Vai iespējams uzturēt kārtību, ja mājās ir bērns? Mammas-perfekcionistes pieredze un ieteikumi

Tiem, kam mājās ir mazs bērns vai vairāki, šo jautājumu sev uzdod teju katru dienu. Pat savulaik populārā kārtības speciāliste Marija Kondo pēc trešā bērna atzina, ka padevusies un māju vairs neuzkopj. Bet kā nesajukt prātā, kad nekārtība mājās kļūst pārmērīga? Vai kādai mammai vispār ir iespējams saglabāt kārtību mājās bez uzkopšanas ārpakalpojumu izmantošanas vai uzcītīgas vecmāmiņas palīdzības? Vienu tādu atradām tepat Saldus novadā.

Kārtība kā prioritāte – ģimenes vērtību pamatā

Ir cilvēki, kas spēj sadzīvot ar “bardaku” mājās, izvirzot sev citas prioritātes, tomēr ir arī tādi, kam nekontrolējamā juceklī pāraugusi nekārtība sagādā diskomfortu, īpaši, ja darbs ir no mājām un tīras telpas nozīmē arī tīru prātu. Tāda ir Ilze, četrgadnieces mamma, saimniece lauku mājā Kurzemē un pašnodarbināta digitālā mārketinga speciāliste. Uz jautājumu, vai var dzīvot nekārtībā, viņa atbild: “Jā, var dzīvot nekārtībā, bet, ja tas ietekmē manu mentālo spēju domāt, tad nē, nevar dzīvot.” Viņai kārtība ir prioritāte, jo tad, kad viņa strādā mājās, veidojot klientiem sociālo tīklu saturu, ir ļoti svarīgi, lai apkārtējā vide būtu pieņemamā kārtībā. 

Ilze strādā arī ģimenes uzņēmumā. Viņiem ar vīru ir ģimenes bizness – galdniecība, kas atrodas turpat pāri pagalmam, un tajā viens no galvenajiem principiem ir: “Katrai lietai ir sava vieta.” Tātad, ja tu kaut ko paņem, tad noliec atpakaļ tieši tajā pašā vietā, kur paņēmi. Tikai tad, kad viņa ieprecējusies galdnieka ģimenē, šis kārtības aspekts īpaši izgaismojies arī viņā. Ja Ilze zina, ka kādu lietu nelietos tuvākās 20 minūtes vai vairāk, šo lietu noliek vietā, un tas samazina nekārtību. “Ja es negludināšu, aiznesu gludekli vietā.” 

• Ieteikums nr. 1 – jebkuru lietu, kuru paņēmi, noliec atpakaļ vietā uzreiz pēc lietošanas.  

Galvenie principi kārtības uzturēšanai

“Mani galvenie principi ir vakaros desmit minūtes veltīt tam, lai visu saliktu pa vietām,” Ilze stāsta, “bet, lai tas tā būtu, esmu izdarījusi jau tādu tā saucamo mājasdarbu, jo principā viss man ir vērsts uz to, lai pat trīsgadniekam, četrgadniekam intuitīvi būtu saprotams, kur lietas stāv. Es pasaku, lai aiziet noliek vietā, lai viņa zina, kur tā vieta ir. Mums visi cimdi stāv konkrētā vietā. Bērnu šķīvji ir brīvi pieejamā vietā,” un tā joprojām.  

Groziņu sistēma drēbju kumodes atvilktnēs. Foto no personīgā arhīva. 

Minētais mājasdarbs, lai šāda sistēma izveidotos, ir plānošana. Grāmatas par kārtošanu viņa nelasa, bet seko vairākām kārtošanas influencerēm, piemēram, "Dana ar kasti", un plānošanas principu viņa arī noskatījusi no Danas un citām kārtošanas speciālistēm. Kā tas notiek? 

“Lai būtu kārtība, es praktizēju, ka vienas un tās pašas lietas nestāv vairākās vietās. 

Pirms veicu kārtošanu, es savācu, piemēram, visas pannas vai katliņus vienkopus. Ja runājam par bērnu mantām, tad savācu visas mīkstās rotaļlietas vienkopus, lelles atsevišķā čupā, galda spēles vēl citā. Tad, kad visas mantas ir vienkopus, nevis dažādās mājas zonās, var saprast, kas ir aktuāls, kam bērns varbūt nekad nav pieskāries, no kādām mantām viņš ir izaudzis un ir laiks tās dot tālāk.”

