Ir reizes, kad sarunas tikai kaitē: veidi, kā nomierināt bērnu, neizrunājot ne vārda

Kad bērns raud, dusmojas vai nervozē, mēs, pieaugušie nereti mēdzam ņemt talkā tādas frāzes kā "Nomierinies!” vai “Tas taču ir tikai sīkums”, "Nekas traks nav noticis" u. tml. Parasti nekādu mierinājumu šie vārdi nesniedz, jo spēcīgu emociju brīžos bērna smadzenes burtiski "izslēdz skaņu" un zaudē spēju uztvert pat visgudrākās frāzes.
Tas jāzina katram vecākam.

FOTO: Shutterstock.com

Tas jāzina katram vecākam.

Tādos brīžos strādā nevis loģika, bet jūtas. Un labākais, ko vecāks var darīt, ir kļūt par klusu, noturīgu klinti, kurai blakus emociju vētra pamazām norimst. Bērni taču atceras ne tik daudz vārdus, cik sajūtas, kuras piedzīvo, esot blakus sev svarīgiem pieaugušajiem.

 

Kāpēc klusums darbojas labāk par vārdiem

Kad bērns ir emociju pārpilns, viņa “racionālās” smadzenes it kā izslēdzas, dodot vietu “emocionālajām”. Tieši tāpēc paskaidrojumi un pierunāšana līdz viņa apziņai nemaz nenonāk. Viņš neignorē pieaugušos tīšām, vienkārši šajā brīdī nespēj uztvert informāciju.

 

Bet pieaugušā mierīga klātesamība darbojas vienmēr! Bērns it kā aizņemas līdzās esošā pieaugušā cilvēka līdzsvaru un viņa nervu sistēma pamazām pārstāj būt trauksmes stāvoklī. Tas ir tā, it kā pieaugušais viņam sniegtu neredzamu roku un palīdzētu nostāties uz cietas zemes.

 

Šādi klusējoši žesti ne tikai palīdz tikt galā ar konkrētu histēriju vai trauksmes lēkmi, bet arī veido bērnā prasmi – ar laiku viņš iemācās regulēt emocijas pats.

 

5 veidi, kā atbalstīt bērnu bez vārdiem

 

Vienkārši būt blakus

Ne vienmēr ir jāapskauj vai jārunā. Reizēm pietiek apsēsties blakus uz dīvāna, pie gultas vai pat pie istabas durvīm. Šis klusais “es esmu šeit” rada drošības sajūtu. Bērnam tas ir svarīgs signāls: “Mani neatstāja vienu ar manām emocijām un vecāks vienmēr ir gatavs palīdzēt tikt ar tām galā.”

 

Viegls pieskāriens

Reklāma
Reklāma

Roka uz pleca, silta plauksta, viegla muguras glāstīšana – fizisks kontakts palīdz ķermenim sajust atbalstu. Turklāt svarīgi ir respektēt robežas: dodiet bērnam izvēli – pieņemt pieskārienu vai ne. Pat izstieptā plauksta, ko viņš var satvert, ja vien vēlas, jau darbojas.

 

Elpojiet kopā

Nav jēgas teikt “nomierinies” vai “elpo dziļāk”. Taču, ja sāksiet paši elpot lēni un dziļi, bērns automātiski pielāgosies. Viņa elpa un sirds ritms pakāpeniski tiek sinhronizēti ar blakus esošā pieaugušā. Tas ir vienkāršs un iedarbīgs veids, kā ķermeni no trauksmes režīma “pārslēgt” uz miera režīmu.

 

“Miera enkurs” pa rokai

Mīkstā rotaļlieta, pleds, mīļākā grāmatiņa vai antistresa bumba – katram bērnam ir lietas, kas atgriež kontroles un stabilitātes sajūtu. Vienkārši nolieciet tos blakus, neuzspiežot. Svarīgi, lai izvēle vienmēr paliktu bērna ziņā un viņš varētu paņemt lietu, kad pats tam būs gatavs.

 

Paralēlas lietas

Vārdu ir daudz, bet spēka klausīties – nulle. Tad palīdz “paralēlā spēle” – klusa darbošanās blakus. Ar maziem bērniem tā var būt zīmēšana, konstruktora salikšana vai rotaļāšanās ar viņa mīļākajām spēlmantām. Ar pusaudžiem – puzles salikšana, grāmatas lasīšana un filmas skatīšanās. Sadalot mirkli bez liekiem vārdiem, starp jums veidojas klusa, bet noturīga uzticēšanās saite.

 

Ieteikums

Laba ideja ir jau iepriekš iepazīstināt bērnu ar vienkāršiem “miera instrumentiem”, piemēram, elementāriem elpošanas vingrinājumiem, gumijas bumbu vai krāsojamiem zīmējumiem u. tml. Stresa brīdī tas viss var būs palīdzoši. 

 

Pēc gadiem jūsu bērns diez vai atcerēsies, ko tieši jūs viņam grūtā brīdī teicāt. Bet viņš ļoti labi atcerēsies, ka bijāt blakus. Jūs varat dāvāt viņam siltumu, drošību un pārliecību, lai viņš uz visiem laikiem atcerētos: viņam līdzās bija cilvēks, kurš izturēja viņa emocijas un neaizgriezās.

Saistītie raksti