Kam domāti kāmīši jeb kā runāt ar bērnu par nāvi? Jautājam psihoterapeitam, bērnu grāmatu autorei un sev

Mammu, man tev ir jautājums...

Kādu vakaru, tieši dienu pirms intervijas ar psihoterapeitu Ernestu Pūliņu-Cini, mana gandrīz sešus gadus vecā meita pirms miedziņa ierunājās: “Mammu, mēs ar auklīti šodien gājām garām kapiņiem. Auklīte teica, ka tur guļ miruši cilvēki. Bet man ir jautājums.”

Mazliet saspringu, lai gan par nāvi esam jau runājušas un viņa zina, ka cilvēki mirst. Paldies Dievam, līdz šim tikai teorijā un ar reālu gadījumu nav nācies saskarties. Arī par to, ka viņa nedzīvos mūžīgi, viņa zina. Nu kas vēl?

“Jā, sirsniņ, ko tu gribi zināt?”

“Vai tādi pieaugušie, kas nav veci – nu tādi kā tu – arī mirst?”

“Diemžēl mirst, bet daudz mazāk nekā veci cilvēki.” 

“Vai mirst arī tādi bēbīši, kas ir tikko piedzimuši?”

Un te nu neizbēgami kaklā sastājās kamols. 

“Jā, mīlulīt. Ļoti ļoti reti, bet gadās, ka mirst arī bēbīši. Parasti viņi jau piedzimst ar kādu ļoti smagu slimību, ar ko drīz vien nomirst. Bet tas tiešām ir ļoti reti.”

“Ak tā. Bet vai ir zāles, ar ko var tādas slimības izārstēt?”

“Pret dažām slimībām pagaidām nav, bet cerams, ka pavisam drīz zinātnieki izgudros.”

“Mammu... Tu vari rīt piezvanīt zinātniekiem, lai izgudro ātrāk?”

Man jau pašai šķita, ka esmu tikusi ar šo sarunu galā tīri labi, tomēr interesanti – ko par to teiktu psihoterapeits? 

Absolūtās frāzēs runāt nevajag

Ar dr. Ernestu Pūliņu-Cini vēlējos aprunāties jau kopš marta, kad viņš uzstājās ar savu lasījumu “Hospiss LV” rīkotajā forumā “Tiesības uz cieņpilnu nāvi. Bailes”. Runu viņš toreiz iesāka ar provokatīvu jautājumu: “Vai jūs zināt, kam domāti kāmīši?” Es toreiz uzzināju atbildi, taču vēlējos, lai viņš ar to iepazīstina arī portāla mammamuntetiem.lv lasītājus. Psihoterapeits  nupat piedalījās arī biedrības “Ogle” rīkotajā mentālās veselības festivālā “OGLE’26”, kas veltīts jauniešu pašnāvības prevencijas problēmai, taču šajā sarunā aicināju vairāk pievērsties tam, kā runāt par nāvi ar pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. 

Uzreiz sākšu ar “iesildošo” jautājumu – kas ir nāve? Tā, it kā jūs tagad atbildētu bērnam. 

– Tas īstenībā nav tik vienkāršs vai viegls jautājums, jo tas var atšķirties no bērnu brieduma un arī vecāka gatavības runāt īstajos vārdos. 

Bet vispār jāsāk ar to, ka nāve ir kaut kā pazaudēšana. Zīdaiņa vecumā nav pilnvērtīgas izpratnes par nāvi kā par sava tuvinieka, apgādnieka vai mammas zaudējumu. Jaundzimušais pasauli uztver absolūti melnbalti – “man ir mamma, un, ja viņas nav, es raudāšu tā, it kā viņas nav vispār”. Bieži tā var būt katastrofiska reakcija uz to, ka mamma izgājusi kaut vai uz tualeti, jo viņam vēl nav izpratnes, ka tas, ko es neredzu vai nepiedzīvoju, joprojām eksistē. Šī izpratne, ka “mamma turpat vēl ir, lai gan es te spēlējos viens”, veidojas pakāpeniski. Kad sāk saprast ideju – ka man kaut kas ir un kaut kā nav. 

Mammai aizejot, bērns vēl nesaprot, ka tas ir pārejošs stāvoklis?

