Psihiatrs Māris Taube: "Ja alkoholisms jau ir attīstījies, drošas “kontrolētas lietošanas” nav"

Raksts: Santa Raita, žurnāls “Jauns OK”

Kur šodien ir robeža starp mērenu alkohola lietošanu un alkoholismu? 

– Robeža starp mērenu alkohola lietošanu un alkoholismu bieži vien ir ļoti šaura. Ir tāds termins kā “sadzīves alkoholisms”. Tas nozīmē, ka alkohols tiek lietots nedaudz vairāk, nekā vajadzētu. Būtiskākā nianse ir brīdis, kad alkohola lietošana sāk dominēt – ietekmēt uzvedību, plānus un ikdienu negatīvā nozīmē. Tajā brīdī jābūt īpaši uzmanīgiem. Piemēram, ir ieplānota bērna ballīte, bet vienlaikus ir iespēja satikties ar draugiem un iedzert. Ja tētis izvēlas mainīt plānus, dodot priekšroku alkohola lietošanai, un uz bērna ballīti dodas tikai mamma, tas jau ir signāls. Ja alkohols kļūst par prioritāti pār ikdienas lietām – darbu, attiecībām un ģimeni –, tas liecina, ka robeža ir pārkāpta  un cilvēks nonācis tā sauktajā sadzīves alkoholisma zonā. Jāatzīst, ka mūsu sabiedrībā šis procents ir augsts, pat 60–80 %. To vēl nevar saukt par slimību, drīzāk par sociālu parādību vai statusu, kas var kļūt par priekšstadiju nopietnākām alkoholisma formām. 

Mēs bieži mēdzam atsaukties uz Franciju vai Itāliju, kur pie pusdienām tiek dzerts vīns. Taču tur tas ir balstīts konkrētā kultūrvēsturiskā tradīcijā. Tur vīns nav prioritāte, bet gan papildinājums ēdienam, kas neietekmē dienas plānus un nepārvēršas vairākās glāzēs.

Vai viena glāze vīna vakarā ir nevainīgs ieradums? 

– Patiesībā tas ir diezgan “vainīgs” ieradums, ar ko jābūt ļoti uzmanīgiem – gan vīriešiem, gan jo īpaši sievietēm, jo šī viena glāze katru vakaru bieži vien jau ir par daudz. Būtiskākais jautājums nav daudzums, bet iemesls, kāpēc šī glāze vīna vakarā ir vajadzīga. Ja dienas beigās sev sakām – “esmu nogurusi, gribu atslābināties” vai “ar to man būs vieglāk aizmigt”, alkohols pamazām kļūst par līdzekli, ar kuru cenšamies sevi “ārstēt”. Un tā jau ir ļoti bīstama tendence. 

Glāze vīna nedēļas nogalē labā kompānijā un priecīgā noskaņojumā – tā ir izvēle. Taču brīdī, kad alkohols kļūst par atbalstu sliktam garastāvoklim, par veidu, kā tikt galā ar nogurumu vai spriedzi, tas vairs nav nevainīgs ieradums. Tad situācija jau kļūst riskanta. Jo alkohols ir viltīgs, tas ievelk – ar laiku ar vienu glāzi vairs nepietiek. Daudzi mani pacienti ir atzinuši, ka ceļš no vienas glāzes līdz puspudelei vai pat pudelei ir pārsteidzoši īss un bieži vien nepamanīts. Tāpēc katru reizi, kad roka stiepjas pēc glāzes, ir vērts sev godīgi pajautāt, vai man patiešām to vajag.

Cik bieži alkohols tiek izmantots kā līdzeklis trauksmes, vientulības vai depresijas mazināšanai?

– Domāju, ka ļoti bieži. Īpaši jauniešu vidū redzama tieksme pēc viegluma un labsajūtas – lai viss būtu patīkami un bez liekas piepūles. Un alkohols kļūst par vienu no veidiem, kā “izslēgt” nepatīkamās sajūtas, jo reibumā viss šķiet vieglāk, rožaināk. 

Taču objektīvi dzīve ir sarežģīta – var būt dažādi satricinājumi, šķiršanās, darba zaudējums, kas var novest pie trauksmes vai depresīvām sajūtām. Un šajos brīžos alkohols bieži tiek izmantots kā līdzeklis, ar kuru cilvēks mēģina sev palīdzēt. Bet problēma ir tajā, ka alkohols pēc savas būtības ir depresants, nevis antidepresants. Jā, uz īsu brīdi, reibumā, var šķist, ka kļūst vieglāk, taču ilgtermiņā tas tikai padziļina trauksmi un depresiju. Tas dzen cilvēku vēl dziļāk šajā stāvoklī. To vajadzētu atcerēties, kad gribas “slīcināt bēdas alkoholā”. Tā ir ļoti nepareiza “koncepcija” – gan psiholoģiski, gan ķīmiski un bioloģiski. 

