Mīļmantiņa pazudusi! Pasaules gals vai rūgta mācība?

Mīļmanta bērnam var būt svarīga jebkurā vecumposmā. Tā var būt mīkstā rotaļlieta, miega lupatiņa, knupis vai tikai pašam bērnam vien saprotamu iemeslu dēļ izvēlēts sadzīves priekšmets – mīļmanta ir tā saucamā pārejas lieta jeb piesaistes pagarinātājs, skaidro Elīna Kļaviņa. Tās galvenā funkcija ir uzkrāt bērnam tik svarīgo drošības sajūtu, kuru vajag bērnudārzā, miegā un visur citur, kur vien tā iet līdzi. 

Kā pareizi reaģēt uz bērna emocijām un ko darīt lietas labā, lai zaudējumu kompensētu? Katram vecumposmam būs nepieciešama mazliet citādāka pieeja. Viens gan ir kopīgs visiem vecumiem – reakcijai jābūt nopietnai un līdzjūtīgai, bet ne dramatiskai. Bērna sajūtas vienmēr ir patiesas un svarīgas un pret tām jāattiecas tieši šādi jebkurā vecumā.

Zīdainim līdz gada vecumam 

Pavisam maziem bērniem ļoti svarīgi ir saglabāt ikdienas rutīnu. Protams, tāda nepieciešama ikvienam bērnam, taču mazuļu gadījumā mīļmantas esamība ir viena no rutīnas sastāvdaļām, un to var aizvietot, ieviešot kaut ko līdzīgu. Tik maziņš cilvēks varbūt vēl nesapratīs, kas tieši noticis, taču viņš jutīs, ka trūkst kaut kas ļoti svarīgs. Būtiskākais, ieviešot rutīnā jaunu mantu, ir negaidīt, ka bērns to uzreiz pieņems, bet to uzcītīgi “salietot” arī pašiem, murcot, ņurcot, mīcot un čamdot – svarīgākais ir vecāku smarža un attiecīgi drošības sajūta.

Bērniem no 1 līdz 3 gadu vecumam

Tā sauktie tipinātāji vai tekainīši (no angļu valodas vārda “toddler”) jau lieliski apzinās, ka pazaudējuši kaut ko konkrētu. Ja tas ir iespējams, cenšamies aizstāt. Kā Elīna saka – tur nav diskusijas. Šāda vecuma bērnam vēl nav priekšstata, kā tas ir – kaut ko pazaudēt uz visiem laikiem. Ja aizstāt nav iespējams vai aizstājējmanta “nav īstā!”, nāksies pieiet radošāk. Šajā gadījumā noderēs iztēle pasaku stāstīšanā – kur tad mantiņa aizgāja, ko tagad dara, kādos piedzīvojumos devusies. Lai gan stāsts nav par miršanu, bet kaut ko pozitīvu, tāpat šis stāsts būs par zaudējumu – ar šo aiziešanu var veidot jaunu ģimenes savstarpējo mitoloģiju, kur aizgājušajai mantai paliks sava vieta. Radošums noderēs arī jaunas mantas izvēlē – vai nu turpinot kaut kādu mīļmantas aizsākto tradīciju, vai radot pilnīgi jaunu stāstu, ņemot vērā bērna paša vēlmes un vajadzības.

Reakciju uz zaudējumu noteiks bērna temperamenta iezīmes un emocionālās vajadzības (pamatā visām būs drošības sajūta). Ir bērni, kuri nepārdzīvos ilgi, un varbūt priecāsies tikt pie kaut kā jauna. Ir bērni, kam ir lēni iesilstošais temperaments, un tie pie šī notikuma atgriezīsies vēl un vēl. PEP mamma Elīna šādās reizēs gādīgi piekodina – izturam, mīļie vecāki, mums kā papagailīšiem būs bērniem savs vēstījums jānodod atkal un atkal, nezaudējot pacietību, kamēr bērnam vecāka nodotā ziņa beidzot iesēdīsies prātā. Turpinam būt empātiski, vēlreiz un vēlreiz izrādam sapratni, līdzpārdzīvojumu, jo bērns var vēl ilgi atgriezties pie viena un tā paša notikuma, to izdzīvojot tikpat patiesi kā pirmoreiz. 

Lai nezaudētu pacietību, vērts sev atgādināt vecumveco mierinājumu – “arī tas pāries,” jo vienu dienu patiešām pienāks tā emociju izlādes reize, kura būs pēdējā, vismaz par konkrēto tēmu. 