– Jā. Tāpēc, runājot par mammas vai tēva nāvi zīdaiņu vecumā, bērnam nebūs īsti nekādas atmiņas par to, jo viņš to nevar pilnvērtīgi izprast un nevar ielikt vārdos, ko tas ir nozīmējis tik agrā vecumā. Varbūt vēlāk dārziņa vai skolas vecumā, kad redzēs, ka citiem mamma un tētis ir divi, tad var sākt parādīties jautājumi – kas īsti tas ir, kā man nav, kā es jūtos par to, ka viņam ir divi vecāki, jo man ir tikai viens.

Divu trīs gadu vecumā bērnam var sākt parādīties interese par nekustīgi gulošu kukainīti vai to pašu kāmīti, kurš vairs nav klāt. Līdz trīs gadiem nāve ir vienkārši ideja, ka viņa (mirušā – red.piez.) vairs nebūs mājās, viņa vienkārši te nav. Šajā laikā mēs, vecāki, mēģinām sniegt bērnam sajūtu, ka viņš ir drošībā: “Mēs esam kopā ar tevi, es nekur neiešu prom.” Ideja par nāvi vēl nav tik diferencēta, lai varētu saprast – ja kāds ir nomiris, tad visi pārējie nenomirs. 
Vēlāk skaidrojums var būt jau nedaudz detalizētāks. Var pieminēt, ka ķermenis var nestrādāt tā, kā mēs gribam, varbūt sirds ir apstājusies un to nevar no jauna vairs iedarbināt. 

Tā kā šis ir tāds pasaku un stāstu vecums, un ar nāvi kontekstā bieži tiek izmantotas dažādas metaforas, viens no klupšanas akmeņiem ir bērnam dabiski piemītošā maģiskā domāšana. Piemēram – manas dusmas vai mana nepaklausība ir izraisījusi vecāka vai vecmāmiņas nāvi. Ja tas parādās, vecākam būtu labi to izrunāt – ka tas ir ķermenis, kas ir nomiris, beidzis strādāt tā, kā to vajadzētu. Tas, ka tu nesakārtoji istabu, nenoveda pie tā, ka vecmāmiņa ir nomirusi. Mēģinām šo maģisko ideju kliedēt. 

Līdz pirmskolas vecumam nav tik detalizēts koncepts par sevi un apkārtējo pasauli, sevi neizjūt kā tik atšķirtu vienību, atšķirtu cilvēku. Tāpēc var būt jautājums – ja vecmāmiņa nomira, vai tu arī nomirsi? 

Pēc būtības bērnam nepieciešams stabilizēt ideju par drošu sajūtu mājas vidē.

Tuvojoties sākumskolas vecumam, bērns sāk saprast, ka kaut kam ir beigas un tas var pazust neatgriezeniski, piemēram, var pazaudēt mantu un to var arī neatrast, manta var saplīst un to var vai arī nevar salabot. Sākas komplicētāki jautājumi par nāvi – vai tā sāp, kas notiek ar ķermeni pēc nāves. Vecākam būtu labi pieiet tam atvērtā veidā ar papildinošiem jautājumiem: ko tu gribi zināt, ko tu gribi, lai es izstāstu, pastāsti man, kas tev nav skaidrs. Var sākt parādīties arī jautājumi par sevi pašu, jo bērns jau diferencē cilvēkus, sāk saprast, ka viņš pats ir atsevišķs indivīds, kam ir pašam sava dzīve. 

Ja bērns vēl nav saskāries ar šādu notikumu, bet vienkārši interesējas par nāvi kā tādu, kā kaut ko ļoti abstraktu – no filmām, multenītēm, grāmatām, nostāstiem... Un tā nonācis pie jautājuma – kas ir nāve?

– Tādēļ jau tas nedaudz neētiskais jautājums par kāmīšiem. Ar nāvi saskaramies visapkārt – vienalga, vai tas ir mājas augs vai dzīvnieciņš. Mēs par to runājam tieši tāpat. Ja bērns šo jautā, mēs sakām – ko tu gribi uzzināt? Es tev izstāstīšu. Tas var palīdzēt runāt par krietni grūtākiem jautājumiem par nāvi.

Bet man vajadzētu kādu konkrētāku piemēru, ko bērns varētu pajautāt.
 