Ko darīt šādās situācijās? Kādas ir veselīgākas alternatīvas?

– Iespēju ir daudz, un palīdzība ir pieejama. Var sākt ar ģimenes ārstu, kurš var ieteikt gan medikamentozu, gan nemedikamentozu depresijas ārstēšanu. Var vērsties pie psihiatra, pie psihoterapeita, ir pieejami arī uzticības tālruņi, kur izrunāt pirmās grūtības. Ļoti svarīgs ir arī sociālais atbalsts: tuvinieki, draugi, iespēja būt kopā. Tieši attiecības ar apkārtējiem ir viens no vērtīgākajiem resursiem, tāpēc dzīves laikā ir svarīgi tās kopt un saglabāt, lai brīdī, kad ir grūti, būtu, pie kā vērsties. Tāpat palīdz arī vaļasprieki, aktivitātes, kas piepilda ikdienu un dod jēgu. Tas viss ir daudz veselīgāks ceļš nekā mēģinājums “slīcināt bēdas alkoholā”.

Minējāt, ka sievietēm alkohola lietošanā jābūt īpaši uzmanīgām. Vai sievietēm atkarība attīstās citādi nekā vīriešiem?

– Tas nav tik daudz saistīts ar organisma atšķirībām, jo fizioloģiskie mehānismi ir vienādi – alkohols uz smadzenēm iedarbojas gan vīriešiem, gan sievietēm. Taču būtiska atšķirība ir alkohola lietošanas veidā. 

Vīriešiem alkohola lietošana biežāk kļūst redzama – tā izpaužas uzvedībā, rada situācijas, kas piesaista apkārtējo uzmanību, līdz ar to problēma tiek pamanīta un risināta agrāk. Savukārt sievietes to dara daudz diskrētāk, klusāk, nepievēršot sev uzmanību, un tāpēc atkarība var attīstīties nemanāmāk un straujāk. 

Sievietēm arī psiholoģiski ir sarežģītāk atzīt, ka alkohola lietošana kļūst par problēmu, tāpēc viņas ļoti rūpīgi maskē sekas – nākamajā dienā ir sapucējušās, sasmaržojušās, ārēji viss izskatās kārtībā. Bieži problēma tiek pamanīta tikai tad, kad tā jau ir ielaista, un tad palīdzēt kļūst ievērojami grūtāk. Svarīgākais ir atzīt problēmu. Ja cilvēks to neatzīst, neviens nevar palīdzēt.

Vai sieviešu alkohola lietošanas paradumi pēdējos gados ir mainījušies?

– Grūti viennozīmīgi spriest, kā tas izskatās statistikā, taču kopējās tendences ir manāmas. Šodien ir izteiktāka pāreja uz dažādiem kokteiļiem, kas zināmā mērā ir loģiski, jo piedāvājums ir plašs. Tradicionāli sievietes mazāk lieto alu un stipros alkoholiskos dzērienus, tomēr Latvijā un mūsu reģionā kopumā joprojām ir spēcīgas stiprā alkohola lietošanas tradīcijas, kas daļēji nāk arī no Krievijas kultūrtelpas. Tur alkohola lietošana bieži tiek attēlota kā neatņemama sociālās dzīves sastāvdaļa. To var redzēt, piemēram, filmās, kur tas kļūst par sava veida simbolu. Mēs ilgstoši esam bijuši ciešā saskarē ar šo ietekmi, taču pamazām šī aina mainās – arvien vairāk ienāk vieglāka alkohola lietošanas tradīcijas, attīstās vīna kultūra –, kopumā tas ir solis pozitīvā virzienā.

Bet vai šie vieglie dzērieni nepadara alkohola lietošanu biežāku, ikdienišķāku?

– Protams, tas nav nekas labs, tas tikai šķietami ir solis pozitīvā virzienā. Ilgtermiņā tas var ļoti viegli ievilkt arī nopietnākā alkohola atkarībā. Mēs bieži sakām: “Tā jau ir tikai glāze vīna, tas taču nav šņabis.” It kā tas būtu kaut kas pavisam nevainīgs, bet tas var pamazām kļūt par ieradumu. Lielā mērā tas ir mārketinga nopelns – alkohola lietošana tiek normalizēta, padarīta par ikdienišķu un šķietami nevainīgu izvēli. Tāpēc tik daudz tiek diskutēts par dzērienu reklāmām, jo tās ļoti spēcīgi uzrunā un ietekmē mūsu uztveri.

