Viens saka “JĀ”, otrs –“NĒ”. Kurš izlemj, vai tētis būs klāt dzemdībās?

Dzemdības ir ne tikai nozīmīgs ģimenes notikums, bet arī ļoti personisks un intīms process, kurā būtiska ir sievietes drošības sajūta, privātums un iespēja pieņemt lēmumus par savu aprūpi. Pasaules Veselības organizācija atzīst izvēlēta pavadoņa klātbūtnes nozīmi dzemdībās, vienlaikus uzsverot, ka tieši sievietei ir jābūt iespējai izvēlēties, kas viņu pavada.
 

Bet ko tas nozīmē praksē? Vai tēva vēlme būt klāt ir jāņem vērā tikpat lielā mērā kā mammas vēlme? Vai tēvam ir tiesības justies atstumtam, ja viņu dzemdībās neielaiž? Un vai sievietei ir jāspēj pamatot, kāpēc viņa nevēlas partnera klātbūtni vienā no savas dzīves svarīgākajiem brīžiem?
 

Par tēva lomu dzemdībās, sievietes izvēli un to, kā šādus atšķirīgus pāra viedokļus pārrunāt vēl pirms dzemdībām, runāsim ar pirtnieci, dūlu apmācībā un divu bērnu mammu Gunu Lūkinu. 
 

No nereālistiskām gaidām līdz spējai pieņemt arī citu scenāriju

“Man pašai vienmēr ir šķitis, ka vīrietim dzemdībās obligāti ir jābūt klāt, citu variantu nepieļāvu. Tas bija jaunības maksimālisms, jo kopš tā brīža, kad pirmo reizi sāku domāt par mammas lomu un mirkli, kad uz rokām turēju savu pirmo bērņu, pagāja daudzi gadi, un arī mans skatījums uz šo jautājumu mainījās,” stāsta Guna. 

Viņa atklāj, ka dzemdību plānā, ko pati veidoja, ārkārtīgi daudz pienākumu veltīja savam vīram. “Papildus obligātajai klātbūtnei tur vēl bija arī nereālistiskas gaidas par to, ko vīrs dzemdību laikā spēs man nodrošināt: masēs, turēs, atbalstīs, negulēs kopā ar mani, teiks uzmundrinošus vārdus un zinās, tieši kurus vēlos dzirdēt, uzminēs, kad man slāps un dos ūdeni utt. Tagad šķiet mazliet amizanti,” teic Guna.

Gatavojoties otrajām dzemdībām, spēju daudz mierīgāk pieņemt, ka vīrs dzemdībās arī varētu nebūt klāt. Tajā mirklī tas bija saistīts ar viņa darba specifiku, tālākiem darba braucieniem un arī ar nesaskaņām mūsu starpā, kas šad tad attiecībās iezagās. Bažījos, ka konflikti nepārceļas uz dzemdību zāli un uzrunāju arī dūlu, ar ko kopā gatavojos un uz kuru kā tādu stabilu vērtību paļāvos, arī gaidot dzemdības. Ar attiecībām tomēr tikām skaidrībā, vīrs bija klāt, mazajam ierodoties šajā pasaulē, un viņa klātbūtne bija ļoti atbalstoša, sadarbīga, palīdzoša.  

Būt klāt vēl nenozīmē būt atbalstam

Tēva loma dzemdībās var būt ļoti nozīmīga, taču tā nav universāla – katram pārim tā var izskatīties citādi. Pirmais solis, pēc Gunas domām, ir pašam vīrietim spēt par sevi parūpēties un saglabāt mieru.
 

Tāpat viņam ir svarīgi saprast, kas notiek dzemdībās, un brīdī, kad sieviete pilnībā ieiet dzemdību procesā, nepieciešamības gadījumā kļūt par viņas balsi. Dzemdībās var pienākt brīdis, kad sievietei vairs nav resursu uzdot jautājumus, precizēt informāciju vai atgādināt medicīnas personālam par savām vēlmēm.
 

Taču atbalsts nav tikai par lieliem un svarīgiem lēmumiem. Tas var būt arī ļoti praktisks – padot ūdeni vai ēdienu, palīdzēt pārvietoties, atbalstīt ķermeni kādā pozā, pamasēt, apliet ar ūdeni dušā vai vienkārši būt blakus.

Turklāt dažkārt tieši vienkārši būt klāt ir vislabākais iespējamais atbalsts.

“Kas katrai sievietei ir atbalsts, būtu jānoskaidro no pašas sievietes. Viņai savukārt jāspēj sajust un saprast, kā viņa justos droši un atbalstīta,” uzsver Guna.
 

Nevajag minēt, vajag sarunāties

Viens no iemesliem, kāpēc tēviem dzemdībās var būt grūti saprast, ko tieši darīt, ir ļoti vienkāršs – viņi mēģina uzminēt.
 

Guna novērojusi, ka vīrieši biežāk dod priekšroku konkrētiem un skaidriem uzdevumiem. Tāpēc pārim jau pirms dzemdībām būtu vērtīgi izrunāt, ko sieviete sagaida no partnera un kāds atbalsts viņai patiešām būtu nepieciešams. Vai viņa vēlas, lai partneris viņu masē? Vai viņai palīdzēs uzmundrinājuma vārdi? Vai labāk nepieciešams klusums? Vai viņa vēlas, lai partneris runā ar mediķiem viņas vietā? Vai tieši otrādi – viņa vēlas pati pieņemt visus lēmumus?
 

