Vardarbība, nespēja tikt galā ar bērna uzvedību – iemesli, kāpēc ārpusģimenes aprūpētāji atsakās veikt savus pienākumus

Viņa informēja, ka ir bērni ar diagnosticētu garīgu atpalicību, kuri tiek atskaitīti no skolas un vēlāk izglītoti tālmācībā, taču ne skolas, ne Sociālie dienesti nespēj nodrošināt viņiem pilnvērtīgas mācības, turklāt tiekot degradēta izglītības sistēma. Arī veselības aprūpes pakalpojumi nav pieejami, klāstīja Zeļģe.

Rīgas pašvaldības Sociālās pārvaldes priekšnieka vietniece Ruta Bērziņa atzina, ka pašvaldībā ir izstrādāts plāns, kas paredz audžuģimeņu un aizbildņu kapacitātes stiprināšanu. Rīgā šogad ir pārskatīts un palielināts atlīdzības apmērs audžuģimenēm, un to plānots palielināt arī turpmākajos gados.

Nepieciešama aprūpe mazākās grupās

Kā norādīja Bērziņa, Rīgā ir secināts, ka institucionālā aprūpe ģimeniska tipa vai mazās grupās, kur ir seši līdz astoņi bērni, vairs nav iespējama, ja bērniem ir sarežģītākas uzvedības problēmas. Savukārt, samazinot bērnu skaitu līdz četriem, izmaksas pieaug aptuveni līdz 4000-6000 eiro par vienu bērnu. Ja bērni tiek ievietoti pie individualizētiem aprūpētājiem, audzinātājiem, tad šīs izmaksas var būt vēl lielākas. Bērziņa atzina, ka ir vajadzīgs vairāk darbinieku un arī atalgojumam ir jābūt augstākam, lai cilvēki vēlētos strādāt ar bērniem.

Pērn Rīgas pašvaldības nopirkusi no ārpakalpojumu sniedzējiem 18 vietas institucionālai aprūpei un arī šogad tiks pirktās vēl papildu vietas. Tāpat esot nepieciešami specializētie pakalpojumi bērniem, kam ir dažādu atkarību problēmas. Pilotprojektā, kas ticis īstenots sadarbībā ar Veselības ministriju, nav sasniegti tie bērni un jaunieši, kas cieš no smagām atkarībām, norādīja pašvaldības pārstāve.

Bērziņa informēja, ka pašvaldība koncentrējas uz krīzes centru darbību, lai strādātu ar visu ģimeni pirms tiek pieņemts lēmums, vai bērns var vai nevar atrasties savā bioloģiskajā ģimenē.

Ir grūtības iegūt izglītību

Arī Bērziņa atzina, ka ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem ir sarežģījumi iegūt izglītību. Bieži vien bērna vecums neatbilst tam, kurā klasē viņam vajadzētu atrasties, kura skola var ar viņu strādāt. Daudzos gadījumos Sociālā pārvalde strādā kopā ar Izglītības pārvaldi, lai šiem bērniem nodrošinātu individuālu pieeju un viņi varētu iegūt izglītību, informē Sociālās pārvaldes priekšnieka vietniece.

Latvijas Bērnu labklājības tīkla pārstāve Evisa Stankus uzsvēra, ka ir svarīgi preventīvie pasākumi, lai ģimenes saņemtu tām nepieciešamo palīdzību, atbalstu un bērnus nevajadzētu izņemt no ģimenēm.

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece Ilze Rudzīte atgādināja, ka kopš 2010. gada valstī tika īstenota atteikšanās no bērnu namiem kā ārpusģimenes aprūpes formas. Tādēļ vēsturiski esot izveidojusies situācija, ka valstī trūkst iestāžu, kas varētu nodrošināt bērnu ārpusģimenes aprūpi. LPS sarunās ar Labklājības ministriju esot aicinājusi paredzēt fondu finansējumu ģimeniska tipa institūciju izveidei. Turklāt ģimenes tipa institūcijas sarežģītiem gadījumiem prasa vairāk resursu nekā iespējams spēj nodrošināt viena pašvaldība. "Šeit izskanēja gan speciālistu, gan pakalpojumu, gan vēl citu faktoru trūkums, tādēļ iespējams vajadzētu veidot reģionālus pakalpojumus," viņa teica.