Kuru vecuma grupu sievietes ir visvairāk pakļautas riskam?

– Var izdalīt trīs galvenos riska posmus: jaunību, vidējo vecumu ar būtiskām dzīves pārmaiņām un pensijas vecumu. Jaunība ir eksperimentēšanas un robežu pārbaudīšanas laiks. Šajā vecumā notiek pirmā saskarsme ar alkoholu. Daļai jauniešu tas neiepatīkas un nekļūst par ieradumu, taču daļai, kurai ir ģenētiska predispozīcija, alkohols var iepatikties un rasties vēlme to lietot biežāk un vairāk. Jāņem vērā, ka alkoholisms savā būtībā ir ģenētiski predisponēta slimība, tāpēc īpaši uzmanīgiem jābūt tiem, kuru ģimenē – vecākiem vai vecvecākiem – bijušas problēmas ar alkoholu. Otrs riska periods ir sievietēm ap 40–50 gadu vecumu. Bērni ir izauguši un aiziet savā dzīvē, parādās tā sauktais “tukšās ligzdas” sindroms. Var izjukt arī attiecības. Latvijā aptuveni puse laulību beidzas ar šķiršanos, un sievietes šajā vecumposmā to pārdzīvo smagāk. Šādas emocionālas krīzes var veicināt alkohola lietošanu. Trešais kritiskais posms ir pensijas vecums. Zūd ierastais dienas režīms, samazinās sociālā aktivitāte, nereti mazinās motivācija rūpēties par sevi. Ja nav ārēju pienākumu vai struktūras, kas disciplinē ikdienu, var rasties sajūta, ka “nekas netraucē iedzert”. Šī ir eksistenciāla krīze, kurā alkohols var kļūt par veidu, kā aizpildīt tukšumu.

Cik bīstams ir arguments –“es taču nedzeru katru dienu”?

– No vienas puses, tas, protams, ir labāk, nevis dzert katru dienu, taču šis arguments ir vājš attaisnojums. Ja alkohols tiek lietots regulāri, piemēram, katru otro dienu vai katras brīvdienas, tas pēc būtības ir tikpat bīstami kā ikdienas lietošana. Ja cilvēks atturas darba dienās un intensīvi lieto alkoholu piektdienās, sestdienās un svētdienās, tas rada līdzvērtīgu slodzi organismam un psihei. Savukārt, ja alkohols tiek lietots reti, piemēram, glāze vīna vai alus reizi pāris mēnešos kādā pasākumā, un tas nekādā veidā neietekmē cilvēka dzīvi, tad šo argumentu var uzskatīt par pamatotu. Taču, tiklīdz alkohola lietošana kļūst regulāra un sāk ietekmēt dzīves ritmu, “es nedzeru katru dienu” vairs nav drošs rādītājs. Drīzāk veids, kā sev to attaisnot.

Daudzi vīrieši saka: “Bet tas ir tikai alus.”

– Jā, un te bieži ir problēma – izpratne par alkoholu ir ļoti nepilnīga. Patiesībā būtiskas atšķirības nav, atšķiras tikai tilpums. Vai cilvēks izdzer vienu vai divas glāzes stiprā alkohola vai vairākas pudeles alus, alkohola daudzums organismā var būt līdzvērtīgs.

Man bijuši pacienti, kuri saka: “Es alkoholu vispār nelietoju, tikai izdzeru vakarā trīs pudeles alus.” Šis ir ļoti izplatīts, bet nepareizs attaisnojums, jo šāds daudzums var būt pielīdzināms stiprā alkohola lietošanai – un tas ir bīstami. Alkohols ir alkohols  neatkarīgi no tā, vai tas ir alus, vīns vai stiprie dzērieni. 

Atšķiras tikai forma, kādā to uzņem. Un tieši tāpēc ar to jābūt uzmanīgiem – alkohola lietošana var nemanāmi ievilkt zonā, kur vairs nepamanām robežu un sākam uztvert to kā normu.

Vai nav tā, ka sociālie tīkli, dzīvesstila žurnāli un kino veido ilūziju, ka glāze rokā ir daļa no skaistas, veiksmīgas dzīves?

