Ne "mamma", ne "tētis". Iemesli, kāpēc bērns vecākus sauc vārdā

Pierasts, ka bērni vecākus sauc par mammu un tēti vai līdzīgos vārdos, bet ne viņu “īstajos” personvārdos. Bet ja tomēr – vai tā ir problēma un kāpēc bērni to vispār dara? Tas var būt atkarīgs no bērna vecuma un konteksta, kādā tas notiek. 

“Pielīp” dzirdētais

Psihologi min, ka bērni, īpaši mazi, vienkārši atkārto to, ko saka citi – tas ir viens no visvienkāršākajiem skaidrojumiem. Ja bērns bieži dzird citus cilvēkus sakām, piemēram, „Anna” vai „Jānis”, runājot par mammu vai tēti, viņš var secināt, ka tas ir šī cilvēka vārds un tā arī viņš jāuzrunā. 

Ja bērns kādā vecumā sāk vecāku saukt vārdā un vecāki to uztver mierīgi vai pat ar humoru, uzruna var vienkārši „pielipt”, dažreiz uz mūžu. Ja tas sagādā iebildumus vienīgi cilvēkiem ārpus ģimenes, tad kāpēc lai tā nebūtu. 

Robežu pārkāpšana 

Mazliet cita aina paveras pusaudžu vecumā. Ja bērns nekad nav saucis vecākus vārdā, bet to sāk darīt, iestājoties pubertātei, tā uzskatāma par krasu uzvedības maiņu un tai būtu jāpievērš lielāka uzmanība. Skolas vecumā vai pusaudža gados bērns var apzināti izvēlēties vecāku uzrunāt vārdā, lai pārbaudītu reakciju, paustu protestu vai radītu lielāku distanci. 

Pats par sevi tas vēl nenozīmē sliktas attiecības, tomēr visticamāk, ka 13-14 gadu vecumā sākušies mēģinājumi vecākus sākt saukt vārdā, ir vēl viens mēģinājums pārbaudīt un nojaukt draudzības un vecāka lomas robežas. Dažās ģimenēs uzruna vārdā ir apzināta izvēle, kas simbolizē vienlīdzīgāku komunikāciju. Tomēr jāatceras, ka arī tad, ja šī komunikācija nav izaicinoša vai agresīva, šajā periodā vienalga svarīgi ir nepazaudēt robežas vecāku un bērnu attiecībās. Neatkarīgi no tā, kā kurš kuru sauc. 

Kā pieaugušais ar pieaugušo

Runājot par vecuma robežu nojaukšanu, jau pieaugušie bērni arī mēdz uzrunāt vecākus vārdā. Dažreiz tas ir jau minētais paradums. Psihologs Džozefs Kārvers (Joseph M. Carver) apraksta gadījumu, kur bērns piecu gadu vecumā sāka saukt vecākus vārdā un turpināja to darīt arī pieaugušā vecumā — bez pazīmēm, ka tas būtu saistīts ar psiholoģisku problēmu.

Gadījumā, kad tas notiek pēkšņi, var izšķirt divus iespējamos iemeslus. Ja bērns, sākot saukt vecāku vārdā, turpina ar vecākiem uzturēt draudzīgas attiecības un regulāru kontaktu, tas var liecināt par to, ka pieaugušajam bērnam pieaug savstarpējās simetrijas un autonomijas nozīme. Tādā gadījumā šis ir jautājums tikai pašiem vecākiem, kā viņi par to jūtas un kāpēc, un ko viņi ar to var iesākt. 

Savukārt tad, ja tas notiek pēc ģimenes konflikta, vai vienlaikus parādās emocionāla distance, konflikti, izvairīšanās, dusmas, pārmetumi, mazinās kontakts, vārda lietošana var būt tikai viens no redzamajiem signāliem, ka attiecībās kaut kas ir mainījies un, visticamāk, ne uz labu. Ļoti ticams arī tas, ka šis konflikts nav bijis vienīgais, kas radījis šo situāciju, jo iemesli var būt daudz dziļāki un senāki.