Laba mamma, perfekta mamma vai pietiekami laba mamma?
Lauma Vītola
Mammamuntetiem.lv viedoklis
FOTO: Shutterstock.com
Ko tev pašai nozīmē būt par labu mammu?
Ko vispār nozīmē “pietiekami laba mamma”?
Ikviena mamma noteikti vēl savam bērnam vislabāko, tai skaitā – labu mammu, kādu mazulis ir pelnījis ar savu eksistenci vien. Tikai, ja jebkuru ārstu varam nomainīt, jebkuru pakalpojumu un produktu – savu iespēju robežās iegādāties, tad māti, tāpat kā dzimteni, neizvēlas. Kad piedzimst bērns, mums šķiet, ka mēs būsim vislabākās sevis versijas. Mēs gribam būt perfektas mammas, bet, kā saka pat bērnkopības teorija, ne tikai prakse – mums tādām nemaz nav jābūt. Ne tikai tādēļ, lai neizdegtu, bet arī pašu bērnu dēļ – ir gana, ja bērnam ir “pietiekami labi vecāki”. Bet kādi tad tie ir?
Lasītākais
“Pietiekami labs” jeb good enough ir koncepcija, kas rakstītā veidā pirmoreiz parādās pediatra Donalda Vinikota (Donald Winnicott) grāmatā “Playing and Reality” (1971), lai gan daži avoti arī apgalvo, ka šo apzīmējumu viņš lietojis jau ātrāk, 1953.gadā. Vinikots apgalvo, ka pietiekami laba māte ir tāda māte, kura sākotnēji, no bērna pirmajām dienām, aktīvi reaģē uz sava bērna vajadzībām un ziedo savam bērnam savu miegu un labsajūtu.. līdz vienam brīdim. Kā komentē psihologi, ar laiku mātes sāk izjust aizkaitinājumu un frustrāciju, izdzirdot bērna raudas kārtējoreiz. Sākas reakcijas novilcināšana, un, lai gan māte joprojām izjūt līdzjūtību pret sava bērna emocijām, viņa vairs nesteidz apklusināt katru bērna raudu. Vai tas ir slikti? Gluži otrādi.
Būt labam vai perfektam – kas labāks?
Pediatrijas un bērnu audzināšanas kontekstā arī vārdu savienojumam “perfektais vecāks” ir sava nozīme. Perfektais vecāks nav pietiekami labs vecāks, proti:
Pietiekami labs – tā ir pozīcija, kas ir kontrastā perfektajam vecākam, un kurā tiek atzīts, ka nav iespējams būt empātiskam, pieejamam un acumirklī atsaucīgam pilnīgi visu laiku. (Dr Bronwyn Leigh).
Praksē tas izpaužas tā, ka pietiekami labs vecāks ir pat labāks par perfekto vecāku. Pretruna? Nebūt ne. Perfektiem vecākiem taču bērni neraud un nekaprizējas, mammas vienmēr ir klātesošas un reaģē momentā uz katru bērna pīkstu un čīkstu, un tēti nekad nezaudē pacietību. Realitātē vecāki nevar nemaz būt šādi vecāki visdažādāko iemeslu dēļ, bet, kā redzams, psihologi mūs mierina – mums tādiem nemaz nav jābūt sevis un arī pašu bērnu dēļ. Ja tev liekas, ka tu neesi laba mamma, jo tavs bērns bieži raud vai tu nespēj viņu vienmēr nomierināt uzreiz, tad gluži otrādi – tu esi pietiekami laba. Tu neesi vienaldzīga. Tev rūp tava bērna emocijas, pat, ja tu tās nevari noslāpēt citiem par ērtumu.
