Bērns atsakās pats ēst ar karotīti. Kad tas ir normāli, bet kad būtu jākonsultējas ar speciālistu?

Kad bērni parasti sāk ēst paši?

Lielākā daļa mazuļu interesi par karotīti sāk izrādīt aptuveni 9–12 mēnešu vecumā. Sākumā gan vairāk ēdiena nonāk uz galda, grīdas un drēbēm nekā mutē, taču tā ir pilnīgi normāla mācību procesa daļa.

Apmēram pusotra gada vecumā daudzi bērni jau spēj salīdzinoši veiksmīgi paēst paši, savukārt divu gadu vecumā patstāvīgai ēšanai vajadzētu kļūt par ikdienu, lai gan palīdzība reizēm joprojām var būt nepieciešama.

Tomēr katrs bērns attīstās savā tempā, un dažus mēnešus ilgas atšķirības parasti nav iemesls satraukumam.

Kāpēc bērns atsakās ēst pats?

Iemesli var būt ļoti dažādi.

Dažreiz bērns vienkārši vēlas saņemt vairāk vecāku uzmanības. Ēdināšana ir ļoti ciešs kontakta brīdis, un mazais var vēlēties to saglabāt.

Citkārt iemesls ir slinkums – ja mamma vai tētis pabaro ātrāk, kāpēc gan pūlēties pašam?

Dažiem bērniem nepatīk sajūta, ka rokas kļūst netīras, citiem vēl nav pietiekami attīstīta roku sīkā motorika, lai veikli noturētu karoti.

Savukārt pēc slimošanas vai citām pārmaiņām dzīvē bērns uz laiku var atgriezties pie agrākām prasmēm un vēlēties, lai vecāki viņu atkal pabaro.

Kā palīdzēt bērnam kļūt patstāvīgākam?

Pirmkārt – nesteidziniet.

Ja pie katras neveiksmīgās karotes vecāki pārņem ēšanu savās rokās, bērnam zūd motivācija trenēties.

Ļaujiet mazajam eksperimentēt. Jā, virtuvē būs vairāk nekārtības, taču tieši tā bērns apgūst jaunas prasmes.

Var palīdzēt arī bērnam piemēroti galda piederumi – neliela karotīte ar ērtu rokturi un trauki, kas neslīd pa galdu.

Dažkārt labi darbojas princips: vienu karoti bērns pats, nākamo – vecāks. Pamazām bērna paša apēsto kumosu kļūs arvien vairāk.

Svarīga ir arī pozitīva attieksme. Slavējiet bērnu par centību, nevis tikai par rezultātu.

Ko nevajadzētu darīt?

Nevajadzētu bērnu kaunināt vai salīdzināt ar citiem.

Frāzes: "Redzi, tavs brālēns jau sen ēd pats!" vai "Tu taču esi liels!" parasti nepalīdz. Tās var tikai radīt papildu spriedzi.

Tāpat nav ieteicams katru reizi steigties bērnu pabarot tikai tāpēc, ka tā ir ātrāk vai ērtāk.

Kad būtu jākonsultējas ar speciālistu?

Lai gan vairumā gadījumu pacietība atrisina situāciju, ir gadījumi, kad būtu vērts aprunāties ar ģimenes ārstu, ergoterapeitu vai citu bērnu attīstības speciālistu.

Uzmanību būtu vērts pievērst, ja:

• bērns pēc divu līdz trīs gadu vecuma kategoriski atsakās lietot karoti vai dakšiņu;
• viņam ir grūtības satvert priekšmetus vai veikt citas ikdienas darbības, kur nepieciešama sīkā motorika;
• ēšanas laikā viņš bieži aizrijas vai šķiet, ka viņam ir grūtības koordinēt rīšanu;
• atteikšanās ēst pašam parādījusies pēkšņi pēc tam, kad šī prasme jau bija apgūta;
• līdztekus novērojamas arī citas attīstības grūtības.

Šādos gadījumos speciālists palīdzēs noskaidrot, vai nepieciešams papildu atbalsts vai arī bērna attīstība vienkārši norit nedaudz citādā tempā.

Pacietība ir labākais palīgs

Patstāvīga ēšana nav tikai prasme noturēt karoti. Tā attīsta bērna koordināciju, sīko motoriku, neatkarību un pārliecību par savām spējām. Tāpēc dažas papildu minūtes, kas pavadītas, ļaujot mazajam pašam cīnīties ar putras karoti, patiesībā ir vērtīgs ieguldījums viņa attīstībā.

Un jā – reizēm burkānu biezenis būs ne tikai mutē, bet arī matos, uz sienas un zem galda. Taču tas ir tikai vēl viens pierādījums tam, ka bērns mācās.