zinot, ka var palīdzēt viens vai otrs paņēmiens, vari izmēģināt, kas no tā var būt piemērots tev. Mēdz būt konkrēti dzemdību plāni, piemēram, ūdensdzemdības. Ūdens klātbūtne dzemdībās neapšaubāmi ir palīdzoša un pat nepieciešama, taču sāpes tā neatslēdz. Var gadīties, ka, iekāpusi vannā, dzemdētāja pēc mirkļa sajūt – šo viņa nemaz negrib, bet gan tikt laukā. Te mēs atgriežamies pie “te un tagad” – spēt sajust, ko tev vajag tieši šobrīd. 

Vēl viens piemērs ir kustības. Šobrīd valda pieņēmums, ka dzemdībās ir noteikti jākustas, bet gadās, ka tās notiek naktī un, kā aprakstīts iepriekš, māmiņai vienkārši nav spēka kustēties apkārt “kā tādai atspolītei”. Tas tikai paņems vēl vairāk enerģijas un sāpes izturēt nepalīdzēs. 

Tātad dzemdībām nemaz nevar sagatavoties, tikai noskaņoties? Tā varētu teikt, viņa piekrīt. Viņa kā mītu uztver uzskatu, ka “nu tik samācīšos elpošanas vingrinājumus un viss būs.” Tā gluži nebūs gan. “Ir jāzina, ka elpošana palīdz pareizi uztvert sāpes un tās pārvaldīt, bet ne jau atsāpināt,” viņa skaidro. Līdzīgi ir ar cilvēkiem, kas ir blakus, tai skaitā pašām vecmātēm: 

“Es varu palīdzēt ar informāciju un ieklausīšanos, ar izskaidrošanu, kas tieši šajā brīdī notiek, ar savu klātbūtni un nepārtrauktu atbalstu, bet ar savu labo sirdi vien es nevaru sāpes mazināt. Es palīdzu pārvarēt sajūtas, nevis sāpes. Pārvarēšana nav sāpju izslēgšana vai paciešana.”

“Svarīgākais ir just, ka tev ir blakus cilvēks, ka tu nejūties pamesta,” viņa turpina, “ka personāls ir ieinteresēts tavās sajūtās un respektē tavas vēlmes.” Cik būtiski ir pašai pacientei prast paust savas sajūtas vārdos? Ļoti – atbild Vija. Bet vēl svarīgāk ir prast uzdot jautājumus un, ļauties tam, ko impulsīvi vēlas sievietes ķermenis tajā brīdī, nepretojoties. 

Kad vairs nevar izturēt. Mīti par farmakoloģisko atsāpināšanu

Runājot par informācijas ieguvi, vecmāte iesaka vērsties pie atzītiem speciālistiem, nevis sociālajos tīklos, kuros ne vienmēr sniegtās ziņas būs kvalitatīvas. Pirms dzemdībām noteikti vērts mēģināt uzzināt visu iespējamo arī par farmokoloģiskajiem atsāpināšanas veidiem – epidurālo analgēziju, smieklu gāzes izmantošanu. Vislabāk to darīt konsultācijās pie anesteziologa, ja tādas pieejamas. 

Par epidurālo analgēziju pastāv daudz mītu un pārprastu faktu. Piemēram – dzemdības, kurās izmantota epidurālā atsāpināšana, nav dabiskas. “Process jau paliek tas pats,” Vija skaidro: “Viss jau notiek tāpat, mammas ķermenis strādā, bērniņš virzās pa dzemdību ceļiem. Sajūtas jau saglabājas, tikai mazāka ir sāpe, kas rada diskomfortu.” 

