Arī pieauguši cilvēki darbā viens otru mobingo. Kur ir robeža, ko pārkāpt nedrīkst ļaut?

Kas ir mobings un kā tas izpaužas?

Mobings ir psiholoģiska vardarbība darba vietā, kas izpaužas kā pazemošana, ignorēšana, izsmiešana vai cita veida sistemātiska negatīva attieksme pret konkrētu cilvēku. Tas nav vienreizējs konflikts vai strīds – mobings ir ilgstošs process.

Mobings bieži sākas ar it kā nevainīgu, bet regulāru darbinieka stila, apģērba vai ārējā izskata kritizēšanu un aprunāšanu aiz muguras vai pat acīs: "Nu jā, mūsu jaunā māmiņa laikam bērnu drēbju skapī ģērbusies..." vai "Vai tiešām uz sapulci nevarēja uzvilkt kaut ko pieklājīgāku?" Kolēģi organizēti dodas kopīgās kafijas pauzēs, taču konkrēto darbinieku demonstratīvi neaicina līdzi. Viņš tiek izslēgts no neoficiālām sarunām, kopīgām pusdienām vai piektdienas vakara pasēdēšanām. Kad upuris ienāk virtuves zonā, sarunas pēkšņi apklust un visi izklīst. Tas ir stāsts par "mūsu mazo pulciņu", kurā upurim vietas nav.

Laura nesen tika paaugstināta par nodaļas vadītājas vietnieci. Taču viens no pieredzējušajiem darbiniekiem, Māris, atklāti demonstrē savu necieņu. Laura iedod uzdevumu – Māris to ignorē vai demonstratīvi izpilda pavirši. Kad Laura aizrāda, Māris citu kolēģu klātbūtnē nosaka: "Tu vispār neiedomājies, ka esi te galvenā priekšniece, lai man pavēlētu!" Brīžos, kad galvenā vadītāja nav darbā un Laura viņu aizvieto, Māris – atklāti demonstrē savu necieņu un visatļautību. Viņš sāk ignorēt darba laiku: nāk krietni vēlāk, iet prom agrāk un pat atļaujas ierasties darbā vieglā reibumā.

Kad Laura mēģina iebilst un ieviest kārtību, Māris sāk aktīvu pretdarbību. Viņš nejaucas tikai Lauras tiešajos darba pienākumos, bet sāk kūdīt citus kolēģus pret viņu, radot toksisku atmosfēru un mēģinot panākt, lai Lauru neviens neņem par pilnu. 

Laura vēršas pēc palīdzības pie uzņēmuma  vadītāja, taču vadītājs situāciju noraksta un atbild ar klasisko frāzi: "Tu esi nodaļas vadītāja, tev jāprot ar visiem sastrādāties un atrast kopīgu valodu. 

Kāpēc cilvēki mobingo citus?

Mēs bieži iedomājamies, ka emocionālā vardarbība darbā ir iespējama tikai tad, ja priekšnieks ir īsts tirāns. Taču patiesībā tas nereti rodas uzņēmumos, kurus vada šķietami jauks un sirsnīgs cilvēks, kuram vienkārši trūkst stingra mugurkaula un kurš cenšas visiem patikt.

Daži cilvēki izjūt apmierinājumu, kontrolējot citus vai demonstrējot savu pārākumu. Tas īpaši izpaužas situācijās, kur organizācijā nav skaidru robežu un atbildības mehānismu. Nereti tas ir cilvēks ar hroniski toksisku personību, kuram šāda uzvedība ir dabiska komunikācijas forma. Viņš indīgs ir visur – gan darbā pret kolēģiem, gan mājās pret savu ģimeni.

Augstākā vadītāja klātbūtnē viņš būs izpalīdzīgs, smaidīgs un lojāls, jo apzinās, ka no šī cilvēka ir atkarīgs viņa amats vai alga. Taču, tiklīdz priekšnieks aizver durvis, vai ir prombūtnē, maska krīt un sākas terors pret tiem, kurus viņš uzskata par vājākiem – šajā gadījumā, pret vadītājas vietnieci vai jaunajiem kolēģiem. Šādi cilvēki nekad neatzīs, ka viņiem pašiem ir kāda problēma vai ka viņu uzvedība ir destruktīva. Viņi savu indi un rupjību dēvē par "tādu raksturu" vai sakot: "Es tikai izteicu savu viedokli!"

Mēģināt ar šādu cilvēku izrunāties vai meklēt kompromisu ir veltīga laika tērēšana. Viņam nav svarīga taisnība vai miers komandā. Viņa vienīgais mērķis ir izgāzt savu iekšējo žulti uz citiem, jo tā ir viņa vienīgā valoda, kurā viņš māk komunicēt. Viņš pārtiek no citu cilvēku apmulsuma, asarām un trauksmes.