Nu, piemēram... (Pārstāstu sarunu ar meitu – skat. raksta sākumā). Un viss, jautājumi beidzās. Mani izbrīnīja, ka piecgadniecei pietika ar manām atbildēm. Vai tas bija pareizi, kā es skaidroju? Varbūt nevajadzēja neko vairāk skaidrot, tikai jā un nē? Vai gluži otrādi – kaut ko paskaidrot vairāk? 

– Manuprāt, jūs ļoti labi izdarījāt. Nemelojāt, neveicinājāt maģiju, nestāstījāt aplamības. Piemēram, ja saka, ka tur guļ mirušie, var palikt pie idejas, ka cilvēks aiziet mūžīgā miegā un tad var rasties aplamas domas. Ja nu es arī aizmiegu un neuzmostos? Var parādīties trauksme iet gulēt.

Vai parādās fantāzijas – vecmāmiņa ir aizmigusi, kā mums viņu pamodināt. No tā vajadzētu izvairīties, lai nenostiprinātu maģiskas idejas, kas bērniem var rasties. Mēģinam komunicēt godīgi un atklāti . 

Es pieminēju tos aptuvenos vecumposmus. Es teiktu, ka vēl nozīmīgāk ir tas, cik katrs individuālais bērns ir emocionāli nobriedis. Var būt tā, ka desmit gadu vecumā joprojām jārunā tā, it kā viņam būtu trīs. Tas biežāk novērojams nelabvēlīgās ģimenēs, kur vecāki īsti nerunā ar bērnu un nestāsta neko, vai konstanti kritizē un vaino, un, nedod dies, vēl notiek kāda vardarbība fonā. Tad bērns vēl desmit gadu vecumā vainos sevi pie nāves par to, ka ir sadusmojies uz vecāku pirms tam. 
Tāda pieredze ir arī pacientiem, kuri vēlākā vecumā lieki vaino sevi. Esmu vainīgs, jo vajadzēja, lūk, tā.

Vai nav tā, ka mēs vienmēr atceramies tās sliktās lietas, kas pirms tam ir izdarītas vai sarunātas? 

– Neobligāti, tas atkarīgs arī no individuālās predispozīcijas jeb individuālas noslieces. Ja cilvēkam ir tendence pašam sevi vainot, tad viņš vainos sevi arī tādā situācijās. 
Arī bērniem ir normālās sērošanas fāzes un viena daļa ir noliegums – kad negribas ticēt. Emocionāli nobriedušām personām šis ir relatīvi īss posms un tas pāriet. Tieši tāpat ir ar vainīgā meklēšanu – vai nu vaino sevi, vai ārstus, vai ko citu. Uz īsu brīdi tas ir OK, bet tam ir ar laiku jāpāriet. Tas ir normāls un dabisks sērošanas process, kam ir jāiziet cauri arī pieaugušā vecumā. 

Vai bērna sērošana var iesēsties dziļāk vai ilgāk? 

– Es domāju, ka bērns visbiežāk nav vēl pietiekami nobriedis, lai pats tiktu cauri šādam izaicinājumam, šim sērošanas procesam. Bērnam varētu nebūt kapacitātes pašam tikt cauri, tāpēc ir svarīgi, lai ir atbalsta cilvēks, ar ko parunāties. 
Tāpēc vajag vecāku, kas pasaka no malas: tu nebiji vainīgs pie tā, ka viņš nomira. To neviens nevarēja ietekmēt, ne mamma, ne tētis, ne tu pats.
Kopumā sērošana var būt nedaudz ilgāka kā tas būtu pieaugušajam, jo tā spēja konceptualizēt nāvi vēl tikai veidojas.

Jūs pieminējāt par to aizmigšanu, ko nevajadzētu, bet ko vēl, neatkarīgi no vecumposma, nevajadzētu bērnam teikt par nāvi? 