Vaicāju, kā tas nākas, ka epidurālo analgēziju izmantojušo sieviešu pieredze tik ļoti atšķiras. Citai sāpes mazinājušās vien nedaudz, cita vairs sāpes nejūt nemaz, bet ir dzirdēti gadījumi, kad epidurālā neiedarbojas nemaz. Tad jau to nevar paredzēt iepriekš? “Jā, arī tas ir individuāli,” vecmāte nopūšas: “Devas koncentrācija ir visām vienāda, medikaments – tas pats, bet pamatā jau ir katras sievietes atšķirīgās anatomiskās īpašības. Dažreiz gadās arī tehniskas ķibeles, kas var ietekmēt efektu, bet to labāk noskaidrot pie speciālistiem. Ideālā gadījumā epidurālā analgēzija noņem sāpes simtprocentīgi, bet ar to rēķināties nevar. Reālais mērķis ir sāpes samazināt, nevis izslēgt pavisam. Kontrakcijas tāpat jājūt, un atsāpināšana palīdz saglabāt komfortu dzemdējot, bet komforts šeit nenozīmē pastaigu pa pļavu, pagulēšanu un – re, bērniņš ir piedzimis.” 

Mīts ir arī populārais pieņēmums, ka epidurālā analgēzija apstādina dzemdību procesu: “Un ko tad ķermenis tā vietā dara?” Viss notiek tāpat, kā tam jābūt, uzskata vecmāte.

Savukārt galējība ir uzskatīt, ka, ja valsts apmaksā epidurālo analgēziju visām, tad tā noteikti ir jāizmanto. Vai tad nav tā, ka ir liels atvieglojums – nedomāt par to, vai var to atļauties? Šobrīd tā ir izvēle, kuru vairs nenosaka nauda. “Nav jābūt pret medikamentozām metodēm,” Vija atbild: “Labi, ka šāda izvēle ir. Tomēr vairumam vecmāšu ir pārliecība, ka, pirms ķerties pie medikamentiem, labāk sākt ar parastākajām metodēm.” Viņa iesaka izmēģināt visas iepriekš minētās un kaut vai sākt ar vides pielāgošanu – samazināt gaismu telpā, mainīt tajā skaņu vai klusumu. Un tad jau skatīties tālāk. 

No neziņas – uz atvēršanos

Par mītiem runājot, vecmāte min to, ka cilvēki mēdz citēt Bībeli, kurā teikts: “Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt” (Mozus 3:16 RT65). Mūsdienās joprojām arī pastāv kulturālais aspekts, kurā parādās mūsu mammu pieredze no padomju laikiem: “Mums nebija, mēs izturējām, ar mums neviens nerunāja – tātad arī tev jāiztur.” Vecmāte sastapusies arī ar uzskatu, ka tikai caur sāpēm var piedzimt par sievieti. Ikdienas darbā dzirdot visu ko. 

Viņai ne visai piemēroti šķiet bieži dzirdētie vārdi: “Tu esi stipra, tu vari!” Viņa aicina līdznācēju dzemdībās izvērtēt, vai tiešām to vajadzētu teikt, jo, Vijasprāt, 

tikai dzemdētājas pašas ziņā ir tas, cik stipra viņa jūtas un cik viņa var. 

Piemēram, ja sieviete saka, ka vēlas (vai nevēlas) būt ūdenī, tas ir viņas lēmums. Tāpat arī ar jebkuru citu sāpju atvieglošanas tehniku vai metodi.

Atgriežoties pie iepazīšanās ar pieejamo informāciju, Vija Bathena-Krastiņa uzsver: tā ir neziņa, kas vairo stresu, nepārliecību un bailes. Savukārt no šīm sajūtām rodas apburtais loks – jo vairāk stresa, jo grūtāk darboties sāpēs. Un cīnīties pret sāpēm nevajag, viņa saka. Nav vērts – sāpes pārvarēt nevar, sāpes dzemdībās sievietei optimāli ir jāvada un jāpārvalda. 

“Ne velti ir teiciens – laist bērnu pasaulē,” viņa saka. “Tev viņš ir jāpalaiž vaļā no sevis, no sava ķermeņa. Arī, ja esi pastāvīgā nedabiskā saspringumā, tāpat jau tas bērniņš tiks palaists. Bet tev ir jāatveras.”