– Jā, tā noteikti ir. Reklāmas industrija ir ļoti spēcīga un profesionāla, un šie vēstījumi nav nejauši – tie ir rūpīgi veidoti un precīzi mērķēti uz konkrētām auditorijām, un cilvēku uzrunā tas, kas skar viņa vēlmes un dziņas. Piemēram, nedrošs jaunietis ieiet bārā, redz skaistus cilvēkus ar glāzēm rokās, kas rada priekšstatu: iedzerot tu kļūsi piederīgs šai videi, būsi drošāks, pievilcīgāks, veiksmīgāks. Šajos stāstos bieži tiek izmantoti arī seksualitātes un pievilcības motīvi – tu vari identificēties ar to, par ko gribi kļūt. Piemēram, Džeimss Bonds ar šampanieša glāzi rokā rada konkrētu asociāciju. Un tas strādā, tas ietekmē uztveri un izvēles. Cilvēks dabiski vēlas piederēt, identificēties ar “skaisto, veiksmīgo, laimīgo” dzīvi. 

Protams, pret alkohola reklāmām mēģina cīnīties – ar ierobežojumiem, sabiedrības izglītošanu, kampaņām. Taču sociālajos tīklos šī ietekme joprojām ir grūti kontrolējama, tur ne vienmēr ir pretspēks – neviens nepaskaidro, kas slēpjas aiz šīs “estētikas”. Tāpēc arvien biežāk tiek diskutēts par sociālo tīklu lietošanas ierobežošanu jauniešiem, jo pasaule pamazām sāk apzināties, ka līdzās labajam šajos kanālos ir arī būtiski riski.

Ir dzirdēts sakām, ka nav drošas alkohola devas.

– Jā, par to ir daudz diskusiju, arī joki un atsauces uz atsevišķiem pētījumiem. Piemēram, ka alus it kā varētu attālināt demenci vai ka vīns nāk par labu sirds un asinsvadu sistēmai. Šādas “idejas” sabiedrībā cirkulē jau gadiem, un reizēm tās tiek uztvertas pārāk nopietni. Tomēr jaunākie pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka drošas alkohola devas nav. Jebkura alkohola lietošana palielina veselības riskus, tostarp onkoloģisko slimību attīstības iespējamību. Pastāv arī nopietni riski aizkuņģa dziedzerim – nekad nevar precīzi zināt, kāda deva konkrētam cilvēkam var izrādīties kritiska. Var gadīties, ka vienam organismam kādu laiku šķietami “nekas nenotiek”, bet citam pat salīdzinoši neliels daudzums rada smagas sekas. Tieši šī neprognozējamība padara alkoholu bīstamu. 

Tāpēc, neskatoties uz sabiedrībā izplatītajiem mītiem, realitāte ir vienkārša: drošas alkohola devas nav, un katra neizdzertā glāze ir ieguvums jūsu organisma veselībai.

Vai ir cilvēki, kuri gadiem dzīvo pārliecībā, ka viņiem nav problēmu ar alkoholu, lai gan atkarība jau ir izveidojusies?

– Tādu ir ļoti, ļoti daudz, un tā ir klasiska problēma. Tāpēc arī ir svarīgi laikus runāt par alkohola lietošanas riskiem, pirms tas pāraug atkarībā. Jo alkohols cilvēku viltīgi uzveic – tiek zaudēta kritiskā domāšana un spēja objektīvi novērtēt savu situāciju. Un tieši tas ir galvenais šķērslis ārstēšanā, jo realitātē lielākā daļa to neatzīst. Ir klasiskie teicieni: “Es varu iedzert, bet varu arī nedzert”, “Es jebkurā brīdī varu apstāties”, “Es kontrolēju situāciju”… Tajā pašā laikā apkārtējie jau redz sekas – ir problēmas attiecībās, darbā, sadzīvē, pasliktinās veselība. Tomēr pats cilvēks turpina noliegt: “Man nekādu problēmu nav!” Tas ir ļoti tipiski. Un, kamēr cilvēks pats nenonāk pie atziņas, ka viņam ir problēma, palīdzēt ir ārkārtīgi grūti. Pat tuvinieku centieni – pierunāšana, atbalsts, mēģinājumi risināt situāciju – bieži vien nedod rezultātu. Dažkārt pat pastiprina noliegumu. Tā ir viena no traģiskākajām alkoholisma pusēm – problēma ir acīmredzama visiem apkārtējiem, bet cilvēks pats to neredz. Un, kamēr pašam šī atziņa nerodas, izmaiņas ir bezcerīgas.

Cik ilgs alkohola pārtraukums liecina, ka cilvēks spēj kontrolēt savu lietošanu?