Kā vēstīts, Bērnu aizsardzības centra (BAC) pārstāve Sarmīte Voitkeviča, prezentējot tematisko pārskatu par aprūpētāja maiņas ietekmi uz bērniem, uzsvēra, ka aprūpētāja maiņa ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem nedrīkst kļūt par veidu, kā bērna uzvedības vai emocionālās grūtības vienkārši pārvietot no viena aprūpētāja pie cita.

Voitkeviča izcēla, ka īpaši svarīga ir rūpīga bērna individuālo vajadzību izpēte, lai pēc tam bērnam piemeklētu tādu aprūpētāju, kurš vislabāk spēj šīs vajadzības apmierināt. Pretējā gadījumā var nonākt tā dēvētajā "izdzīvošanas režīmā", kad problēmas netiek laikus pamanītas un risinātas, bet bērns tiek pārvietots no vienas aprūpes vietas uz citu.

BAC pārstāve Aija Erno norādīja, ka centra vēlme un vīzija ir uzturēt šo jautājumu aktuālu un kopā ar iesaistītajiem speciālistiem meklēt risinājumus, lai ārpusģimenes aprūpes sistēmā mazinātu bērniem traumējošu pieredzi.

Tāpēc BAC šogad plāno organizēt speciālistu diskusiju grupas par aprūpētāja maiņas jautājumiem. Uz tām centrs aicinās nozares speciālistus, lai kopīgi spriestu par nepieciešamajām pārmaiņām ārpusģimenes aprūpes sistēmā.

Aprūpētāja maiņa ne vienmēr ir risinājums

BAC norāda, ka bērna uzvedības problēmas bieži vien ir iepriekš piedzīvotas traumatizācijas sekas, tāpēc institūcijām un aprūpētājiem būtiski laikus pamanīt bērna vajadzības un nodrošināt piemērotu atbalstu, nevis aprūpētāja maiņu izmantot kā risinājumu sarežģītām situācijām.

Bērnam traumējoša var būt ne tikai aprūpētāja maiņa, bet arī ilgstoša atrašanās viņa vajadzībām neatbilstošos aprūpes apstākļos. Tādēļ katrā gadījumā jāvērtē, kas konkrētajam bērnam ir drošākais un piemērotākais risinājums.

Ar bērnu saistītajos lēmumos būtiska ir cieņpilna komunikācija, patiesa interese par bērna pieredzi un rūpes par to, lai bērns saprastu, kas ar viņu notiek un kāpēc tiek pieņemti konkrēti lēmumi, uzsver centrā.

Kā ziņots, BAC tematiskajā pārskatā secināts, ka Latvijā joprojām saglabājas augsts gadījumu skaits, kad ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem tiek mainīti aprūpētāji. Aprūpētājs 2024. gadā mainīts 373 bērniem jeb 6,98% no visiem ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem, kas ir augstākais īpatsvars pēdējo trīs gadu laikā.

Centrs kā satraucošu tendenci izcēlis arī bērnu pārvietošanu no ģimeniskas vides uz aprūpes iestādēm. No 91 bērna, kurš 2024. gadā pēc aprūpētāja maiņas nonāca aprūpes iestādē, 77 bērni iepriekš bija ģimeniskā vidē.

Pašvaldību sniegtajās atbildēs visbiežāk kā aprūpētāja maiņas iemesls minēta aprūpētāja atteikšanās no bērna vai nespēja tikt galā ar bērna uzvedību. Šāds iemesls minēts 32 reizes jeb 21% gadījumu. Vardarbība pret bērnu kā iemesls aprūpētāja maiņai minēta 24 reizes jeb 16% gadījumu.

Pārskatā analizēti dati par 2022., 2023. un 2024. gadu, tostarp par ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaitu, bērnu sadalījumu pa aprūpes veidiem, aprūpētāja maiņas gadījumiem, audžuģimeņu un aizbildņu skaita izmaiņām, aizgādības tiesību pārtraukšanu, atkārtotu bērnu šķiršanu no ģimenes, krīzes centru pakalpojumu izmantošanu, kā arī aprūpētāja maiņas iemesliem.