Gatavas sargāt gan savu ģimeni, gan valsti – mammas stāsta, kāpēc stājušās Zemessardzē

Varētu likties, ka ikviena māte, domājot par bērnu un ģimenes drošību, pirmām kārtām apsvērtu evakuāciju uz citām valstīm, prom no kara briesmām. Un tomēr – ir sievietes, kuras par drošāku rīcību uzskata tieši palikšanu Latvijā un iestāšanos Latvijas Republikas Zemessardzē. Izvaicājām divas it kā pilnīgi dažādas sievietes. Vienai ir mājas Sēlijā, pie Baltkrievijas robežas, savukārt otra dzīvo dziļi Kurzemē. Vienai ir jau pilngadīgi bērni, otrai – trīs mazi bērni, kurus audzina viena. Tomēr viņas spērušas līdzīgu soli, kļūstot par zemessardzēm un apmācot jaunsargus. Vaicājām, kas viņas uz to motivējis, kāda bijusi viņu līdzšinējā pieredze un ko viņas plāno dažādos nākotnes scenārijos. Abas arī lūdza saglabāt viņu anonimitāti, tādēļ vārdi tika mainīti. 

“Cūkas nelido un Ilze neiet uz zemessardzi”

Ilze (vārds mainīts) ir zemessardze–jaunsargu instruktore. Viņa ir divu pilngadīgu bērnu mamma (21 un 19), kā arī vecākā māsa vēl 5 brāļiem un māsām. Lai gan dzīvo Pierīgā, kur arī dzimusi, tuvākajos gados plāno pārcelties uz Baltkrievijas pierobežu. 

Zemessardzē Ilze ir kopš 2022. gada. Kad Ukrainā sākās pilna mēroga Krievijas iebrukums, viņai bija 44 gadi un viņa gribēja iestāties zemessargos, taču domājusi, ka viņa ir par vecu. Tāpat viņai bijušas dažādas veselības problēmas, kas atturējušas pieteikties jeb, kā viņa pati saka, “pārāk veca un slima, un vispār tā ir tāda veču lieta”, nosmejot, ka “cūkas nelido un Ilze neiet uz zemessardzi.” 

Pirmos kara mēnešus Ilzi pavadījusi pastāvīga trauksme par to, ka viņa nezina, ko darīt šajā situācijā. Lasot internetā dažādus viedokļus no vīriešiem labākajos gados (“džeks kā briedis, 30 gadu”) par nevēlēšanos aizstāvēt savu valsti, bet tā vietā doties prom, viņai radies iespaids, ka neviens šo valsti neglābs, ja ne paši. 

Tā gada vasarā Ilze devās uz to pašu minēto Baltkrievijas pierobežu svinēt kapu svētkus. Kapos apglabāti viņas senči, vecvecāki, vecvecvecāki – trijās vai pat piecās paaudzēs. Atgriezusies mājās, pie savām rozēm un kaķa, viņa sapratusi: 

“Tie citi var plēst prom, ja grib, bet man vajag nosargāt manas rozes, manu kaķīti, kas zem manām puķēm purniņu mazgā, un manu ģimenes vēsturi. Es neesmu gatava atdot kaut vienu kvadrātmetru Latvijas.” 

Ilze ir dzimusi padomju laikos un otrreiz tādus piedzīvot negrib. Tādēļ viņa nolēmusi – ja viņu neņems Zemessardzē, viņa to pazemīgi pieņems, bet darīs visu, ko varēs savos spēkos. 

Zemessardzē viņu pieņēma. Par veselības problēmām viņai atbildējuši – “Šajā vecumā mugura sāp visiem.” 2022. gada 11. novembrī viņa deva zemessarga zvērestu un sāka savas mācības, kurās kopš tā laika apzinīgi piedalās, turklāt kļūstot par jaunsargu instruktori un mācot jauniešiem valsts aizsardzības mācību (VAM). Pēc izglītības viņa ir pedagoģe, turklāt bioloģe, tāpēc viņa izbauda atrašanos kopā ar jauniešiem dabā. Un svarīgākais par visu viņai ir drošība.

Mamma, kuru bērni diendienā redz uniformā

Viktorija (vārds mainīts) ir 38 gadus veca solomamma 3 bērniem – 5, 7 un 10 gadus veciem. Par solomammu viņa sevi sauc nosacīti, jo, lai gan viņa savā Kurzemes mājā jau otro gadu dzīvo viena ar saviem trim bērniem, trim kaķiem un suni, nereti bērnu pieskatīšanā pieslēdzas mamma, kura arī reiz identiski audzināja trīs bērnus viena, ar savas mammas atbalstu brīvdienās un slimošanās. 

