Vai ir normāli, ja bērns mājās redz mammu vai tēti kailu?

Mazam bērnam vecāku kailums parasti nav nekas īpašs

Ja ģimenē ir mazs bērns, no pilnīgas privātuma ievērošanas reizēm izvairīties ir grūti. Bērns var ienākt vannasistabā, kamēr mamma vai tētis mazgājas, vai būt klāt, kamēr vecāks pārģērbjas. Douna Hjūbnere  norāda, ka vecāku un bērnu kailums pats par sevi nav problēma, ja abi jūtas komfortabli.
 

“Kailums starp vecākiem un bērniem ir pieņemams, kamēr abi jūtas pilnībā komfortabli,” viņa uzsver, ka bērna augšanas laikā vecākiem jāseko līdzi tam, vai šis komforta līmenis nav mainījies. Mērķis ir palīdzēt bērnam veidot pozitīvu attieksmi pret savu ķermeni, vienlaikus pakāpeniski iemācot arī privātuma un piekrišanas nozīmi.
 

Vecāku kailums var palīdzēt pieņemt savu ķermeni

Viens no iemesliem, kāpēc vecāki izvēlas neslēpties no bērniem, ir vēlme parādīt, kā izskatās reāls cilvēka ķermenis. Bērni ikdienā redz daudz idealizētu ķermeņu reklāmās, žurnālos un internetā. Vecāka ķermenis savukārt var būt iespēja redzēt, ka cilvēku ķermeņi ir dažādi – tie var būt apaļīgāki, tievāki, ar rētām, strijām vai citām īpatnībām.
Psiholoģe Hjūbnere uzskata, ka ikdienišķs kailums mazu bērnu klātbūtnē var palīdzēt viņiem pieņemt ķermeni kā kaut ko normālu. “Ķermenis ir funkcionāls, spēcīgs un normāls neatkarīgi no tā formas vai izmēra,” norāda psiholoģe. Viņa gan uzsver būtisku nosacījumu, proti, kailums nedrīkst tikt seksualizēts.
 

Bērna jautājumi par ķermeni nav jāpadara par kaut ko apkaunojošu

Kādā brīdī bērns var sākt uzdot neērtus jautājumus: kāpēc vecākam ir mati intīmajā zonā, kāpēc ķermeņa daļas izskatās citādi vai kāpēc pieaugušā ķermenis atšķiras no bērna ķermeņa.
 

Šādi brīži vecākam var būt mulsinoši, taču šos jautājumus var izmantot kā iespēju mierīgi un vienkārši runāt par ķermeni. Bērni bieži vien pajautā, saņem atbildi un turpina savas gaitas. Tas, kas pieaugušajam šķiet ļoti neveikls jautājums, bērnam ne vienmēr ir tik nozīmīgs. Svarīgi ir neradīt bērnam sajūtu, ka jautājums par viņa vai vecāka ķermeni ir kaut kas slikts vai apkaunojošs.
 

Tomēr ar laiku bērna attieksme var mainīties

Tas, kas mazam bērnam šķiet pilnīgi normāli, dažus gadus vēlāk var kļūt neērts. Psiholoģes norāda, ka aptuveni no 4 līdz 8 gadu vecumam lielākā daļa bērnu sāk veidot izteiktāku pieticības izjūtu attiecībā uz savu ķermeni. Vienlaikus var parādīties arī diskomforts, redzot vecākus kailus.
 

Tāpēc svarīgākais ir vērot bērna reakciju. Par to, ka bērnam, iespējams, nepieciešams vairāk privātuma, var liecināt:

• viņš atkārtoti jautā par vecāka intīmajām ķermeņa daļām;
• smejas par ķermeņa daļām vai tās apsaukā;
• mēģina pieskarties vecāka intīmajām ķermeņa daļām;
• novērš skatienu, ieraugot vecāku kailu;
• pats sāk pieprasīt vairāk privātuma;
• lūdz vecāku apģērbties.
   

Hjūbnere skaidro, ka šajā attīstības posmā bērns sāk uztvert dzimumorgānus kā seksualizētas ķermeņa daļas. Tas ir normāls attīstības process, taču vecākiem jārespektē tas, ko bērns ar savu uzvedību cenšas pateikt.
 

Sjūzena Bertela, bērnu un vecāku psiholoģe no Ņujorkas, jautājumā par kailumu uzsver skaidru robežu nozīmi. Viņasprāt, bērniem nav viegli saprast sarežģītas nianses, tāpēc konkrēti ģimenes noteikumi var palīdzēt. Bērna attiecības ar pretējā dzimuma vecāku, bērnam augot, var mainīties un kļūt sarežģītākas. Tāpēc viņa iesaka vecākiem laikus pievērst uzmanību privātuma robežām.
 

Kad būtu jāsāk vairāk domāt par privātumu?

Ekspertes šo jautājumu iesaka sākt apzinātāk vērot jau ap piecu gadu vecumu un līdz aptuveni 10 gadu vecumam ieviest skaidrākas robežas.
 

Tas gan nenozīmē, ka konkrētā vecumā pēkšņi pienāk brīdis, kad vecāks vairs nedrīkst būt kails bērna klātbūtnē. Būtiskāka par konkrētu skaitli ir paša bērna reakcija. Ja bērns sāk lūgt vecāku apģērbties, vēlas pats pārģērbties vienatnē vai nevēlas, lai vecāks viņu redz kailu, šīs vēlmes ir jārespektē.
 

Privātuma mācīšana nenozīmē, ka bērnam jāiemāca kaunēties no sava ķermeņa. Hjūbnere  iesaka arī vecākiem, kuri paši izvēlas būt pieticīgāki, nepadarīt nejaušu kailuma situāciju par kaut ko dramatisku. Ja bērns nejauši ierauga kailu vecāku, nav nepieciešams satraukties vai likt bērnam justies tā, it kā viņš būtu ieraudzījis kaut ko sliktu.mVar mierīgi pateikt, piemēram: “Es gribu vannasistabā pabūt viena” vai “Parunāsim, kad būšu apģērbusies.” Tādējādi bērns var iemācīties, ka ķermenis nav nekas apkaunojošs, taču cilvēkiem ir tiesības uz privātumu.

Uz jautājumu, vai vecākiem ir pieņemami būt kailiem bērnu klātbūtnē, nav vienas atbildes, kas derētu visām ģimenēm. Vienā ģimenē kailums var būt pilnīgi dabiska ikdienas sastāvdaļa, citā vecāki jau no mazotnes izvēlas lielāku privātumu. Abos gadījumos svarīgi ir nepārvērst ķermeni par kaut ko apkaunojošu un vienlaikus iemācīt bērnam, ka viņam ir tiesības uz savām robežām.

Avots: Healthline.com