4 gadi un vairāk 

Lai arī šķiet, ka bērna izpratne ir plašāka, valodas prasmes – daudz labākas, arī četru un vairāk gadu vecumā bērna smadzenes joprojām tikai aug un attīstās, un ir lietas un parādības, ar kurām bērna prāts vēl tikai iemācās apieties. Arī šajā situācijā jāņem vērā, ka konkrēti domāšanas veidi attīstās līdz apmēram 12 gadu vecumam, un svarīgāka vieta ir paša bērna iztēlei. Atkal varam izdomāt kādu aizraujošu pazušanas stāstu, iesaistot arī bērnu šajā procesā. Esam mīļi, rotaļīgi un draudzīgi (vieglāk pateikt nekā izdarīt, vai  ne? Tā smej arī pati Elīna). 

Mantas zaudējums arī četru, piecu un pat vairāk gadu vecumā joprojām tiek uztverts kā kaut kas nenoticis – caur noliegumu, gluži kā sērās (“Nē, tā manta mani gaida, braucam pakaļ, es to gribu tagad un tūlīt!”). Līdzīgi kā mazākiem bērniem, atcerēšanās var būt ļoti ilga, pat šķist kā pilnīga ieciklēšanās, bet uzstājība ir normāla procesa sastāvdaļa. Turpinām būt papagailīši, kas atkal un atkal atkārto to pašu stāstu, līdz kādā brīdī bērns šo viņam emocionālo notikumu beidzot ir sagremojis, stāstu pieņēmis un iekļāvis savā pieredzē. Tas, cik drīz tas notiks, var būt atkarīgs no bērna temperamenta un to, ko tagad dēvē par neirodažādību jeb individuālās uztveres īpatnībām. 

Jāatceras, ka daudziem bērniem raksturīgā drāma nav uzmanības pievēršanai, bet bērna izteiksmes veids. Vārdi, kas vecākiem var sāpēt, piemēram “Es tevi nemīlu! Tu esi slikts/a!” ir nevis ļaunākais, bet gan spēcīgākais, ko bērns spēj pateikt. Robežas gan ir jāievēro. Bērns var būt bēdīgs vai dusmīgs, bet – stop! – tu nedrīksti man sist vai citādi darīt pāri, arī ar vārdiem. Bērnam var nebūt pašam vārdu, kā aprakstīt savas emocijas, un mēs kā vecāki tos viņiem iedodam. Ja mazais cilvēks iemācās aprakstīt savas jūtas un vajadzības vārdos (“Es esmu dusmīgs! Man gribas iesist, cik dusmīgs esmu!”), tas ir tikai slavējami, pat ja mums šo emociju esamību grūti pieņemt. Tas nozīmē, ka bērns ir iemācījis tās pārvarēt, nosaucot vārdā. Pašiem vecākiem ir noderīgi paplašināt savas zināšanas par bērna emocionālo audzināšanu (šādu kursu var apgūt arī pie Elīnas), kā arī iepazīt pašam savu jūtu pasauli un vajadzības.

Ja mīļmantu ir daudz jeb bērns vēlas nēsāt līdzi visu savu iedzīvi

Tādi bērni, kam katru dienu gribas ņemt līdzi kādu citu mantu vai pat vairākas, ir un tas ir normāli. Ar šādiem bērniem, ja tie ir atbilstošā vecumā, ir jāvienojas par nākotnes scenāriju, proti – kā rīkosimies, ja manta tiks nozaudēta. Jautājam bērnam: “Vai tu esi gatavs, ka šī lieta var pazust?. Un jau atkal – saglabājam papagailīšu pieeju, esam gatavi atkārtot vēl un vēl tos pašus atgādinājumus pašiem atbildēt par savām mantām. 

Svarīgi atcerēties – bērni nemelo par emocijām. Pat, ja šī manta ir mīļa tikai pēdējās divas dienas, bērns šīs divas dienas mantu no sirds ir ļoti mīļojis, un tā ir patiesība.

Vai mantas zaudējums ir rūgta mācība?

PEP mamma uzsver – jāņem vērā bērna vecums, spēja saprast komplicētas lietas un tas, ka emociju kontrole joprojām ir bērna autiņos, pat ja runa ir par piecgadīgu bērnu. Runājot par sūro mācību – to var pārrunāt, var vienoties par nākotnes rīcību, kā nepazaudēt. Taču sods jau ir noticis, izdzīvojot visas šīs spēcīgās negatīvās emocijas, un nekādi papildus disciplinēšanas pasākumi nav jāveic.