Ģimenes vakars – vēl viens projekts, kam jāizdodas? Tēva pārdomas

Ir vakari, kad pēc darba un skolas viss notiek kā parasti. Vakariņas, trauki, mājasdarbi, īsa saruna, gulētiešana. Neviens nav bijis ekskursijā, neviens nav uzvarējis sacensībās, un nav nevienas bildes, ko parādīt citiem. Tomēr tieši šādu vakaru mūsu dzīvē ir visvairāk.
Esam pieraduši mērīt dienu pēc rezultātiem. Telefons skaita soļus, darbā skaitām paveiktos uzdevumus, sociālajos tīklos skaitām sirsniņas. Tā arī ģimenes vakars sāk izskatīties pēc vēl viena projekta, kam noteikti jāizdodas. Ja nekas neizdevās, rodas sajūta, ka vakars ir pagājis velti.
 

Vakars, ko nevar nofotografēt

Esmu tēvs, un bieži domāju par to, kas no ģimenes dzīves paliek atmiņā. Man šķiet, ka ne vienmēr tie ir lielie notikumi. Bieži paliek sajūta, vai mājās kāds bija klāt un vai kāds klausījās. Parastam vakaram nevajag programmu. Pietiek ar dažām mazām lietām.
Uz nesteidzīgu jautājumu: “Kā gāja skolā?” bieži dzirdam atbildi “Normāli”, bet jautājums, kuram nav pareizās atbildes, dažreiz atver vairāk. Piemēram, “Kas tev šodien likās smieklīgs?” vai “Ko tu šodien pamanīji?”
 

Neliels kopīgs darbs: kopā nomizot kartupeļus, salocīt veļu vai piešūt pogu. Rokas ir aizņemtas, un saruna bieži sākas pati. Uzmanība bez rezultāta: desmit minūtes, kurās neviens neko nemāca un neviens nevienu nelabo. Bērns var pastāstīt, ko grib, un pieaugušais var klausīties.
 

Katrai ģimenei ir savs ritms, un viena recepte neder visiem. Arī es nevaru solīt, ka kāds ieradums vienmēr izdosies. Svarīgāk ir tas, ka vakars nav jāattaisno ar sasniegumu.
 

Laiks, ko mums atdod mašīnas

Strādāju programmatūras automatizācijas jomā un katru dienu redzu, kā mākslīgais intelekts un roboti pārņem arvien vairāk darba. Raugos uz to ar cerību. Ja gudri rīki mums atdos stundas, kas agrāk aizgāja rutīnā, paliek jautājums, ko mēs ar tām darīsim.
Pirms dažiem gadiem rakstīju par jautājumu, kas man joprojām šķiet svarīgs: ja nauda vairs nebūtu galvenais un tu varētu izvēlēties jebkuru ceļu, ko tu darītu? Ģimenei šim jautājumam ir ļoti ikdienišķa versija. Ko mēs darīsim ar parastu vakaru, kad tas kļūs brīvāks? Ceru, ka paliks sarunas pie galda, kas ievelkas ilgāk nekā plānots.
 

Nākamajai paaudzei

Kā tēvs vēlos, lai bērni un visa nākamā paaudze atcerētos, ka mājās viņus gaidīja tādus, kādi viņi ir. Ne par labām atzīmēm, ne par uzvarām, ne par skaistu bildi. Gribu palīdzēt veidot pasauli, kas viņiem sagādātu prieku, un šāda pasaule sākas tepat, virtuvē un pie vakariņu galda. Esmu par to rakstījis arī savā grāmatā. Šovakar, iespējams, nekas īpašs nenotiks. Tas ir labi. Arī parasts vakars ir vērtīgs.
 

Kristians Galantai Fekete (Krisztián Galánthai Fekete) ir grāmatas “Find Your Meaning in 60 Days, In the Age of AI and Robotics” autors, viņš raksta par dzīves jēgu un mazām ikdienas praksēm. Kristians strādā programmatūras automatizācijas jomā par integrācijas inženieri un katru dienu redz, cik ātri mākslīgais intelekts maina darbu un kas cilvēkiem papildus jaunām prasmēm vajadzīgs, lai nezaudētu pamatu zem kājām.