Apsveru šķiršanos, jo vīrs ir slimīgi greizsirdīgs pats uz savu bērnu. Justīnes stāsts

Justīne un viņas vīrs Edgars (abu iesaistīto personu vārdi mainīti) par vecākiem kļuva pirms diviem gadiem, kad viņu ģimenei pievienojās ilgi gaidītais dēliņš. Iesākumā laime šķita pilnīga, jo mazulis bija teju īsts brīnumiņš. Galu galā tikt pie bērna viņi neveiksmīgi bija pūlējušies vairāku gadu garumā. Tomēr diez ko harmoniski jaunā ģimenes dzīve trijatā nevedās. Par to vairāk ļāvām stāstīt Justīnei pašai.

Cik man zināms, jūs ar Edgaru taču vienmēr esat bijuši tāds kā paraugpāris. Kopā teju no pilngadības sasniegšanas, un tagad tiešām šķiršanās?

Diemžēl nu pat jau liekas, ka cits risinājums īsti nav iespējams. Un, protams, ka man par to ir bezgala skumji. Arī man pašai likās, ka esam tāds dream team. Pirms bērna piedzimšanas nekad tā nopietni nebijām pat strīdējušies. Un kopā mēs tiešām esam gandrīz divdesmit gadus.

Saka jau, ka arī pašas stiprākās ģimenes mēdz sašķobīties pēc bērniņa nākšanas pasaulē?

Protams. Es arī sākumā tā domāju, taču nu jau ir pagājuši pilni divi gadi, kopš pasaulē ir nācis mūsu dēls, un es, godīgi sakot, savu vīru vairs nepazīstu. Mēs strīdamies burtiski katru dienu. Es tieku nemitīgi zāģēta par to, ka nepievēršu vīram pienācīgu uzmanību. Man interesējot tikai bērns. Un tagad vēl arī darbs. Bet viņš, redz, visu laiku esot atstāts pēdējā vietā. Mums pārāk reti esot sekss, mēs vispār nekur neejot divatā, vienmēr man interesējot tikai kaut kādi bērna pasākumi, nevis viņa. Nupat jau ir aizgājis arī tik tālu, ka es speciāli gatavojot tikai tos ēdienus, kas garšo bērnam, nevis viņam. Pirms pāris mēnešiem, kad visi saslimām ar vēdera vīrusu, man tika pārmests, ka es tikai par bērnu uztraucos un par viņu vispār neviens nerūpējas. Bet viņš taču ir pieaudzis vīrietis, un bērns ir bērns.

Bet Edgars taču mīl savu dēlu?

It kā jau jā. Tomēr nu jau es jūtos diezgan droša, ka sevi vairāk. Dīvaini ir tas, ka viņš nekad nav bijis izteikti greizsirdīgs, ja man kādreiz kāds vīrietis uzmanību pievērsa. Arī egoists nekad nav bijis. Galu galā Edgars pats ir vecākais trīs bērnu ģimenē. Un es neuzskatu, ka vispār nepievērstu viņam uzmanību. Sekss, protams, nav tik bieži, kā pirms bērna, bet ir. Un viņš nesaprot, ka man, goda dieva vārds, nav vēlmes gulēt ar vīrieti, kurš uzvedas kā greizsirdīgs bērns, kuram no slimnīcas tikko pārvesta mājās visu uzmanību atņemoša māsiņa vai brālītis.

Bet varbūt tā arī ir kāda bērnības trauma?

Esmu mēģinājusi par to runāt simtiem reižu. Bez rezultātiem. Vienīgā viņa atbilde – tev interesē tikai bērns, kā es jūtos, man vienalga. Un es jūtu, ka man nupat jau tiešām ir vienalga. Es vairs nespēju un negribu no rīta līdz vakaram klausīties pārmetumos. Mūsu mājās valda absolūti toksiska vide. Es negribu, lai mans bērns tādā uzaug. Ģimenē, kur miesīgs tēvs ir greizsirdīgs pats uz savu bērnu. Bērnu, kurš vēl ir pavisam mazs un kuram ir vajadzīgas abu vecāku rūpes.

Ko tavs vīrs saka par tavu vēlmi šķirties?

Viņš saka, ka to jau esot gaidījis, jo taču redzams, ka viņš man absolūti neesot vajadzīgs. Tātad atkal esmu vainīga tikai es, es un vēlreiz es. Tas ir kā runāt ar kaut kādu papagaili, kurš nemitīgi atkārto vienu un to pašu.

Vai neesat vērsušies pie palīdzības pie kādiem speciālistiem?

Iepriekš Edgars, kā jau klasiskais vīrietis, bija kategoriski pret – tā būšot tikai velta naudas izmešana. Tagad, kad viņš ir sapratis, ka mana vēlme šķirties nav bijuši tikai tukši vārdi, ir piekritis iet pie pāru terapeita. Es gan vairs lielas ilūzijas neloloju, ka vēl varētu tiešām no sirds būt kopā ar šo vīrieti, bet nu daudzo kopā nodzīvoto gadu un bērna dēļ mēģināsim.

Kāpēc vīrieši mēdz būt greizsirdīgi uz saviem bērniem?

Papētot attiecīgo zinātnisko literatūru, izrādās, ka šāda vīriešu greizsirdība pret saviem bērniem nebūt nav tik reta parādība, kā varētu domāt. Piemēram, kādā 2023. gadā Norvēģijā publicētā pētījumā, kurā tika padziļināti intervēti tēvi saistībā ar viņu emocionālo pieredzi pirmajā gadā pēc bērna piedzimšanas. vīrieši aprakstīja ļoti dažādas emocijas – no milzīgas mīlestības un gandarījuma līdz nogurumam, nedrošībai, izstumtības sajūtai un un jā – arī greizsirdībai. Par laimi gan atklājās, ka daudziem no šiem vīriešiem šādas emocijas pašiem šķita nepieņemamas. Pētījuma autori norāda, ka tēvi mēdza izjust kaunu par savu greizsirdību un citām negatīvām emocijām, jo viņiem šķita, ka “labam tēvam” taču vajadzētu būt tikai laimīgam par bērna piedzimšanu Eksperti secinājuši, ka tēva sajūta par savu vietu ģimenē ir cieši saistīta ar to, cik lielā mērā viņš jūtas iesaistīts un spējīgs veidot attiecības ar bērnu. Jo vairāk tēvs jūtas piederīgs jaunajai ģimenes sistēmai un redz, ka bērns viņu atpazīst, meklē un priecājas par viņa klātbūtni, jo drošāks viņš kļūst savā tēva lomā.

Protams, ka izskaidrot šādu greizsirdību nenozīmē to attaisnot. Ja tēva nedrošība pārvēršas nemitīgos pārmetumos, kontrolē, emocionālā spiedienā vai situācijā, kurā mammai tiek pārmests, ka viņa bērnam velta “pārāk daudz” uzmanības, tā jau ir nopietna attiecību problēma, kuru visdrīzāk bez speciālistu iesaistes tik viegli atrisināt var arī neizdoties.