– Ir teiciens, ko bieži dzird arī anonīmo alkoholiķu vidē: alkoholiķis tu paliec uz visu mūžu. Tas nozīmē, ka cilvēks var pārtraukt lietot alkoholu, bet risks atgriezties pie tā saglabājas. Tie, kuri ir pārtraukuši lietošanu, bieži skaita laiku: trīs mēneši, seši mēneši, gads. Tie ir kritiskie posmi, kuros noturēties ir īpaši svarīgi. Taču arī pēc tam pastāv risks atgriezties pie alkohola. Šis process bieži nav lineārs – tā ir cīņa ar atkritieniem, kur var būt “divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ”. Svarīgākais ir nepadoties un turpināt, jo ar laiku risks samazinās. Ja cilvēks nav lietojis, piemēram, desmit gadus, iespējamība atgriezties pie alkohola kļūst mazāka, taču tā nepazūd pilnībā. Ir būtiski saprast: ja alkoholisms jau ir attīstījies, drošas “kontrolētas lietošanas” visbiežāk nav. Tāpēc arī cilvēki, kuri izgājuši šo ceļu, saka, ka pilnīgas drošības nav nekad. Ar gadiem kļūst vieglāk, stabilāk, bet doma, ka “tagad jau nedaudz varu iedzert”, ir maldīga un riskanta.

Kāpēc cilvēki, kuri nelieto alkoholu, ballītēs bieži ir spiesti skaidrot savu izvēli?

– Tāpēc, ka mūsu sabiedrībā joprojām valda nerakstīts pieņēmums, ka ballītēs taču visi dzer. Un tie, kuri izvēlas nelietot alkoholu, nereti nonāk neērtā situācijā. Viņiem tiek uzdoti jautājumi: “Kāpēc tu nedzer?”, “Kas noticis?”, “Vai tiešām nemaz?”… Šī uzstājīgā interese bieži rada diskomfortu, taču būtībā tas ir paradokss: kāpēc cilvēkam būtu jāpaskaidro sava izvēle nelietot alkoholu? Aiz tās var būt dažādi iemesli, arī veselības jautājumi, par kuriem nav vēlmes runāt publiski. Bet tikai mēs paši ar savu attieksmi varam šo kultūru mainīt, neuzspiežot, neiztaujājot un respektējot otra izvēli. Jo normāli būtu, ka neviens nejūtas neērti par to, ka viņš izvēlas nedzert.

Kā vērtējat bezalkoholiskos “alkoholiskos dzērienus”? 

– Tas ir diskutabls jautājums. Daļai cilvēku, īpaši tiem, kuriem jau ir bijušas nopietnas problēmas ar alkoholu, bezalkoholiskie dzērieni var kalpot kā pārejas risinājums – veids, kā saglabāt ierasto rituālu, bet izvairīties no apreibinošās vielas. Taču tajā pašā laikā jājautā, vai cilvēks meklē garšu vai efektu. Lielākoties alkohols tiek lietots tieši apreibināšanās dēļ, nevis garšas dēļ, tāpēc vēlme dzert, piemēram, bezalkoholisko viskiju var šķist pretrunīga. Ir arī viedoklis, ka šādi produkti uztur saikni ar alkohola lietošanas kultūru – saglabā ieradumu, asociācijas un vidi. Tas var radīt risku, ka kādā brīdī cilvēks atgriežas pie alkohola lietošanas. Tāpēc domāju, ka arī šajā jomā nozare ir ļoti aktīva un nekas netiek radīts nejauši. Bezalkoholiskie dzērieni var būt arī “slazds” – atkarībā no situācijas un cilvēka attiecībām ar alkoholu.

Kādu paštestu cilvēks var veikt mājās, lai izvērtētu savas attiecības ar alkoholu?

– Ir pieejams tā sauktais AUDIT tests – tas ir starptautiski atzīts skrīninga tests, ko iesaka arī ģimenes ārsti. Tas palīdz izvērtēt alkohola lietošanas paradumus un iespējamos riskus. Tests sastāv no vienkāršiem jautājumiem: cik bieži lietojat alkoholu, cik daudz izdzerat, cik bieži gadās pārsniegt noteiktu daudzumu, vai alkohola lietošana ietekmē ikdienu un tamlīdzīgi. Atbildot uz tiem, iespējams iegūt objektīvāku priekšstatu par savu situāciju. Tas ir labs pirmais solis, lai godīgi paskatītos uz saviem paradumiem un saprastu, vai pastāv riski, kam būtu jāpievērš uzmanība.