• Ieteikums nr. 2 – vienas kategorijas lietas glabāt vienuviet, nevis vairākās mājas vietās. 

Šādā veidā Ilze nokļūst pie sava nākamā kārtības uzturēšanas principa – regulāri tikt vaļā no visa liekā. Bērnībā nav varēts nopirkt visu kāroto, tāpēc tagad bieži kaut ko veikalā sagriboties: “Lai kā es mēģinu neiekrist kaut kādās pirkšanas lamatās, lieku mantu un štruntiņu pirkšanā, tāpat gadās, ka gribas sevi iepriecināt, un tad es nonāku pie lietām, kuras man īsti nemaz nevajag. Un tad tās stāv un pārvēršas par kurbāzni.” Vēl jau daudz ko atdod draugi, sadāvina svētkos, tāpēc viņa iesaka dāvanām izvēlēties jaunas pieredzes vai vadīties pēc tā, ko vecāki ir noskatījuši, vai arī pievienoties lielākas dāvanas iegādei.  

• Ieteikums nr. 3 – nepirkt un nevairot mājās neko lieku. 

Kas Ilzei vēl kalpo par iedvesmu, neskaitot Danu ar Kasti? Mantu šķirošanas azartu un skatījumu uz tām no dažādiem skatu punktiem viņai palielina izaicinājumi. Laiku pa laikam tādiem bez maksas piedāvā pievienoties kārtības ieviešanas konsultante Asja Doļegnovska. Viņa uz kārtību skatās kā uz terapiju. Pagājušajā gadā viņa veidoja izaicinājumu, kā mēneša laikā atbrīvoties no 100 lietām, šogad jau no 500. Asja ir izveidojusi arī tādu tabulu, kur katru lietu, no kuras atbrīvojies, izsvītrot.

Bērns un kārtība – vai iespējams abus apvienot?

Turpinot par saviem iedvesmas avotiem, Ilze kā piemēru nosauc Lauru Baroni. Laura ar savu rāmo un ļoti mierīgo prātu runā tieši par to, kā kārtot un veidot kārtību ar bērniem kopā. Par to lietu nolikšanu vietā, ja zini, ka nelietosi kādu brīdi, Ilze arī aizņēmusies no viņas: “Man šis bija reāli klupšanas akmens, bet, ja visu noliek tur, kur paņem, kārtība pati veidojas.”

Groziņu sistēma dzīvojamajā istabā. Foto no personīgā arhīva. 

Ilzes meita apmeklē Montessori bērnudārzu, kurā ir tāds pats noteikums kā mājās: tu vari ņemt nākamo darbiņu tikai tad, kad esi pabeigusi iesākto un nolikusi atpakaļ vietā. Uz jautājumu, vai bērns piedalās mājas darbos, Ilze atbild apstiprinoši: “Es iesaistu bērnu gan darbos, gan arī kārtošanā. Pieturos pie tā, ka ļauju bērnam izvēlēties, no kurām mantām viņš jau izvēlētos atvadīties. 

Ja ir pārāk liels bardaks un bērns nespēj pats uzturēt kārtību, nevar salikt lietas savās vietās, tas nozīmē, ka mantu daudzums vienkārši ir par lielu.” 

Ar šīs iesaistes rezultātu Ilze var tiešām lepoties. Lai arī ikdienā liekoties, ka bērns pietiekami nekārto savu istabu vai vēl kaut ko neizdara, tad vasaras ceļojumā uz Lietuvu meita parādījusi, ka viņai arī visdrīzāk ir kārtības gēns. “Tur bija kafejnīca ar namiņu bērniem, kurā bija lego kluči, dažādas virtuves lietiņas un vēl viss kaut kas, bija arī kastes, kur uzglabāt šo visu. Ieejot namiņā, tās mantas bija pa visu grīdu. Tur vienkārši bija haoss. Mana meita iegāja un pirmais, ko pateica, – šeit taču nevar paspēlēties! Un viņa visas mantas sakrāmēja, sašķiroja, salika kastēs un sakrāmēja visu spēļu zonu. Tas man likās ļoti iespaidīgi – neviens viņai to nelika, nelūdza, bet viņai pašai bija šī vilkme padarīt namiņu par patīkamu vietu, kur atrasties viņai un citiem bērniem.” 

• Ieteikums nr. 4 – iesaistīt bērnu mājas darbos un ļaut pašam pieņemt lēmumus. 

