Mammai vajag laiku sev! Jā, labi, bet kur lai to rauj?!

Par savu nogurumu un citām sajūtām mēs katrs pats spējam atbildēt vislabāk, un tas, ka kaimiņu Kristīnei ar trim bērniem vienai noteikti ir grūtāk, nekādi nemazina tavu nogurumu šeit un tagad. Katrs pats zinām, cik daudz spējam pavilkt fiziski un emocionāli, tādēļ arī zinām vislabāk, kas mums palīdz pret nogurumu. Vienai spa brīvdienas, otrai dejas cauru nakti, trešai – ceļojums kalnos. Viena atbilde gan varētu būt universāla – tas ir jau minētais laiks sev. Un laiks ir luksusa prece, diemžēl. 

Kas, iespējams, īsti nav laiks sev? 

Es, protams, gribu piezīmēt, ka dzīvē var būt visādi un mēs varam teoretizēt par to, cik svarīgi ir atrast laiku sev, bet ģimenes modeļi ir dažādi un ne katra var sev atļauties spa brīvdienas 3 dienu garumā. Šajā rakstā mēģināsim atrast veidu, kā runāt par laiku sev visplašākajā laika vienību amplitūdā – no 20 minūtēm vienatnē līdz nedēļas nogalei. Nav tik svarīgi, cik daudz laika sev mēs atrodam, kā tas, cik regulāri un cik piepildošs šis laiks ir. 

Tieši tādēļ, protams, arī mājas tīrīšana var būt laiks sev, ja mammai šis process tiešām patīk un viņas labsajūtai tas ir svarīgi, viņa atgūst resursus, to darot. Ieslēgt fonā iepriecinošu mūziku vai sen atliktu podkāstu, pēc vēlmēm un iespējām ieliet sev glāzi mīļākā dzēriena… Jā, kāpēc ne. Ja citas iespējas uz brīdi tikai sev nav, šis var kalpot kā SOS veids, kā uz mirkli aizmirsties, ar nosacījumu, ka bērnu tajā brīdī aprūpē kāds cits. 

Un tomēr – māju iztīrīt var arī kāds cits, vismaz teorētiski. Galu galā, sakopta māja apmierina visu saimniecības locekļu vajadzības (pat, ja dažs labs saimniecības loceklis tam nepiekrīt un, viņaprāt, varētu dzīvot putekļos). Savukārt palasīt grāmatu vai pagulēt vannā mammas vietā gan neviens nevar. Mājas tīrīšana, tāpat kā iešana uz veikalu, aptieku, pie ārsta, ir elementārāko vajadzību apmierināšana. 

Nereti jaunās mammas izjūt vainas sajūtu, atstājot jaundzimušo vai mazuli ar citu aprūpes personu, kamēr pati dodas parastam cilvēkam tik pašsaprotamās gaitās. Šīs prombūtnes laiks ir nepieciešams gan pašai mammai, gan bērnam drošās piesaistes nostiprināšanai, gan arī tētim vai citai sekundārās piesaistes personai, neskaitot mammu. Par ko varētu signalizēt mammas vainas sajūta pat īslaicīgā prombūtnē? Tās, visticamāk, ir ilgas pēc sava bērna, esot prom, un tas nozīmē, ka tu esi savam bērnam ļoti pieķērusies mamma. Un tas ir super. Ja tu vainas sajūtu neizjūti un, gluži otrādi, jūties kā izrāvusies brīvībā – tas ir vienkārši lieliski. Jebkurā gadījumā – prombūtne no bērna var palīdzēt sev palūkoties uz savām sajūtām, vajadzībām un vēlmēm, no malas, ar distanci. Bērna klātbūtnē mēs varam apspiest dažādus emociju impulsus, apzināti vai neapzināti, taču vienatnē mēs beidzot varam aprunāties ar sevi – tieši un bez lieciniekiem. Šī saruna ne vienmēr ir viegla, bet noteikti ir vērtīga. 

Kas noteikti ir laiks sev? 