Viktorija ir mamma, kuru bērni diendienā redz uniformā, jo šad tad nedēļas nogalēs mēdzot “uzvilkt zaļo,” dodoties uz Zemessardzes mācībām, bet ikdienā viņa ir Jaunsardzes un VAM instruktors un uz darbu dodas brūnganbēšajā formastērpā. Vai Viktorijai pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā bija saistība ar jebko militāru? “Es uzaugu laukos, tētis iemācīja šaut ar gaiseni 8 gadu vecumā pa bundžām ābeles zaros. Vēlāk 14 gados bija iespēja skautos (jā, tieši skautos, nevis gaidās) iemācīties šaut ar mazkalibra ieroci un bisi – tur gan mani, mazo knariņu, no mugurpuses balstīja skautu instruktors, lai atsitiens nenogāž vēkšpēdus. Vienmēr esmu šāvusi ļoti precīzi, tāpēc nu ļoti izbaudu šaušanu. Tagad to mācu jaunsargiem un VAM izglītojamiem un redzu, ka arī viņus iemācu ļoti labi.”

Iestāties Zemessardzē Viktorijai bija loģisks solis – nedēļu pēc kara sākuma viņa ieradās bataljonā sapildīt visas pieteikuma veidlapas. Kā tas nākas, ka triju mazu bērnu mamma nekaļ plānus doties ar ģimeni prom, bet palikt aizstāvēt valsti? Viņa atbild: “Tobrīd biju bērnu kopšanas atvaļinājumā, bataljonā ierados ar pusotrgadnieku uz rokām. Lēmums patiesībā bija vairāku faktoru rezultāts. Tajā brīdī trešo mēnesi dzīvoju savā bērnības mājā, ko mantoju no tēta, kurš bija Zemessardzē kopš tās dibināšanas. Mazāk kā gadu pirms Ukrainas kara sākuma, zaudējot savā personīgajā karā pret vēzi, viņš bija vienīgais zemessargs mūsu pagastā un bataljons atļāva viņu guldīt zārkā formastērpā. Stāsti par un ap Zemessardzi bija pierasti, tāpēc dienests likās tuvs, pašsaprotams un nebiedēja. Karam sākoties, nebija neviena zemessarga pagastā. Esmu pieradusi negaidīt uz citiem, aizbraucu un aizpildīju to vietu, kuru tētis bija spiests atstāt tukšu. Jā, standarta pretargumentus klausījos no katra, kam nav žēl runāt – ka es taču mamma, kurš paliks ar bērniem, sievietei tur nav ko darīt un viss citas tik pierastās frāzes. Tieši otrādāk – esmu viena ar 3 bērniem – ienīdu apziņu, ka neko nezinu par opcijām cīnīties, par aizstāvēšanos, par ieročiem, par valsts aizsardzības iespējām man kā parastam iedzīvotājam. Nepieļāvu domu tā vienkārši neko nedarīt. Man vienmēr vajag apziņu, ka esmu darījusi visu, kas manos spēkos, lai justos droši un būtu droša par saviem bērniem. Kurš tad viņus aizstāvētu? Ne tikai krīzē, bet ikdienā. Kurš ieliks drošības sajūtu, kaut tā nav precīzi izmērāma, bet ļoti būtiska? Šeit jācitē mūsu lieliskā prezidenta Vecgada vakara runas esences frāzes (zinu, ka gari, bet katrs šis teikums ir mana ikdienas degviela izvēlēs un virzībā): 

“Ir laiks atmest tik pierasto “Kā būs, tā būs.” Nē. Nevis būs tā, kā būs. Bet būs tā, kā mēs lemsim un kā mēs darīsim. 
Mums nav vajadzīgs vienmēr klātesošais “Nu, ko tad es”. Tā vietā lai nāk “Tieši es!” 
Iztiksim bez tik ērtā “Es jau neko.” Nevis “es jau neko”, bet “es varu un daru.”
Lai pagātnē paliek nolemtības pilnais “Ja nu nesanāks.” A ja nu sanāk?””

Viktorija turpina: “Jā, protams, šad tad kādi sīkumi nesanāk vai prasa lielāku piepūli, bet ziniet – ja tā mērķtiecīgi, stratēģiski un enerģiski kaut ko vēlos sasniegt, tad pārsvarā pat ļoti labi sanāk visu sasniegt. Pēc šķiršanās un aiziešanas no savu bērnu tēva, man sanāk pa lielam viss iecerētais, jo iepriekš tā pieklājīgi sevi liku otrajā plānā, pielāgojos, palīdzēju un motivēju visus citus, pati tik tā, eksistēju vienkāršā ikdienā. Tagad jūtos visuvaroša, stipra, pašpietiekama un pats galvenais – redzu, ka mani bērni jūtas ļoti droši savās mājās un uz ielas. Protams, milzu pluss ir dzīve reģionā.”