Uzņēmumos ar toksisku kultūru kliegšana sapulcēs, aizskaroši joki, sarkasms un publiska kaunināšana netiek uzskatīta par pārkāpumu. Gluži pretēji – to bieži dēvē par "dinamisku vidi", "tiešumu" vai "augstām prasībām". Darbiniekiem, kuri jūtas aizskarti, liek saprast: "Ja nevari izturēt spiedienu, tu neesi piemērots šim darbam." Rezultātā cilvēki sāk baidīties izteikt savu viedokli, jo zina, ka tiks publiski "saminami". Ja uzņēmuma vadība veicina sistēmu, kurā panākumi tiek mērīti tikai ciparos, un kolēģi tiek nostādīti viens pret otru (piemēram, publiski salīdzinot rezultātus vai solot bonusu tikai tam vienam, kurš "pārspēs pārējos"), komandas gars pazūd. Kolēģi pārvēršas par konkurentiem. Šādā vidē mobings (klienta pārvilināšana, informācijas slēpšana, otra darba sabotēšana) kļūst par stratēģisku instrumentu, kā pašam izdzīvot un nopelnīt vairāk uz cita rēķina.

Mobinga ietekme uz darbiniekiem un kolektīvu

Mobings neatstāj tikai emocionālas sekas – tas ietekmē arī fizisko veselību un darba spējas. Cilvēki, kuri ilgstoši piedzīvo mobingu, bieži izjūt stresu, trauksmi, miega traucējumus un pat depresiju. Samazinās pašvērtējums, motivācija un darba kvalitāte.

Taču sekas neaprobežojas tikai ar vienu cilvēku. Mobings ietekmē visu kolektīvu. Toksiska darbinieka radītais posts reti kad paliek nepamanīts pārējiem. Uzņēmumā var būt tikai viens vai daži šādi indīgi cilvēki, taču viņu negatīvā ietekme paralizē visu nodaļu. Ja sākumā kolēģi mēģina pievērt acis, pieciest vai klusībā norīt aizvainojumu, tad agrāk vai vēlāk tiek sasniegta kritiskā robeža.

Tas ir brīdis, kad pie vadītāja (vai viņa vietnieka) durvīm sāk klauvēt citi darbinieki – bieži vien paši labākie un lojālākie uzņēmuma profesionāļi. Viņi vairs nenāk vienkārši pasūdzēties par "sliktu garastāvokli", viņi nāk ar skaidru vēstījumu: "Mēs tā vairs nevaram pastrādāt."

Darbinieki vadītājam atklāti pasaka, ka pastāvīgā spriedze, intrigas, uzdevumu sabotāža vai rupjības padara ikdienas darbu neiespējamu. Atmosfēra ir kļuvusi tik smaga, ka cilvēkiem burtiski sāp vēders, svētdienu vakaros domājot par nākamo darba nedēļu. Nereti šajās sarunās izskan pat ultimāti: "Vai nu uzņēmums kaut ko dara lietas labā, vai arī es rakstu atlūgumu."

Šī situācija ir lakmusa papīrs vadītāja spējām. "Labiņais" un vājais priekšnieks šādā brīdī parasti nobīstas, sāk taisnoties, mēģina "nogludināt stūrus" vai sola, ka "viss nokārtosies pats no sevis".

Taču patiesībā šis ir pēdējais brīdinājums vadībai. Ja vadītājs neieņems stingru pozīciju un nepasargās savu komandu no indīgā darbinieka, viņš zaudēs nevis to vienu toksisko cilvēku, bet gan visus pārējos – labos, strādīgos un talantīgos kolēģus, kuri vienkārši izvēlēsies aiziet uz vietu, kur viņu emocionālā veselība un darbs tiek cienīts.

 Kristīne tika paaugstināta par struktūrvienības vadītāja vietnieci. Kamēr lielais priekšnieks bija komandējumos vai strādāja no mājām, Kristīne saskārās ar klaju pretestību no divu vecāko darbinieku puses. Viņas rīkojumi tika ignorēti, aiz muguras tika vērptas intrigas, un sapulcēs viņai veltīja indīgas piezīmes par to, ka "māmiņa laikam pārāk daudz laika pavada bērnu dārzā, nevis domā par darbu".