– Jā, nevajadzētu teikt “aizmidzis”. Vai ka “aizgāja”, vai “mēs viņu pazaudējām.” Mēs, pieaugušie, runājam metaforās – mums ir zaudēts tuvinieks. Bērns var to uztvert burtiski vārds vārdā un gaidīt, kad tuvinieks atgriezīsies, vai baidīties, ka viņš pats tagad pazudīs, piemēram, kaut kur apmaldoties no vecākiem: “Tagad es nomiršu, jo es arī esmu pazudis.”
Vēl arī reliģiskās frāzes. Svarīgi ņemt vērā ģimenes kulturālo vidi, vai tā ir ticīga ģimene vai nē. Bet tāpat ir frāzes, ko nevajadzētu lietot. Piemēram, Dievs viņu paņēma pie sevis, jo viņš bija pārāk labs cilvēks. Ir kas tāds dzirdēts. Bērnam var rasties ideja: “Paga, tad jau nedrīkst būt labs!” Vai liekas dusmas par Dievu, kāpēc viņš tā dara. Kaut kādā mērā tas var palīdzēt iziet bērnam cauri sērošanai, ja ir kaut kas, uz ko dusmoties, bet jātur roka uz pulsa, vai neveidojas aplamas un paliekošas pārliecības par sevi vai Dievu, vai par nāvi.
Protams, nevajadzētu teikt, lai neraud, lai ir stiprs vai “tev tagad ir jāsaņemas priekš mammas vai priekš tēta.” Nevajadzētu bērnus likt šajā pieaugušā lomā, pieaugušos noliekot bērna lomā. 
Nevajadzētu nonivilēt bērna spēju saprast kaut ko un par to runāt. Piemēram, “tu esi pārāk maziņš, lai saprastu; pieaugsi, tad sapratīsi”. Ja mēs tā vienkārši viņu noraidām, bērns pats meklēs risinājumus – atradīs internetā vai pats izdomās savas shēmas, paši radot savus maģiskos un aplamos izskaidrojumus.

Kas ir labākas frāzes, ko vajadzētu teikt? 

– Saukt lietas īstajos vārdos: “nomira”, “nāve”. Ķermenis ir beidzis darboties, ķermenis bija pārāk slims. Labā pieeja ir jautājumi bērnam pašam: un ko tu par to domā, ko tu gribētu dzirdēt, vai ko tu jau zini, varbūt to kāds jau ir izstāstījis, piemēram, tā pati auklīte, vai kāds skolā. 

Mums nav jātēlo viszinīši. Mēs varam teikt, ka es nezinu precīzi, kas notiek pēc nāves.

Piemēram, “Man šķiet, ka brīdī, kad es nomiršu, mana sajūta par sevi un pasauli pazudīs, bet es to droši nezinu, jo to nevar pierādīt vai pateikt, ka tā tiešām ir.” Ja bērns kaut ko jau ir dzirdējis, var teikt: “Varbūt tā ir, bet es arī nezinu.” Tādā veidā var dot drošību bērnam. Viņš pieredzēs vecāku, kurš nav visvarens, bet ir spēcīgs, stabils un spēj runāt par to, kurš var atzīt, ka visu nezina, vienlaikus esot blakus, lai visu izrunātu. Ka nav nekā tāda, par ko jābaidās runāt.
Atkarībā no vecuma, ļoti iespējams, ka būs jāstāsta vairākas reizes. Var būt dažādas reakcijas – bērns var raudāt, smieties, nespēt iemigt vai koncentrēties mācībām. Par to mēs atkal runājam: “Man šķiet, ka tu jūties satraukts, tāpēc nevari aiziet gulēt. Varbūt tevi kaut kas biedē.” Jābūt gataviem novērot un piedzīvot. Varbūt kādam tie būs divi, trīs mēneši, citam tas var būt vairāku gadu garumā, kad ik pa brīdim no jauna parādīsies jautājumi par to, kur tad palika vecmāmiņa, kāpēc mēs pie viņas vairs nebraucam. Jā, šis vienreiz jau pirms trim gadiem ir izrunāts, bet bērna smadzenes var būt mēģinājušas pasargāt viņu no šīs sāpīgās pieredzes, izspiežot gan šo atmiņu, gan skaidrojumu. Pacietīgi skaidrojam vēlreiz, varbūt šoreiz jau citādāk, citiem vārdiem. 

Jautājums par bērēm: vai ir kāds rekomendējamais vecums, no kura bērnus var ņemt līdzi uz bērēm? No kā tas ir atkarīgs? Vai tas bērnam arī var palīdzēt aptvert zaudējumu jeb nomiršanas faktu?