Jā, iespējams, tu neesi perfekta mamma saskaņā ar dažādiem iedomātiem, varbūt sociālo mediju konstruētiem standartiem, bet, kā redzi, perfekcionisms ir kaitīgs ne vien pašam vecākam, bet arī bērna pilnvērtīgai attīstībai. Perfektie vecāki vēlas novērst jebkādas negatīvās izjūtas savu bērnu dzīvē, bet pietiekami labs vecāks, apzināti vai neapzināti, dažbrīd noliekot savas vajadzības pirmajā vietā, ļauj savam bērnam iepazīt visu emociju pasaules spektru, tajā pat laikā nodrošinot bērnam drošības sajūtu. Es esmu tepat, es tevi dzirdu un saprotu – šādu ziņu savam bērnam nodod pietiekami labi vecāki. Perfekti vecāki savukārt neļauj bērnam piedzīvot iespēju iepazīt pašam savas emocijas un uzzināt, ka tās ir dabiskas un pārejošas, ja tām neliek uzkrāties.
Turpinot par “pietiekami laba vecāka” pieeju arī vēlākajos bērna augšanas posmos, vecāku bažas nereti tikai pieaug – vai es veicu pietiekami labas izvēles bērna izglītībā? Vai mans bērns pilnveido savas prasmes pareizi? Vai es pietiekami labi rūpējos par sava bērna nākotni? Šajā rakstā vecāki tiek nomierināti: pietiekami labi vecāki ir tie, kas atļaujas izkāpt no šī “žurku skrējiena”, kurā pasaule mēdz ieraut pat bērnus no pirmajām to dienām. Mums nav jābūt perfektiem, nav jābūt ideālajām sevis versijām, mums nav obligāti jāsasniedz viss sasniedzamais – mēs drīkstam vienkārši būt. Arī kā bērni. Arī kā vecāki.
Un kāpēc tev liekas, ka neesi pietiekami laba?
Teoriju mēs aplūkojām, tagad laiks pajautāt sev – ko tev pašai nozīmē būt labai mammai? Un labai kam? Bērnam, tev pašai, vīramātei, Instagram sekotājiem? Vai laba tev (vai tavai vīramātei) nozīmē tādu, kam bērni nekad neraud un netaisa histērijas publiskā vietā? Mūsdienās mēs bērnus vairs nevērtējam kā labus, ja viņi ir paklausīgi un klusi. Bērni vienmēr ir labi, neatkarīgi no viņu emocijām vai temperamenta un pat uzvedības. Pat “Emīls ir labs zēns, un mēs viņu mīlam tādu, kāds viņš ir!”, kā teica Lennebergas Emīla vecāki. Tie paši, kas netika galā ar nevaldāmo zēnu. Ir pienācis laiks saprast, ka arī sevi mēs varam vērtēt kā labus vecākus, neatkarīgi no bērnu uzvedības.
Un jā – tu esi laba mamma arī tad, ja sanācis “norauties”. Arī tad, ja tu pati sadusmojies vai apraudājies no bezspēka, tu joprojām esi laba mamma. Vislabākā, kāda tavam bērnam vien var būt. Vai tev šķiet, ka nebiji pietiekami klātesoša vai atsaucīga, jo vienkārši nevarēji? Lūk. Tu šaubies un par to domā, tātad tu esi laba mamma. Pietiekami laba.
Šeit vietā ir ieteikums runāt ar sevi tā, kā tu runātu ar draugu vai draudzeni, jo mēs nekad nebūtu tik skarbi un kritizējoši pret saviem draugiem.
Dažreiz, neesot perfektas un nereaģējot uz savu bērnu tā, kā mums pašām varbūt teorijā gribētos, bet tā, kā mums ļauj mūsu pašu resursi un piepildītās vajadzības, mēs saviem bērniem nodarām vairāk laba kā ļauna. Viņiem pilnībā pietiek ar to, ka mēs esam mēs paši un ļaujam viņiem redzēt, ka mēs, vecāki, neesam perfekcijas, ka bērni mums ir gana labi tādi, kādi ir, un mēs viņiem esam pietiekami labi. Galu galā – perfektu cilvēku nav!