Laiks sev – tas ir laiks, ko var pilnībā veltīt lietām, kas tevi iepriecina vai bagātina ne tikai kā māti, bet arī to cilvēku, kas tu biji pirms bērna un kas tu joprojām esi. Turklāt vēlams ar iespēju koncentrēties tikai uz šo lietu. Tai nav noteikti jābūt pilnībā nesaistītai ar tavu mātes pieredzi. Neapšaubāmi – ir sievietes, kas atrod jaunus hobijus tieši mātišķībā, turklāt tie var būt saistīti ar šo mātišķības pieredzi. Citas sāk adīt vai tamborēt bērnu drēbītes, vēl citas – izpaužas, pierakstot savu pieredzi blogos par māmiņu būšanu. Taču, pat ja tavs hobijs vai intereses ir saistītas ar bērnkopību, tas vienalga nav par bērnu. Tas ir par tevi un tikai par tevi, to, kā tu jūties, kā tu sevi izpaud, kas tev liekas svarīgi, un kā tu bagātini savu ikdienu ar jaunām pārdomām, idejām un visu citu, līdztekus tiešajiem bērna aprūpes pienākumiem. 

Kāpēc tas ir tik svarīgi? Ja pašas vajadzības tev neliekas svarīgas (un tādas sajūtas var rasties), padomā par bērnu – viņam vajag interesantu un pašpietiekamu mammu, no kuras gūt drošību un smelties piemēru vēlāk nākotnē. Ok, joks. Bet varbūt arī ne. Bērni atdarina mūs, un, ja viņi redz, ka vecāki nodarbojas ar kaut ko viņiem interesējošu, viņi arī grib darīt to, kas vecākus tā aizrauj. Lasīt grāmatas, piemēram. Zīmēt. Dejot. Vienalga. Bērni smeļas no mums pozitīvās emocijas, un piepildīta mamma spēj dot vairāk  vieglāk kā iztukšota.

Laiks sev ir jāieplāno, nevis jāatkaro 

Šis raksts nav nekāda teorija par to, kā būtu labāk, bet balstās tikai pieredzē. Katrai gadās attapties dažādu iespaidu un sajūtu mudžeklī, tikai tad, kad tās visas gāžas pār galvu. Nē, tad nav par vēlu doties brīvsolī, bet būtu bijis labāk, ja tas būtu ticis laikus ieplānots, nevis piespiedu kārtā “izrakstīts”, kad visi striķi plīst un vienlaikus… Īsi sakot, brīvais laiks mātišķībā ir jāplāno, jo tas arī ir pienākums. Pienākums pašai pret sevi un savu emocionālo veselību un dažkārt pat veselo saprātu. Ikdienas sīkumu straumē izrauties bez bērna var būt ļoti grūti, un katra izraušanās var prasīt zināmu menedžmentu. Spontanitāte ir laba īpašība, bet vēl labāka ir elastība, kas mātišķībā noder ne mazāk. 

Katra vislabāk pazīst savas emocijas un to, kādas mēs kļūstam nogurumā. Taču daudz kas, īpaši pēcdzemdību un zīdaiņa kopšanas periodā, var šķist jaunums pašai sevī. Dažām, piemēram, tās ir dusmas – aizkaitinājumā tā vien gribas vīstīt dūres, griezt zobus, šņākt un pat sakliegt uz ikvienu par jebkuru nieku. Citai – ieslīgšana apātijā. Citai – skumjas vai trauksme… Tas var būt jebkas, kas signalizē par pilnīgi nosēdušos personīgo resursu bateriju. Labi, ja partneris spēj to atpazīt tevī un pateikt “stop, tev taču vajag brīvdienu”. Taču tā nevajadzētu būt, mums katrai pašai būtu jāspēj pamanīt – esmu nogurusi, un tādēļ jau labi drīz man vajadzētu laiku sev. Tādēļ es aicinu arī citas vērot sevi un jau laikus sev “rezervēt” pēcpusdienas ārā no mājas vai, otrādi, dienas, kad kāds cits var izvest pastaigā bērnu un tu vari pabūt mājās viena. 

Atcerēsimies, ka mēs esam ļoti atšķirīgas un tikpat dažādi, kā mums izpaužas pārgurums, mēs arī uzlādējam savas baterijas. Citai tā ir pilnīga vienatne ar sevi, vēl citai – draugu un domubiedru satikšana. Visbiežāk laikam mums visiem nepieciešams hibrīds – regulāri pavadīts laiks ar draugiem un domubiedriem un regulāri – pabūt vienatnē mājās. 

Un, ja tev šķiet, ka ir taču svētku brīvdienas, kāpēc es nejūtos atpūtusies – padomā, cik cilvēku darbu tu esi šajās “brīvdienās” veikusi. Varbūt tev tieši pienākas brīvdienas pēc “brīvdienām”.