Kad Kristīne, pilnīgi izdegusi un izmisusi, vērsās pie uzņēmuma vadītāja, viņa saņēma aukstu dušu. Vadītājs pat necentās iedziļināties situācijā, bet gan aizbildinoši noteica: "Zini, Kristīn, man liekas, ka tā ir tikai tava subjektīvā uztvere. Tu visu uztver pārāk personīgi un jūtīgi. Tev vienkārši jāmācās pašai sastrādāties ar cilvēkiem."

Saprotot, ka no vadības puses atbalsta nebūs un viņas autoritāte ir pilnībā norakta, Kristīne pieņēma smagu, bet vienīgo pareizo lēmumu – viņa uzrakstīja atlūgumu. 

Bet pēc mēneša Kristīne uzsāka darbu citā uzņēmumā, līdzīgā vadītājas amatā. Un šeit viņu gaidīja pilnīgi cita pasaule. Jaunā vadība un kolēģi viņu uzņēma ar milzīgu cieņu, novērtēja viņas profesionalitāti un idejas. Šeit neviens nepārmeta par slimības lapu, ja saslima bērns, un komunikācija bija cieņpilna. Kristīne atplauka – viņa atguva ticību saviem spēkiem un saprata, ka iepriekšējā darbā problēma nebija viņas "subjektīvajā uztverē", bet gan organizācijas kultūrā.

Runāt vai atlaist?

Viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir – kā rīkoties ar darbiniekiem, kuri mobingo citus. Vai mēģināt situāciju risināt mierīgi, runājot un izglītojot, vai pieņemt stingrākus lēmumus?

Atbilde nav viennozīmīga – tā ir atkarīga no situācijas smaguma un citiem faktoriem.

Ja mobinga izpausmes ir sākuma stadijā, bieži palīdz atklāta saruna. Vadītājs var individuāli tikties ar iesaistītajām pusēm, skaidrot situāciju, uzklausīt un noteikt skaidras robežas. Dažkārt cilvēki pat neapzinās, ka viņu uzvedība ir kaitējoša.

Piemēram, kolēģis, kurš regulāri ironizē par citu darbu, var uzskatīt to par “nevainīgu humoru”. Saruna var palīdzēt viņam saprast sekas un mainīt uzvedību.

Taču, ja mobings ir sistemātisks, apzināts un turpinās neskatoties uz brīdinājumiem, nepieciešama stingrāka rīcība. Tas var ietvert disciplinārsodus vai pat darba attiecību pārtraukšanu. Pretējā gadījumā tiek sūtīts signāls, ka šāda uzvedība ir pieļaujama. Ignorēts mobings var izraisīt talantīgu darbinieku aiziešanu, samazināt produktivitāti un radīt ilgtermiņa zaudējumus. Tomēr, piemērs nāk no vadības. Ja vadītājs pats izturas ar cieņu, klausās un risina konfliktus konstruktīvi, arī darbinieki sekos šim modelim.

Lēmums par aiziešanu: rīkoties ar sirdi vai prātu?

Viegli ir pateikt: "Ja tevi darbā neciena – dodies prom!" Taču dzīvē katram solim ir sava cena, un lēmums par darba uzteikšanu nekad netiek pieņemts emociju karstumā. Tas ir sarežģīts vienādojums, kurā jāsabalansē sava emocionālā veselība ar ģimenes stabilitāti.

Vai tu vari atļauties aiziet no darba "uz nekurieni"? Vai tev ir iekrāts drošības spilvens vismaz 3–6 mēnešu izdevumu apmērā? Vai ģimenē ir otrs pelnītājs, kurš uz laiku var uzņemties galvenās finanšu saistības? Ja finansiālā situācija ir saspringta, prātīgākais ceļš ir maksimāli distancēties no mobinga (uzlikt "emocionālo bruņuvesti") un aktīvi meklēt jaunu darbu, vēl esot esošajā amatā.

Dažu profesiju pārstāvji jaunu darbu var atrast dažu dienu vai nedēļu laikā, kamēr citu specifisku jomu speciālistiem tas var prasīt mēnešus. Apzinieties savu vērtību darba tirgū – atjauniniet CV, palūkojieties, kādas ir vakances. Kad atmosfēra darbā kļūst neizturama, bet tavā sfērā vakanču nav, ir laikā vēsi izvērtēt realitāti: vai tu būtu gatavs uz laiku mainīt amatu, pāriet uz citu nozari vai pieņemt zemāku atalgojumu sava miera vārdā? Reizēm šāda atkāpšanās nav zaudējums, bet gan stratēģisks solis, lai pasargātu sevi un savu ģimeni no emocionāla sabrukuma.

Mobings darbā nav tikai individuāla problēma – tas ir organizācijas veselības rādītājs. Tas parāda, cik droša, cieņpilna un profesionāla ir darba vide.