– Es teiktu, ka orientējoši no pirmskolas vai sākumskolas vecuma ar domu, doties uz bērēm līdzīgā izpratnē, kā mēs to saprotam. Nezinu, vai pirms tam vajadzētu, jo tāda izpratne par bērēm varētu sākt rasties tikai ap šo laiku. No septiņu gadu vecuma noteikti, bet jāvēro arī no bērna individuālās reakcijas. Viņš drīkst atteikties aiziet, ja viņam šķiet, ka tas būs par grūtu. Pēc tam var aiziet uz kapa vietiņu kopīgi. Nav obligāti jāiet, kad visapkārt raud un jāgaida stunda, kamēr kaut kādi nepazīstami cilvēki runā nesaprotamas lietas. 

Bet, ja grib, var vest kaut vai zīdaini. Viņam tas būs vienkārši socializēšanās pasākums, kur ir daudz cilvēku, kaut kādu mūziku spēlē un viņam tā nav obligāti traumatiska pieredze. No šāda viedokļa var vest jebkurā vecumā, bet īsta izpratne var sākt rasties ap pirmskolas vecumu. Tad varbūt ir palīdzoši, ja pirms tam izstāsta, kas tas ir, kurā vietā tas būs, vai tur varēs vai nevarēs redzēt to mirušo cilvēku. Ka cilvēks tur būs, bet viņš neatbildēs – jo tas vairs nav tas cilvēks, kādu tu viņu pazini, tas ir tikai viņa ķermenis. Un ir ok, ja gribas raudāt, un ir ok, ja negribas. 

Vai ir jāsatraucas, ja bērns vispār neraud par tuvinieka nāvi? 

–  Jāskatās kopumā. Ja bērns negrib raudāt bēru dienā, bet paraud, mājās atnākot, tas ir normāli. Vai pēc tam, aizejot uz kapa kopiņu – parunāt, paraudāt. 

Ja bērns bērēs neraud, bet arī pēc tam par to atsakās runāt, biežāk dusmojas, skolā krīt sekmes, mainās uzvedība – ir jāpievērš uzmanība un, iespējams, jāizmanto speciālista palīdzību, lai izsērotu to, kas ir zaudēts, kas emocionāli bērnam varbūt ir palaists garām. Mēs, protams, runājam nevis par divgadnieku, bet jau 7-8 gadus vecu bērnu, kad vajadzētu jau notikt gandrīz klasiskam sērošanas procesam līdzīgāk kā to pieredz pieaugušie. 

Saka, ka pieaugušajiem izsērošana notiek gadu. Ja ir ilgāk, tās jau ir komplicētas sēras. Es gan esmu skeptisks pret šiem termiņiem, jo tas atkarīgs, cik ilgi un kas mirušais bijis šim cilvēkam.

 Sērošana nebeidzas ar to, ka mēs aizmirstam cilvēku. Sērošana teorētiski beidzas mirklī, kad emocijas vairs nav tik pārspilgtinātas, domājot par mirušo. 

Pēc sērošanas paliek skumjas un kādreiz gribas paraudāt, bet vairs nav dusmu lēkmju, sevis vainošanas. Ir iespējams no skumjām pārslēgties uz ikdienas funkcionēšanu. 

Pats grūtākais jautājums, uz kuru atbildēt bērnam, ir par viņa paša mirstīgumu. “Mammu, vai es nomiršu? Kad es nomiršu?” Kā uz to atbildēt? 

– Varam mēģināt uz to paskatīties dažādos slāņos. Iespējams, tas jautājums rodas tad, kad kāds tuvs radinieks nomiris, un bērnam, teiksim, nav īsti saprotams – kur viņš paliks vasarā, kas tagad viņu pieskatīs. Tas drīzāk varētu būt jautājums par viņa drošību – kurš par viņu rūpēsies.

Mēs varam teikt, ka, jā, tu kādreiz arī nomirsi, tāpat arī es, kā omīte, bet šobrīd ir svarīgi tas, ka mēs visi esam kopā, un, lai kas būtu noticis ar omīti, tu tagad esi ar mums, tu esi drošībā. Ir jāiedod drošības sajūta tik, cik mēs varam dot – mēs būsim blakus un mēs tevi atbalstīsim. 
Nevajadzētu arī teikt absolūtas nepatiesas frāzes – tu nemirsi, ar mums nekad nekas nenotiks, mamma, tētis dzīvos mūžīgi… Bet gan, ka mamma un tētis ir blakus, mēs par tevi parūpēsimies.. Protams, piedomājot par vecumposmu. Man prātā ir tāds pirmskolas vai sākumskolas vecums, divgadniekam jau tā neteiksi, bet vairāk uzsvērsi to drošību. 

