Cik ētiski ir filmēt raudošu bērnu?

Kāda anonīma mamma vietnē X komentē populāro sociālo mediju tendenci šādi: “Liekas forši redzēt soctīklos realitāti ar bērniem (trači, čīkstēšana u.t.t), bet īstenībā ļoti savādi, ka intensīvu emociju brīžos vecāki viņus filmē. Piemēram, izņemot no dārziņa pirmajā dienā. Iedomājies, tu gaudo no bēdām, bet tava tuvākā persona to filmē un izliek apskatei.” Uz šo atbildot, kāda cita portāla lietotāja piezīmē, ka “pat vissakarīgākie ģimeņu influenceri (bērnu centrēti) man tomēr liekas neētiski, jo cik tur tās piekrišanas no bērniem vispār ir iespējamas.”

Par šo tēmu publicēts raksts “The Guardian” vecāku sadaļā. Un, proti, mūsdienās ir izplatīts t.s. maigās jeb cieņpilnās audzināšanas modelis, kurā pret bērna emocijām un vajadzībām izturas ar empātiju un pieņemšanu. Audzinot bērnus, no spēcīgām emocijām neizbēgt – tādas ir bērniem, vecākiem un, kas nu jau kļūst arvien trendīgāk – veselai virknei citu bērnu sociālo tīklu publikācijās, teikts rakstā. 

Bērnu raudāšanas video sociālajos medijos kļūst arvien izplatītāki, bet ir šausmas raisoši. Bērni tiek filmēti savos vājākajos brīžos, kad tie jūtas visneaizsargātākie – raudoši, kliedzoši, pat fiziskās niknuma izpausmēs. Katrs vecāks ir pieredzējis mājās šādus brīžus, bet redzēt kāda cita bērnus ejam cauri tam pašam, rada ārkārtīgu neērtības sajūtu, sevišķi tādēļ, ka tu nepieredzi, kā vecāks šo bērnu mierina.

Protams, lielās emocijas nav vienmēr traumējošas. Reizēs, kad bērns guļ izstiepies uz ietves, atklāsmē, ka kūkas nav bezgalīgas, var gadīties aizturēt smieklus un noturēt nopietnu seju. Daudzi pieaugušie paši mūža garumā dzird atkārtotus stāstus no saviem vecākiem par saviem izgājieniem bērnībā. Lielākoties tas nav ļoti patīkami, tomēr bērna rotaļīga ķircināšana par viņa kādreizējo uzvedību vai kārtīga izsmiešanās par dažādām piedzīvotām brēkām divatā ar otru vecāku, ir viena lieta. Pavisam cita – filmēt bērnu viņa neaizsargātākajā stāvoklī un vēl to augšuplādēt visu apskaitei internetā bez bērna piekrišanas. 

Dažādās video publicēšanas platformās mēdz uznākt trendi, kas gluži vienkārši ir nepatīkami un muļķīgi – raudošus mazuļus pārsteidz ar siera šķēles uzmešanu uz galvas, vai pat olas pārsišanu. Šāds saturs ir bērnus pazemojošs. “Vecāki nevis iesaistās nodarbē ar bērnu, bet izturas pret tiem kā pret viņu spoguļattēliem, kurus paši izplata tiešsaistē," komentējusi “The New York Times” autore Amanda Hess. “Un viņi līksmo par savu varu pār šiem attēliem.”

Starp video satura veidotājiem ir arī tādi vecāki, kas apgalvo, ka nefilmē bērnus šādos brīžos, lai par tiem smietos, bet lai dalītos ar savām pieredzēm, no kurām mācīties – “redzi, cik rāmi un brīnišķīgi es spēju atvieglināt šo emociju izvirdumu, izmantojot šādus paņēmienus…” Daži nosacīti interneta vecākošanās eksperti pat novērš iespējamo kritiku, norādot, ka video ir ar izglītojošu raksturu uzmanības pievēršanai. Vēl ir tādi sevi attaisnojoši izteikumi kā “ja neesi piedzīvojis, nenosodi.”

“Kā būtu, ja tu šo epizodi nepublicētu,” vaicā raksta autore, piebilstot, ka jā – viņa nosoda šos cilvēkus. Kad mēs redzam video ar mazu bērnu, kurš cieš, vienalga, vai filmējošais vecāks viņu mēģina mierināt vai ne – mēs redzam, ka šis vecāks ir pametis novārtā savu galveno pienākumu – būt klātesošam. Kādu vēstījumu saņem bērns, kad vecāks izvelk savu telefonu brīdī, kad viņš pauž savas emocijas? Ko tas pasaka bērnam par viņa dabiskajām jūtām? 

Izpratne par to, ka mazo bērnu lielās emocijas ir līdzvērtīgas mūsējām, aug plašumā. Mūsdienās daudzi vecāki cenšas validēt šādas bērnu sajūtas un sniegt tiem drošību, kurā bērniem izpausties emocionāli. Un tomēr – lai ko “cieņpilnās audzināšanas” influenceri apgalvo, mazticams, ka šāda drošība tiek pilnībā dāvāta bērniem, kurus filmē vājuma mirkļos, tādējādi apdraudot viņu privātumu un pašcieņu. Visticamāk, ka šādiem cilvēkiem jau nu gan nav daudz, ko viņi varētu iemācīt citiem par vecākošanu. Vispārzināma vecākošanas patiesība vēsta, ka jebkura uzvedība kaut ko saka, tad ko saka šo vecāku uzvedība?