Bērnam paredzēta vizīte pie psihologa vai psihiatra. Kā tai sagatavoties?

Vecākam vispirms jāsagatavojas pašam

Pirmais, ko uzsver psiholoģe Liene Linde, ir vecāku pašu sagatavošanās gaidāmajai vizītei. Turklāt sagatavoties vistiešākajā nozīmē: mēģināt nodefinēt to grūtību tik specifiski, cik vien iespējams – vai tā būtu uzvedība vai emocijas, miega vai ēšanas grūtības. Jāsaprot, cik sen tas ir sācies, kāda ir intensitāte un, ja iespējams, arī to, kādās vidēs tas izpaužas. Proti, visus iespējamos datus, tā kā gan psihologs, gan psihiatrs ir vārda ārsts un ārstēšanu lielākoties nosaka ar vārdu un skaidrošanas palīdzību, lai izprastu risināmo problēmu. Tādēļ ir svarīgi, lai pats vecāks spēj nodefinēt, kas ir šī grūtība. Vispirms pats sev un uz papīra. 

Otra lieta – pierakstīt jautājumus speciālistam, jo tie aizmirstas. Tas vairāk attiecas psihologa konsultācijai, jo psihiatram būs svarīgi arī medicīniskie izmeklējumi, ja tādi ir veikti, nosūtījumi, dažāda medicīniskā informācija, un psihiatram varētu būt vairāk jautājumu pacientam, taču arī te nav jākautrējas prasīt jebko. 

Bērnam jāskaidro atbilstoši vecumam

Kā sagatavot bērnu vizītei? Pirmskolas vecumā skaidrot nepieciešams pēc iespējas vienkārši, caur rotaļu, tā kā šī vecuma bērni uztver informāciju, izmantojot iztēli, un vēl nedzīvo loģikas un cēloņsakarību pasaulē. Var teikt: mēs dosimies pie speciālista – cilvēka, kas mums palīdzēs tikt galā ar grūtību X vai lietu Y, kas mūs nomāc. Sacīt – tu varēsi ar viņu aprunāties un varbūt uzspēlēt kādu galda spēli utt. Galvenais ir nebiedēt un arī nepārspīlēt. Liene iesaka skaidrot, pie kāda speciālista dodas un izstāstīt šo situāciju pēc bērna sapratnes līmeņa. 

Kad bērniņš ir lielāks, sevišķi jau pusaudzis – ir svarīgi to patiešām izrunāt ar viņu. Attiecībā uz pusaudzi, ļoti būtiski ir uzsvērt konfidencialitātes faktu, informēt, ka psihologs darbojas tās ietvaros. Tas nozīmē to, ka netiks izpausta visa informācija, ko bērns stāsta psihologam. Protams, izņemot situācijas, ja runa ir par pāri darīšanu sev vai citam, vai gadījumā, ja bērns saņēmis, piemēram, seksuālu vardarbību, taču to gan pastāstīs psihologs pats. Vecākam, galvenais, jāizskaidro, ka nav pamata satraukumam, ka psihologs atstāstīs vai sūdzēsies mammai, ko tādu sliktu viņš pateicis. Liene iedrošina – tā ir droša vide, kur paust visas savas emocijas, pat ja tās ir "negatīvas", piemēram, dusmas uz vecākiem. Praktiski viss, ko runā ar psihologu, paliek šajā telpā.  

Svarīgākais – atrast īsto speciālistu 

Gan bērnam, gan vecākam svarīgi ir atrast īsto speciālistu, uzsver Liene Linde, lai bērnam izveidojas labs un silts kontakts ar psihologu vai terapeitu. Pārsvarā bērni paši grib iet, jo tas ir patīkami pavadīts laiks. Caur spēli un uzdevumiem, netiešo refleksiju bērni savas grūtības risina, gandrīz nemanot. Bērnam ir interesanti un jautri, viņš pat neapzinās, ka kaut kas tiek ārstēts vai “labots”, jo tas notiek praktiski neviļus. Veiksmīgas grūtības risināšanas rezultātā mainās uzvedība, ikdienā pielietojot tehnikas, kuras izmantot arī citās vidēs, ārpus psihologa kabineta. Arī vecāki, ja pamainīs savu ierasto uzvedību, iemācoties emociju regulācijas tehnikas paši, palīdz bērnam pārvarēt grūtības.

Pie psihiatra pirmā vizīte gan var būt ilgāka, un pēc tam īsāki "check up" apmeklējumi, kas saistīti ar zālēm, ja, piemēram, jākoriģē terapija. Psihologa konsultācijas jāapmeklē biežāk, reizi nedēļā vai divās. Kā draudzīgi nosaka Liene, psihiatri arī ir saprotoši un jauki cilvēki. Un tieši tāpat kā psihologi, viņi bērnam izskaidros vizītes mērķi un ietvaru, un strādās pie kontakta nodibināšanas. 

Kāpēc vispār šāds jautājums? 

Kad jautāju viņai, kā tad viņa sevi iepazīstina ar mazo pacientu, Liene saka, ka tā arī saka: “Es esmu Liene, esmu psihologs. Es tev palīdzēšu saprast tavas lielās emocijas vai tikt galā ar dusmām u.tml.” Pats speciālists bērnam sniegs sarunas rāmi, izstāstīs turpmāko gaitu. Galvenais attiecībā par psihologu – neteikt “dakteris”. Psihologi ne vienmēr pieņem slimnīcā, un arī BKUS viņi baltajā halātā nestaigā. Tāpat arī psihiatri, vismaz BKUS, parasti tādu nenēsā, lai arī patiešām ir ārsti, kas var, piemēram, nosvērt bērnu, lai piemērotu pareizo zāļu devu. Bet to visu psihiatrs bērnam arī izskaidros. 

Kad saņemu atbildi, ka bērnam var droši teikt – mēs iesim pie speciālista, tas ir psihologs vai psihiatrs, – man rodas jautājums pašai sev. Vai es vēlējos sadzirdēt atbildi, kādus eifēmismus attiecībā uz šiem speciālistiem lietot sarunā ar bērnu? Tā, it kā bērnu mentālā veselība būtu kāds tabu. Kāpēc? Visticamāk, tāpēc, ka arī manī, tāpat kā sabiedrībā kopumā, joprojām zināmā mērā mīt vecos stereotipos balstīta aizture pret mentālās veselības ārstēšanu. Ja attiecībā uz pieaugušo mentālās veselības aprūpi, es varu droši teikt, pilnībā pieņemu kā pašsaprotamu, tad, tiklīdz runa ir par bērnu, rodas tāda kā neērtības un pat vainas sajūta… Acīmredzot vecākam var rasties sajūta – ja mans bērns jāved risināt kādas emociju vai uzvedības grūtības, tad es kā vecāks esmu kaut ko izdarījis nepareizi. Bet tās ir tikai paša vecāka emocijas, kuras nevajadzētu nodot bērnam, jo svarīgākais šādā situācijā, kā jebkurā citā ar bērna veselības aprūpi saistītā, ir bērna vajadzības. 

Tāpēc svarīgi ir sekot psiholoģes norādēm – definēt bērna grūtību, pieturoties pie faktiem, nevis pielādēt situāciju pašam ar savām emocijām. Visticamāk, no tām nekāda labuma bērnam nebūs un arī vecākam nē.