Temperamenta izpausmes zīdaiņa vecumā

Iespējams, jau pirmajā dzīves gada vecāki var novērot bērniņa aktivitātes iezīmes. Kāds ir mierīgāks un atsaucas vecāku plāniem doties ciemos, taču cits nepakam nav mierā ar dienas aktivitātēm, ko saplānojuši mamma un tētis. Vai tiešām jau zīdaiņa vecumā var runāt par temperamenta iezīmēm, stāsta ārste psihoterapeite Laura Valaine.
Citkārt var šķist, ka ar “grūtajiem bērniem” labāk nekur nedoties, tomēr tā nav. Arī ar šo bērnu var doties gan izbraukumā, gan ciemos.

FOTO: Shutterstock.com

Citkārt var šķist, ka ar “grūtajiem bērniem” labāk nekur nedoties, tomēr tā nav. Arī ar šo bērnu var doties gan izbraukumā, gan ciemos.

Tik tiešām – ja vecāki rūpīgi pavēro bērnu, jau zīdaiņa vecumā var pamanīt, kāds ir mazulis, un runāt par temperamentu. 

 

Kas ir temperaments? 

Temperaments ir iedzimts un atkarīgs no cilvēka nervu sistēmas – no tā, kā smadzenēs strādā uzbudināšanās un kavēšanās procesi. Hipokrāts izdalīja četrus cilvēku tipus:

  • sangviniķi (stiprais līdzsvarotais, kustīgais tips – dzīvais);
  • flegmātiķi (stiprais līdzsvarotais, nekustīgais tips – mierīgais);
  • holēriķi (stiprais nelīdzsvarotais tips – uzbudināmais);
  • melanholiķi (atbilst vājam tipam).
     

Šāds iedalījums ir plaši zināms, tomēr mūsdienu medicīna temperamentu aplūko citādāk, lai gan atsevišķas iezīmes sakrīt,” atklāj ārste psihoterapeite Laura Valaine un iezīmē piemērus no pieaugušo pasaules – ir cilvēki, kas sadusmojas ātri un ātri par to aizmirst, bet ir cilvēki, kurus sadusmot var reti.

 

Kā mūsdienās iedala temperamentus

Ir novērots, ka arī zīdaiņus mēdz raksturot dažādi, sakot, piemēram, “bērniņš ir mierīgs” vai “mūsu mazais tāds nemierīgs”. Mūsdienās visizplatītākā temperamenta izpētes metode ir Tomasa un Česas skala, kur tiek novērtēti šādi punkti:

  • aktivitātes līmenis,
  • bioloģisko funkciju ritmiskums,
  • pirmā reakcija uz jauno,
  • pielāgošanās spēja,
  • sensorais jūtīgums,
  • dominējošais noskaņojums,
  • reakcijas intensitāte,
  • izklaidība,
  • uzmanības nenoturība.

 

Zīdaiņa vecumā trīs izplatītākie temperamenta īpašību kopumi ir šādi:

  • Vieglais bērns (angliski – easy baby). Tiek novērots apmēram 40% bērnu. Demonstrē bioloģisko funkciju regularitāti – konsekventi, paredzami ēšanas, gulēšanas un izvadīšanas laiki –, pozitīvu pieeju jauniem stimuliem, augstu pielāgošanās spēju pārmaiņām, vieglu vai mērenu reakciju intensitāti. Ir pozitīvs noskaņojums.
  • Grūtais bērns (angliski – difficult baby). Tiek novērots apmēram 10% bērnu. Demonstrē bioloģisko funkciju nevienmērīgumu, atkāpšanos no jauniem stimuliem, vāju pielāgošanās spēju, intensīvas reakcijas un negatīvu noskaņojumu. Grūti ievērot dabisko ritmu, asi var izrādīt nepatiku.
  • Lēni iesilstošais bērns (angliski – slow-to-warm-up baby). Tiek novērots apmēram 15% bērnu. Demonstrē zemu aktivitātes līmeni, bailes no jauniem stimuliem, lēnu pielāgošanās spēju, vieglu reakciju intensitāti un nedaudz negatīvu noskaņojumu. Bet šie bērni spēj pārvarēt grūtības ar atbilstošu atbalstu.
  • Atlikušajiem 35% bērnu ir jaukti temperamenta tipi.