Jo skaidrākas ir šīs sarunas, jo mazāka iespēja, ka dzemdību laikā būs jāmin, ko viens no otra sagaida.  “Dzemdību pieredzi daudz vieglāk piedzīvot kā harmonisku pieredzi no pāra kā komandas perspektīvas, ja par šīm lietām ir savstarpēja saprašanās,” saka Guna.
 

Vai tēva klātbūtne dzemdībās ir kļuvusi pašsaprotama?

Mūsdienās tēva atrašanās dzemdību zālē daudziem šķiet pašsaprotama. Tomēr Guna atgādina, ka kultūras ziņā tā ir salīdzinoši jauna norma.
Latvijā tikai viena vai divas paaudzes ir pieredzējušas situāciju, kur tēvs var piedalīties bērna nākšanā pasaulē. Tāpēc pašreizējais priekšstats, ka “īstam tētim ir jābūt dzemdībās”, var radīt spiedienu arī tiem vīriešiem, kuri par savu gatavību nav pārliecināti.
 

Taču tēva vēlme vai nevēlēšanās piedalīties dzemdībās pati par sevi neko nepasaka par to, kāds viņš būs kā tēvs.
 

Ja sieviete saka: “Es gribu, lai tu izej ārā”

Īpaši sarežģīta situācija var rasties brīdī, kad sieviete, kura iepriekš vēlējusies partneri sev blakus, dzemdību laikā pēkšņi saka: “Man tagad vajag, lai tu mani neaiztiec” vai pat “izej ārā”.
 

Šādā situācijā Guna iesaka respektēt sievietes teikto un neuztvert šos vārdus kā personīgu aizvainojumu. “Par šiem izteikumiem noteikti nevajadzētu turēt ļaunu prātu. Drīzāk nopriecāties, ka sieviete jūt un spēj skaidri artikulēt, kas viņai ir nepieciešams,” viņa saka. Dzemdību laikā sievietes sajūtas un vajadzības var mainīties. Tas, kas šķita svarīgs pirms dzemdībām, konkrētajā brīdī var izrādīties traucējošs. Un arī tas ir normāli.
 

Bet ja sieviete grib partneri, bet viņš baidās?

Situācija var būt arī pretēja – sieviete ļoti vēlas partneri sev blakus, bet vīrietim pašam ir bail no dzemdībām. Arī šeit nav nepieciešams meklēt vainīgo.
Pirmais solis ir saruna – nevis mēģinājums pierādīt, kuram ir taisnība, bet patiesa interese par to, kāpēc otrs tā jūtas. Ko katram no viņiem nozīmē “piedalīties dzemdībās”?
Iespējams, atbilde nemaz nav tikai “būt vai nebūt dzemdību zālē”. Var atrast kompromisu, kas abiem šķiet pieņemams.
 

Piemēram, ja dzemdības plānotas stacionārā, tēvs var būt gatavs aizvest sievieti uz dzemdību iestādi un palikt kopā ar viņu kādu laiku. Varbūt viņš jūtas komfortabli būt klāt dzemdību sākumā, bet nevēlas piedalīties bērna izstumšanas posmā. Varbūt pietiek ar to, ka viņš ir tuvumā – gaitenī aiz durvīm. Svarīgi ir atrast to attālumu, kurā abi jūtas droši.
 

Kāpēc vienai sievietei partneris ir lielākais atbalsts, bet citai – traucēklis?

Nav vienas atbildes, kāpēc sievietes dzemdībās vēlas atšķirīgas lietas. Kāda ir pieradusi ar visu tikt galā pati un var uztraukties, ka partnera klātbūtne nozīmēs nepieciešamību rūpēties arī par viņa pašsajūtu.
 

Citai dzemdības var būt ļoti iekšējs process, kurā viņa pilnībā koncentrējas uz savu ķermeni un bērna piedzimšanu. Tad apkārtējās pasaules klātbūtne var šķist lieka.
Savukārt citai sievietei attiecības ar partneri ir tik drošas un harmoniskas, ka tieši vīra klātbūtne rada vislielāko mieru. “Un tā varētu uzskaitīt vēl daudz versiju,” saka Guna. “Svarīgākais ir apzināties, kā ir man un kā vēlos es.”
 

Tieši tāpēc jautājums par partnera klātbūtni dzemdībās nav tikai par tēva tiesībām būt klāt. Tas ir arī par sievietes robežām un viņas sajūtu par drošību.
 

Tēva klātbūtne dzemdībās nav mēraukla tam, cik labs viņš būs kā tēvs

Iespējams, viens no būtiskākajiem mītiem, ko vērts atstāt aiz muguras, ir doma, ka tēva piedalīšanās dzemdībās automātiski padara viņu vairāk iesaistītu bērna dzīvē.
Guna šādu sakarību savā pieredzē nav novērojusi. Tēvs, kurš nav piedalījies dzemdībās, var būt ļoti klātesošs un iesaistīts sava bērna dzīvē. Tāpat atrašanās dzemdību zālē pati par sevi negarantē, ka arī pēc bērna piedzimšanas tēvs būs aktīvs un iesaistīts.
 

Tāpēc, gatavojoties dzemdībām, varbūt svarīgākais jautājums nav “Vai tētim tur ir jābūt?”, bet gan “Kas mums abiem palīdzēs justies droši un piedzīvot šo notikumu kā komandai?”
 

Jo dzemdības nav eksāmens, kurā tēvam jāizpilda noteikts pienākumu saraksts. Un arī mammai nav jāpielāgo savas sajūtas tam, kā, viņasprāt, šim notikumam vajadzētu izskatīties. Jo mazāk “vajag” un “tā ir pareizi”, jo vairāk vietas paliek sarunai par to, kā ir tieši jums.