Kā ir ar baltajiem meliem jeb mazu piemelošanu? Vai vienmēr jābūt pret bērnu pilnīgi atklātiem? 

– Šis ir svarīgs moments. Godīgums nenozīmē obligāti visu katastrofisko scenāriju uzskaitīšanu. 

Teiksim, ja vakar jūsu bērns jautāja par nāvi, nevajag stāstīt, ka, lūk, pie skolām, piemēram, skrien suņi un sakož bērnus, un kāds no tiem varēja nomirt, tātad – visi var jebkurā mirklī nomirt. Vai kur un kādā veidā mašīna var sabraukt. Tas nebūs godīgums, tas būs ļauni. 

Ja vecāks saprot, ka viņam pašam ir ārkārtīgi grūti izstāstīt visu bērnam, varbūt baltie meli būtu labāk nekā, piemēram, sākt vainot ārstus vai ko citu. “Jo stulbie ārsti neizglāba...” Bērns sāks vienkārši baidīties no ārstiem. 

Piemērā ar manu bērnu – kad viņa jautāja, vai es nomiršu, es saku, ka jā, bet, zaķīt, tas būs kaut kad ļoti, ļoti, ļoti tālu, ka tu būsi ļoti, ļoti, ļoti veac, jo vienkārši es.. Man nav citas atbildes.
– Vai pārāk bail pašai to iedomāties.

Jā.
– Es domāju, ka liela skāde no tā nav. Es domāju par potenciālo kaitējumu no meliem vai maģiskās domāšanas. Kaitējums varētu būt tad, ja iedod ideju par nemirstīgumu. Kaitējums var būt, ja iedod ideju par kaut kādu maģisku pāridarījumu, ka var nogalināt citus ar domām.

Ka nevajag domāt sliktas domas par mirušajiem?
– Mhm. Kaitējums ir iedzīt aplamības. Bet tu drīksti justies tā, kā tu jūties! Tev drīkst pietrūkt! Tev var būt dusmas par to, ka viņa vairs nav blakus, un tev var būt sašutums par to, ka tev vairs nav mājās kāmīša, un tu drīksti par to dusmoties, un tas ir okei.

Tad kāda ir patiesā atbilde – kādēļ bērniem vajadzīgi kāmīši? 

– Neētiskā atbilde ir: lai piedzīvotu gan pieķeršanos, gan viņa nāvi. Un būtu šī potenciāli grūtā saruna vecākiem. 
Varbūt tas nav ērts temats, bet bērna attīstībai un izpratnei par sevi un pasauli tas ir vajadzīgs. 

Var kāmītim kaut kādas simboliskas bēres uztaisīt, apbedīt smuki zem ozola, atvadīties un saprast, ka viņš tur paliks, nemodīsies un arī nenosmaks zem zemes, jo ir jau miris, viņa ķermenis vairs nestrādā. 
Nevajag izlikties, pirkt vietā citu zvēriņu un slēpt miršanas faktu. Ja ir mājdzīvnieks, kurš nomirst, bērnam ir iespēja augt un mācīties. Mājdzīvnieki nomirst. Tuvinieki nomirst. Tā ir tiešām svarīga lieta. Lai nav tā, ka 30 gadu vecumā cilvēks man saka – es nekad neesmu bijis uz bērēm. Daudzi ir miruši, bet es nekad neesmu bijis uz bērēm.

Es teiktu, ka tur ir problēma jau pieaugušā vecumā.

Arī smagākajos mirkļos būt atklātiem pret bērniem

“Arī tad, kad tev šķiet, ka kāds ir devies prom uz visiem laikiem, viņš arvien ir tepat tik ilgi, cik ilgi tu viņu atceries. Ome man mācīja skatīties debesīs un vērot, kādus sveicienus sūta vectēvs. Kad lido kāds helihopters, es vienmēr iztēlojos, ka tas ir mans opis. Reizēm mākoņi pārvēršas par konfektēm vai ruksīšiem. Tos arī noteikti izveidojis mans opis!” Citāts no Renātes Bērantes grāmatas “Atvadīties”. 

