Komponists Zigmars Liepiņš intervijā žurnālam "Pastaiga": "Galveno lomu nospēlē mana iedzimtā, no vecātēva mantotā īpašība – meklēt taisnību"

Bet Liepiņš ir ironijas un sarkasma meistars – tas lasot noteikti jāpatur prātā. “Es taču te esmu sanācis tāds nīgrs vecis!” viņš balsī smiesies, pats šo visu pārlasot. Izcils mākslinieks, kurš ir izteikti sava ceļa gājējs. Un savu domu domātājs. 

Ar interesi izlasīju jūsu grāmatu “Mūzaīka”, kuru, starp citu, vairs nekur nevar nopirkt, un man būs daži jautājumi par to. Grāmatā par sevi esat lietojis vārdu savienojumu “mans neciešamais raksturs”. Vai tāds jūs esat citiem vai arī pats sev?

– Gan, gan. Ar to raksturu ir tā – es apzinos sava rakstura īpatnības un nemēģinu tās slēpt. Tie cilvēki, kas ar mani ir daudz kopā, ļoti labi zina, ka tas raksturs nav nemaz tik neciešams. Bet ar “ārējo loku”, sauksim to tā, es varu būt diezgan šerps.

Galveno lomu te nospēlē mana iedzimtā, no vecātēva mantotā īpašība – meklēt taisnību. Tas nav tikai politiski vai muzikāli, tās ir arī kādas ikdienišķas lietas. Bet, ja jau sieva ar mani tik ilgi dzīvo kopā, es noteikti esmu paciešams. 

Par to, ka grāmatu vairs nevar nopirkt, var pateikt “paldies” izdevējiem, “Pētergailim”. Mēs par to arī sastrīdējāmies. Man bija savi priekšstati par to, kā ir jādara.

Pats sakāt, ka esat netipisks un savā ziņā arī garlaicīgs gadījums: nācis no labas ģimenes, kas nav izjukusi, māte un tēvs dzīvoja kopā mīlestībā, nebija alkoholiķi, neviens nevienu nesita. Vai jūs joprojām sevī jūtat to labo ģimenes kodu?

– Jā. Es domāju, arī mūsu bērni tā ir auguši. Rūpēs citam par citu. Gandrīz katru dienu sazvanīšanās, neskatoties uz to, ka visi jau ir pieauguši. Viņi savā dzīvē nav pieredzējuši lielas nebūšanas. Es nesaku, ka mēs nesastrīdamies kādreiz. Varam par dakšiņas novietojumu sastrīdēties, bet ne par ko būtisku. Līdz ar to īstenībā tas ir garlaicīgi. Žurnālistiem jau vajag drāmas.

Bet tas jums nekad nav traucējis būt rokenrolā. Jaunībā bija arī nakts iecirknī par kautiņu.

– Bet tas jau jaunībā. Kad rakstīju grāmatu, man šķita, ka mana bērnība bija šausmīgi garlaicīga, jo nekas “tāds” jau nenotika. Vēlāk gan dzīve visu laiku ir gājusi kūleņiem, notiek visādi notikumi.

Pēc grāmatas izlasīšanas var redzēt, ka jums par visu ir savi priekšstati, jūs visu laiku ar kādu sastrīdaties. Arī par Raimondu Paulu jums ir daudzas niknas lietas sakāmas.

– Kādas lietas? Tā ir tikai patiesība. Ir tā, kā ir, tas bija sen, un par to vairs negribas runāt. Viņam jau ir pāri 90, un es arī jau esmu palicis vecs, un ko mums, diviem večiem, tur vairs dalīt. Beigu beigās ir tā, ka, piemēram, mans dēls diriģēs tajā jocīgajā koncertā (“Manai Dzimtenei”, – red. piez.). 25 gadus mēs ar Paulu arī nodzīvojām vienā kāpņu telpā.

Interesanti, ka jūs esot atradis Laimu Vaikuli, jau divus gadus pirms viņu atrada Raimonds Pauls, – filmas “Vajadzīga soliste” vajadzībām, kurai Vaikule bija horeogrāfe un iedziedāja dziesmu “O, kādi zēni”.

– Arī Anci Krauzi es uzaicināju uz Dziesmu svētkiem, pēc tam izrādījās, ka Pauls viņu “atrada”. Laimu Vaikuli es uzaicināju nodziedāt pusīti dziesmas. Toreiz viņa bija dejotāja “Jūras pērlē” un mazliet kaut ko dziedāja zemā, rupjā balsī. Viņa derēja kā pretstats Mirdzai un arī taisīja kaut kādu horeogrāfiju. Bet tam sen vairs nav nekādas nozīmes, kurš kuru atrada pirmais. 

Kādas jums ir attiecības ar Imantu Kalniņu?

– Ar Kalniņu ir citādi. Pirmām kārtām pie viņa es gribēju iet jau puišeļa gados, bet māte teica, ka nekā tāda nebūs.

Jo tur plikas meitenes pa galdiem dejojot!

– Nešaubīgi, tur bija bohēma. Tobrīd man bija 17 gadu, kas vēl cits mani varētu interesēt! Tā es turp arī neaizgāju. Vēl pa vidu viņam ar Mārtiņu Braunu bija uznācis dullums kaut kādā intervijā analizēt vispārējo popmūzikas stāvokli, un es kārtējo reizi dabūju iekšā par komerciālu piegājienu mūzikai. 

Īstenībā, pieminot intervijas no senajiem laikiem… Tagad vispār tā neviens vairs nerunā. Tagad runā politkorekti, bez asumiem, tajos laikos, spriežot par kolēģiem, intervijās bija cits atļaušanās līmenis.

– Jā, šodien to vairs nesaprast. Tās dalīšanas Komponistu savienībā... Ja tā to ņem, es neesmu komponists un nekad neesmu bijis. Jo man nav komponista diploma. Mācījos klavieru nodaļā un esmu pianists. Mūziku sāku rakstīt, zināmā mērā nepieciešamības spiests.

Visu interviju lasi žurnāla “Pastaiga” augusta numurā.