 

Svarīgi – pamani un ņem to vērā

Jāņem vērā, ka jēdziens “viegls” vai “grūts” ir attiecināms uz vecāku sajūtām – cik viegli vai grūti vecākiem ir audzināt un kopt mazuli. Tāpat vieglāk ir tajās ģimenēs, kur bērniem un vecākiem temperamenti saskan, bet grūtāk – ja krasi atšķiras. Ir vērts noteikt zīdainīša temperamentu un ņemt to vērā. 

Reklāma
Reklāma

 

Citkārt var šķist, ka ar “grūtajiem bērniem” labāk nekur nedoties, tomēr tā nav.
Arī ar šo bērnu var doties gan izbraukumā, gan ciemos. Galvenais – vecākiem jābūt bērnam blakus, jāatbalsta mazulis un jāņem vērā viņa temperaments, neuzspiežot aktivitātes, kas viņam nav piemērotas. Savukārt lēni iesilstošos bērnus svarīgi nesteidzināt. Piemēram, ja vecāki ar mazuli aizbrauc ciemos, bet mazulis grib pavadīt laiku vecākiem klēpī, nevis izpētīt jauno vietu, jāļauj viņam iesilt – pierast pie jaunās situācijas tik ilgi, cik vajadzīgs.

 

Vai temperaments dzīves laikā var mainīties?

Ar temperamentu saistītie nervu sistēmas procesi dzīves laikā būtiski nemainās, tomēr savu ietekmi vēlākā attīstībā un temperamenta stabilizācijā dod tas, vai, audzinot bērnu, vecāki ir ņēmuši vērā bērna temperamentu.

“Jo ātrāk vecāki pamana, kāds ir bērna temperaments, kā bērns reaģē uz apkārtējo vidi un pieņem to, jo mierīgāk var ritēt dzīve ģimenei.

Ir būtiski pamanīt zīdainīša temperamentu, lai vecāki nedomātu, ka bērnam ir problēmas. Jo tas ir tikai temperaments – tas nenozīmē, ka viens bērns ir labāks vai sliktāks. Tomēr, lai arī temperamentu nevar mainīt, bērnam augot, to var ievirzīt sociāli adaptīvā veidā – temperamenta iezīmes paliks, bet bērnam būs vieglāk iejusties jaunā vidē, sabiedrībā un situācijās,” teic eksperte un atklāj – ja lielākā vecumā bērna temperaments netiek ņemts vērā, piemēram, tiek spiests skriet draudzēties ar citiem bērniem, ja bērns ir “lēni iesilstošais”, viņam papildu jācīnās ar vainas izjūtu, trauksmi, kaunu. Ja vecāki pieņem bērna temperamentu, bērnam nav lieku emocionālu šķēršļu adaptēties, bet temperamenta iezīmes, smadzenēm nobriestot, ir vieglāk vadāmas.

 

Fakti par temperamentu

  • Mātes pēcdzemdību depresija var būt saistīta ar grūtu temperamentu un miega problēmām zīdainim.
  • Ja vecāki reaģē uz jaundzimušā raudāšanu un nomierina viņu, tad raudāšanas biežums samazinās un tas arī ietekmē temperamenta un personības attīstību.
  • Prospektīvā pētījumā par mātēm ar anorexia nervosa (anoreksija) anamnēzi un mātēm bez ēšanas traucējumiem atklājās, ka zīdaiņa temperaments ir sarežģīts vai nemierīgs (zīdainis prasa vairāk uzmanības, ir raudulīgs, skaļš un nemierīgs) mātēm, kurām ir bijuši ēšanas traucējumi.
  • Mātes stress, uztraukums, depresija, trauksme, psihoemocionālas traumas un kopumā eksistējošas psihoemocionālas grūtības grūtniecības laikā negatīvi ietekmē jaundzimušā temperamenta attīstību – viņš var kļūst nervozs, raudulīgs un dusmīgs; var būt bailes no jauniem stimuliem; negatīva garastāvokļa dominance.

 

Avots: “Rimi Bērniem”

Saistītie raksti