Pēc sarunas ar dr. Ernestu Pūliņu-Cini, arī par baltajiem meliem, pasaku vecumu un metaforām, es saprotu, ka man palicis neuzdots jautājums… Bet vai šo vecumu un pasaules skaidrošanu caur pasaku nevar izmantot savā labā? Vecākiem, kam nav drosmes par to runāt, taču parasti iesaka ņemt talkā grāmatu, vismaz kā iedvesmu sarunai. 

Lai gan izvēle latviešu valodā nav liela, tomēr dažas grāmatas bērniem par nāves tēmu ir. Viena no tām ir rakstnieces Renātes Bērantes grāmata “Atvadīties” no “Montes stāstu” sērijas (Vairāk par "Montes stāstiem" var uzzināt tīmekļa vietnē www.montesstasti.lv). Uzrunāju autori, lai uzzinātu, kā un kāpēc šī grāmata tapusi un ko viņa var no savas pieredzes ieteikt citiem vecākiem. 

Un ziniet… Sapratu, ka starp psihoterapeita un bērnu grāmatu autores sacīto nekādas pretrunas īsti nav. Visa pamatā ir būt godīgam pret bērnu un sevi, un runāt bērna vecumam un briedumam atbilstošā veidā. 

No kurienes nāca iedvesma grāmatai “Atvadīties”? Vai tā bijusi personīga pieredze? 

– Ideja par “Montes stāstiem” radās, kad pati piedzīvoju tēta aiziešanu mūžībā. Tā kā šajā laikā pati biju jaunā māmiņa četrus gadus vecai meitiņai un tēta zaudējums man pašai bija ļoti pēkšņs un sāpīgs, sapratu, ka emocionāli nespēju rast pareizos vārdus, lai to paskaidrotu arī bērnam. Šādiem brīžiem parasti negatavojamies un kā jaunais vecāks jutu, ka baidos šo informāciju bērnam pasniegt traumējoši jeb neatbilstoši vecumam. Rezultātā savas emocijas nospiedu un informāciju par vectēva zaudējumu kādu laiku turēju sevī. Ar meitiņu to izrunāju tikai tad, kad pati biju tam gatava un manas brūces bija mazliet pierimušas. Katrs zaudējumu izjūt citādi, kāds noliedz, kāds nevēlas par to runāt, kāds nevar atrast īstos vārdus, lai iesāktu sarunu. Kad uz šo laiku atskatījos atpakaļ, sapratu, ka man tik ļoti trūka kāds palīginstruments, kas ļautu iesākt sarunu ar meitiņu vai palīdzētu izskaidrot saudzīgi un galvenokārt bērnam saprotami. 

Kā tapa grāmatas stāsts?

– Jāsaka, ka saruna ar manu meitu par vectēva aiziešanu pati parādīja ceļu pie Montes un viņas stāstiem. Lai arī savam bērnam nekad nebiju stāstījusi par dzīvi mākoņos, viņa pati sarunas laikā mani pieveda pie loga un norādīja uz mākoni, kur sēžot opis. Tajā mirklī sapratu, ka bērniem šajā vecumā nemaz nav vajadzīgas liekas detaļas par cilvēka nāvi vai padziļināts ieskats atvadīšanās procesā. Tam ir savs laiks un savs vecuma posms. 

Tā arī radās ideja par mākoņu pasaules stāstu, bet, tā kā nevēlējos savu pirmo grāmatu veltīt tik skumjai tēmai, nolēmu “Montes stāstus” sākt ar atbildēm uz bērnu jautājumiem par citiem dzīves posmiem – laiku, kad vēl neesam ieradušies uz zemes un kā bērniņš nonāk pie savas ģimenes. Grāmatas par šīm tēmām laikā, kad mums pašām tās būtu bijušas aktuālas, tik maziem bērniem nebija. Vēlējos radīt krāsainas un viegli uztveramas, sirsnīgas grāmatas, kuras bērni labprāt atvērtu pirms gulētiešanas. 

Priecājos, ka tas ir realizējies dzīvē – ļoti daudz saņemam vecāku ziņas, ka tieši “Montes stāsti” tiek bērnu pieprasīti kā ikvakara pasaka. Tāpat prieks par vecāku stāstiem, kā “Montes stāsti” ir palīdzējuši paziņot bērnam, ka drīzumā gaidāms brālītis vai māsiņa. Saņemam arī paldies vārdus par iespēju tik saudzīgi skaidrot bērnam nāves tēmu  – tas vecākiem palīdzējis uzsākt sarunu, palīdzējis bērnam atvērties un ļauties emocijām vai uzdot sev interesējošus jautājumus.

