Bērns kā traks uz smilšu ēšanu. Kas par to sakāms pediatriem?

Tomēr speciālisti mierina – maziem bērniem vēlme visu nogaršot un likt mutē ir pilnīgi dabiska attīstības sastāvdaļa. Taču ir situācijas, kad pastiprināta interese par neēdamām lietām vairs nav uzskatāma tikai par bērna pasaules izzināšanu.

Mazulis pasauli iepazīst arī ar muti

Pirmajos dzīves gados bērni apkārtējo pasauli izzina ar visām maņām. Viņi tausta, skatās, klausās un, protams, arī liek dažādus priekšmetus mutē. Tas attiecas ne tikai uz rotaļlietām, bet arī uz akmentiņiem, lapām, zemi un smiltīm.

Kad bērnam būtu jābeidz visu likt mutē?

Vēlme izzināt pasauli ar muti nav ilgstoša. Pēc speciālistes teiktā, priekšmetu likšana mutē visbiežāk novērojama līdz aptuveni 18–24 mēnešu vecumam un, bērnam augot, pakāpeniski mazinās.Tāpēc vienreizēja smilšu pagaršošana divgadnieka vai jaunāka bērna gadījumā nav iemesls panikai. Taču uzmanība jāpievērš tad, ja vēlme regulāri ēst neēdamas lietas saglabājas arī pēc divu gadu vecuma vai kļūst īpaši izteikta.

“Būtu ieteicams konsultēties ar ģimenes ārstu vai pediatru, lai noskaidrotu iespējamos cēloņus un pārbaudītu bērniņa veselību,” skaidro Līkopa.

Vai smiltis var būt bīstamas?

Neliels nejauši norīts smilšu daudzums parasti nopietnas veselības problēmas nerada. Taču smiltis nav sterilas – īpaši tad, ja smilšu kaste nav pienācīgi kopta un tajā var iekļūt dzīvnieki.Smiltīs var atrasties dažādi mikroorganismi, parazītu oliņas un citi piesārņojumi. Tāpat smilšu kastē var nonākt stikla gabali, asi akmentiņi vai citi priekšmeti, kas bērnam var radīt savainojumu vai aizrīšanās risku.

Tāpēc svarīgs ir ne tikai jautājums par to, vai bērns apēdis smiltis, bet arī – kādas bija šīs smiltis un vai tajās nebija citu bīstamu priekšmetu.

Ja bērns nejauši norijis nelielu daudzumu smilšu, vecākiem vispirms jācenšas saglabāt mieru. Pediatre iesaka iztīrīt bērnam muti, piedāvāt padzerties un turpināt vērot pašsajūtu.

Savukārt ārsta konsultācija nepieciešama, ja pēc smilšu norīšanas parādās stipras sāpes vēderā, atkārtota vemšana, caureja vai drudzis. Tāpat jāvēršas pēc medicīniskas palīdzības, ja ir aizdomas, ka bērns norijis lielu daudzumu smilšu vai kopā ar tām – kādu bīstamu priekšmetu.

Ja bērns ēd ne tikai smiltis

Atsevišķa smilšu pagaršošana ir viena lieta, bet pavisam cita situācija ir tad, ja bērns regulāri mēģina ēst dažādas neēdamas vielas – piemēram, zemi, krītu, papīru vai citus priekšmetus.Šādu uzvedību medicīnā sauc par piku jeb pica. Tas ir ēšanas traucējums, kam raksturīga atkārtota neēdamu vielu lietošana uzturā vismaz mēnesi vecumā, kad šāda uzvedība vairs nav uzskatāma par normālu attīstības stadiju.

“Ja vēlme regulāri ēst smiltis, zemi, krītu, papīru vai citas neēdamas vielas saglabājas pēc divu gadu vecuma vai kļūst ļoti izteikta, viens no iespējamajiem cēloņiem var būt dzelzs deficīts,” skaidro Līkopa.

Šāda uzvedība biežāk var būt novērojama arī bērniem ar dažādiem attīstības traucējumiem, tostarp autiskā spektra traucējumiem.

Tas gan nenozīmē, ka ikvienam bērnam, kurš ēd smiltis, noteikti ir dzelzs deficīts vai kāda cita veselības problēma. Tomēr, ja uzvedība ir atkārtota un ilgstoša, pediatre iesaka konsultēties ar ārstu. Vajadzības gadījumā speciālists var izvērtēt bērna veselības stāvokli un nozīmēt papildu izmeklējumus.

Kā padarīt spēlēšanos smilšu kastē drošāku?

Neraugoties uz risku, smilšu kaste bērnam ir ļoti vērtīga rotaļu vide. Spēlēšanās ar smiltīm palīdz attīstīt sīko motoriku un koordināciju, ļauj iepazīt dažādas tekstūras, kā arī veicina radošumu un iztēli.

Tāpēc mērķis nav bērnu no smilšu kastes pasargāt, bet gan padarīt šo vidi pēc iespējas drošāku.Ja bērns rotaļājas piemājas smilšu kastē, laikā, kad tā netiek izmantota, to vēlams pārsegt ar speciālu vāku vai vismaz tīklu. Tas palīdz neļaut kaķiem un citiem dzīvniekiem izmantot smilšu kasti kā vietu dabisko vajadzību nokārtošanai.

Smiltis regulāri jāatjauno vai jāmaina, kā arī jāpārbauda, vai tajās nav stikla gabalu, asu akmeņu vai citu bīstamu priekšmetu.Tikpat svarīgi ir bērnu rotaļāšanās laikā uzraudzīt. Pieaugušajam jābūt tuvumā, lai laikus pamanītu, ja bērns mēģina mutē ielikt kādu sīku priekšmetu. Tas ir svarīgi ne tikai infekciju riska dēļ, bet arī tāpēc, ka sīki priekšmeti var izraisīt aizrīšanos vai elpceļu nosprostošanos.

Pēc rotaļām smilšu kastē bērnam noteikti jānomazgā rokas.

Tomēr nevajag censties bērnu pasargāt no pilnīgi visiem mikrobiem

Vienlaikus pārmērīga vēlme visu sterilizēt arī nav nepieciešama. Kā norāda pediatre, sastapšanās ar dažādiem mikroorganismiem ir arī daļa no bērna imūnās sistēmas attīstības.“Pārāk sterila vide var veicināt arī alerģiju un astmas attīstību, līdz ar to jāatrod labs vidusceļš,” uzsver Līkopa.

Tāpēc, ja mazulis rotaļu laukumā pagaršojis smiltis, vecākiem nav uzreiz jākrīt panikā. Vienreizēja vai nejauša smilšu norīšana mazam bērnam visbiežāk ir normāla attīstības sastāvdaļa.

Svarīgākais ir vērot bērna uzvedību kopumā. Ja smiltis un citas neēdamas lietas kļūst par regulāru uztura sastāvdaļu arī pēc divu gadu vecuma, gan vērts aprunāties ar pediatru vai ģimenes ārstu.