Ko iesākt ar liekajām mantām? 

Ilze ir ilgtspējības piekritēja, un visu nevajadzīgo ārā uzreiz neizmet. Mantas, kuras viņa sagrupējusi, kārtojot māju, Ilze šķiro trīs dažādās kategorijās:

1. pietiekami labs, lai to varētu pārdot, proti, “ja preces stāvoklis ir pieņemams man, es tādu gribētu saņemt un to varētu vēl lietot, tad var pārdot”.
2. lietas, kas varbūt ir palietotas, bet joprojām lietojamā stāvoklī, vai savu aktualitāti tā arī nav piedzīvojušas, viņa vai nu atdod bērnudārzam, vai izvieto soctīklu vietējās atdošanas grupās.
3. saplēstas un nolietotas lietas gan nokļūst konteinerā. 

• Ieteikums nr. 5. – liekās mantas neizmest, bet atdot tālāk. 
   

Kad patiešām negribas neko darīt

Vai vienmēr izdodas uzturēt kārtību? Ilze atzīst, ka, ja kaut kas nevedas tik labi, kā gribētos, visbiežāk ir besis. Kaut kas ilgāk kārtojas, negribas vākt. Un vislielākais besis īstenībā esot pirms lielajām mantu šķirošanām, kad tu saproti, ka ir atkal visa kā par daudz, vai nomainījušās sezonas. Kad tā ir, tas viss ir jānošķiro nost un jāsaliek pa vietām. “Tas man īstenībā tik ļoti labi varbūt arī nevedas un nepatīk. Vismaz pie sevis pašas to darīt. Ja man jānāk kādam palīgā, tad jau ir ok – easy game (no angļu val. – viegla spēle)," viņa saka. Reizēs, kad vienkārši ir liels besis, jo visa sakrājies par daudz un nevar tikt ar mantu daudzumu galā, viņa pielieto mantu šķirošanas tehnikas, proti, kā šķirot – vai nu vieglāko, vai sarežģītāko, vai apjomīgāko, kas kurā situācijā ir iederīgāks. 

• Ieteikums nr. 6. – Mantu šķirošanu sākt ar vieglāko vai sarežģītāko, nevis visu uzreiz.

Vaicāta, ar ko viņa nevar sadzīvot nemaz, Ilze teic, ka ar netīrām grīdām un horizontālām virsmām. “Tas man ir riktīgi grūti, jo tiklīdz, kā tās virsmas ir nokrautas, uzreiz rodas haosa sistēma. Es vienkārši nespēju padomāt, man iestājas brain freeze (no angļu val. – smadzeņu sasalums). Un es ar to tieku galā tikai saņemoties.” 

Nobeiguma vietā

“Man bija sapnis, ka es gribētu būt kārtošanas konsultants,” Ilze dalās. “Likās, ka šis man varbūt sanāk. Joprojām, kad aizeju ciemos, es redzu vietas, kur varētu optimizēt mantu izklājumu, lai bērniem būtu vieglāk orientēties, kur kas ir. Un, ja mammas pieņem manu padomu, tad mēs arī dažreiz sašķirojam, jo man tas sagādā prieku.” 

Kā Ilze reiz teikusi – viņas mīlestības valoda ir paveikt darbus, kas iepriecinātu otru. “Tas ir tikai ļoti tuviem draugiem, kam es varu atļauties piedāvāt šo vienkāršo lietu.”

Ilze noslēdz sarunu, sakot, ka kārtība jau nesākas vienā dienā. Sākums ir apzināties kaut kādas sāpīgās vietas – atvilktnes, kur viss čum un mudž vai vienkārši pašam galīgi nerullē. Jāsāk ar tām lietām, kas pašam ļoti besī, un jāmeklē risinājums, ja, protams, gribas risināt. Tikai tad rodas kaut kādas idejas, kā to izdarīt. Ja par kaut ko uzvelkas vairākas reizes, tad tam ir jāpieiet nopietnāk. 
 

• Ieteikums nr. 7 – Sākt apzināt viskaitinošākās vietas mājās, kuras prasās sakārtot. 
• Kā arī pēdājais un svarīgākais ieteikums nr. 8: 

Un vēl – vienmēr ir jāsaklāj gulta. “Vienalga, kāda būs bijusi tava diena, tev būs saklāta gulta – vismaz viena stabila lieta. Un arī labā dienā ir forši atkrist saklātā gultā.”