Grāmatā “Atvadīties” nāves tēma tiek apskatīta iespējami saudzīgāk, mazo lasītāju pakāpeniski sagatavojot atvadu ciklam. Stāsta sākumā bērni pieredz zivtiņas zaudējumu, kas palīdz izprast, kā atbalstīt, kad kāds tev tuvs cilvēks piedzīvo šo grūto brīdi. Tāpat draugi kopīgi nolemj zivtiņu ielikt kastītē un to novietot bedrītē piemājas dārzā, uzberot smiltis un ziedu lapiņas. Tā izveidojot īpašo vietiņu, kur atkal var atnākt zivtiņu apraudzīt, bērni ir apguvuši to, kas notiek ar cilvēka vai mājdzīvnieka ķermeni pēc nāves. 

Stāstā ietvertas arī bērnu sarunas ar audzinātāju, kur katrs padalās ar savu zaudējumu. Arī vēlāk, kad stāsta varone zaudē opi un nospiež savas emocijas, jo vēlas būt stipra, atainota saruna ar omīti, kuras laikā Monte beidzot ļauj vaļu savām emocijām un gūst atbildes uz saviem jautājumiem. Vēlējos bērniem parādīt, ka sarunas ir būtiskas, lai kļūtu vieglāk un saņemtu līdzcilvēku atbalstu. Tie ir tik daudz posmi, kas iekļauti grāmatas stāstā, kas ir būtiski arī dzīvē – ļaut sev būt vājam un raudāt, atbalstīt otru, sarunāties ar citiem un padalīties, ka tev šobrīd sāp, kā arī uzdot jautājumus. 

“Montes stāstu” pamatā ir alegorija par mākoņu pasauli, kur nonāk tie, no kuriem atvadāmies uz visiem laikiem un kur mīt bērni, kas vēl gaida savu ierašanos uz zemes. Stāstā esam uzbūruši iztēles mākoņu pasauli, kas nāvi emocionāli padara saudzīgāku, ja iztēlojamies, ka dzīve turpinās arī pēc tās. 

Ko jūs ieteiktu citu bērnu vecākiem – kā runāt par nāvi un mirstīgumu? 

– Vēlos, lai bērni arī mulsuma un smagos mirkļos, spētu raisīt savu iztēli un rast paši savas atbildes, ja tas viņiem palīdz justies labāk. Lai vieglāk apzināties, ka dzīve turpinās arī pēc pašiem smagākajiem dzīves pārdzīvojumiem. Un, ka mīlestība nebeidzas mirklī, kad mums nākas atvadīties – tā paliek ar mums ik dienu.

Mans ieteikums vecākiem arī pašos smagākajos dzīves mirkļos būt atklātiem pret bērniem, jo tie ļoti labi jūt, kad mamma vai tētis nejūtas labi un ir noraizējušies. 

Mēs neviens nevēlamies sāpināt savu bērnu vai redzēt viņu noskumušu, taču situācijas noklusēšana vien vairo bērna iekšējo nemieru un neuzticību pieaugušajiem. 

Arī četrus gadus vecs bērns ir daļa no ģimenes – arī viņam ir jāzina, kādēļ mājās valda satraukums vai arī kāpēc mamma un tētis kādu laiku nesmaida kā ierasts. Atskatoties uz savu pieredzi, noteikti neapspiestu savas emocijas un ļautu bērnam redzēt savas asaras. Tas ne tikai būtu palīdzējis man pašai sēru posmā, bet arī ļāvis bērnam līdzpārdzīvot kopā ar visiem ģimenes locekļiem.

Uzskatu, ja bērnam par notikušo paziņo viņa vecumam atbilstoši, ļaujot uzdot jautājumus un saņemot atbildes, sēras būs emocionāli mierīgākas. Grāmata ir labs instruments sarunu uzsākšanai, ja bērns pēc tuvinieka zaudējuma ir noslēdzies. Montes stāsts bērnam liks nejusties vienam un saprast, ka arī citi pieredz līdzīgus zaudējumus savās ģimenēs. Viņam raisīsies iztēle par dzīvi pēc nāves un tas mierinās, apzinoties, ka mūsu tuvie vienmēr ir mums blakus arī tad, ja viņus fiziski neredzam un nedzirdam..