Ja nu sitīs tā saucamā X stunda

Gribētu sēdēt pļavā, bet darīs visu, lai nosargātu Latviju

Vaicāta, kāds ir viņas plāns, ja sitīs tā saucamā X stunda un mūsu valstī notiktu agresoru iebrukums, Ilze to zina noteikti – kaķi un puķes, par kurām jārūpējas, nogādātu pie tēva. Ja bērni paliks viņas dzīvoklī, tad kaķis paliktu tur. 

“Ņemtu savu trīs dienu somu un viss – esmu komandiera rīcībā.”

Ģimenē ir arī citi zemessargi, tai skaitā tēvs. Visa viņas ģimene, Ilzi ieskaitot, kā viņa pati smejas, ir hipiji. Pirms iestāšanās zemessardzē viņai esot bijusi nulle intereses par šaujamieročiem un jebkāda veida militārismu. Pilnīgi paralēla, pašu neskaroša pasaule. Ja mūsu valstij nebūtu agresīvi kaimiņi, viņā sēdētu puķu pļavā ar vainadziņu un mācītu citiem par ēdamiem un neēdamiem augiem. Taču visiem jāpieliek roka aizstāvībā. Viņa jūtot atbildību savu bērnu priekšā. Bērnu pašu izvēle – stāties vai nestāties Zemessardzē – neesot lēmums, kuru viņa var veikt viņu vietā vai to ietekmēt, jo tai jābūt paša apzinātai izvēlei. Zvērestu nedod, lai mammai prieks. Jaunieši strādājot, mācoties, esot pietiekami aizņemti. Nozīme esot tikai Ilzes pašas izvēlē, un viņa darīs visu, lai nosargātu brīvu un demokrātisku Latvijas Republiku. “Mēs nevaram gaidīt, ka kādam citam Latvija rūpēs vairāk kā mums.”

Tas būtu bezjēdzīgi – kaut kur braukt, ja visapkārt būtu karazona

Viktorija netic, ka Kurzemes laukos varētu būt aktīvs karš tā klasiskā izpratnē. Viņa māca VAM par visaptverošo valsts aizsardzību un atturēšanas politiku. Tās ir tās darbības, kuras tiek realizētas jau tagad, lai nodrošinātu un demonstrētu gatavību pretoties. Viņas vārdiem, “atturēšanas politiku varētu salīdzināt kā brīdinājuma zīmes pie mājām – objekti apsargā, sētā nikns suns, notiek videonovērošana.” To pašu dara arī valsts aizsardzības sfērā – skaļi apliecina, ka valsti apsargā, ka “esam te un būsim, ka mēs jūs tur austrumos redzam un uzmanam.” 

Tomēr viņai tāpat ir kaudze plānu, ja būtu reāls iebrukums valstī. Pirmkārt, viņa nemuktu uz citu valsti, nevestu prom bērnus. Viņasprāt, tas būtu bezjēdzīgi – kaut kur braukt uz svešām zemēm, kamēr visapkārt jau būtu karazona, viņai šķiet daudz riskantāks un bīstamāks solis nekā palikšana savā mājā. Tāpēc viņa visu laiku domājot, kā un ko darīt šeit pat, savā mājā, piemēram, ja nebūtu elektrības. Kurzemniece Viktorija gan apzinās, ka dzīvojot, kā pati uzskata, priviliģēti – 200 kvadrātmetru lielā pirmskara lauku mājā, visapkārt pļavas, netālu meži. Viegli novērot apkārtni, ilgstoši dzīvot autonomi. 

“Ja būtu pats sliktākais variants un mēs būtu ļoti ilgstoši bez ikdienas lietām – tad glābtu dārzs, kuru var palielināt, savs ūdens urbumus, dārzam – akas ūdens. Malka šķūnī. Burkas ar rezervi. Jā, man ir radio un baterijas, kas viņu darbinātu vismaz pusgadu. Telpu ir tik daudz, ka es noteikti piedāvātu šeit ievākties visai paplašinātai ģimenei – mammai, māsai, brālim, draugiem ar viņu bērniem, lai kopā gan sagādātu pārtiku, gan pieskatītu bērnus. Stājoties Zemessardzē, it kā garantēja, ka 

kara gadījumā mana misija un prioritāte ir mani bērni, jo valstij jau arī prioritāte ir bērni. Izdzīvot, uzvarēt un turpināt dzīvi bez bērniem ir bezjēdzīgi gan man, gan valstij. 

Bet patiesībā es noteikti censtos rast iespējas doties palīgā savam bataljonam, savai rotai un vienībai, kuras specifika būtu darbošanās salīdzinoši ļoti patālu no frontes līnijas. Es neesmu kājinieks – tas gan man liktos par traku, riskantu, fiziski smagi. Mana zemessardzes specialitāte ir svarīga, taču pēc pozīcijām salīdzinoši “droša”. Tādas arī ir. Un tas ir milzu mīnuss, ka pilsoņi, kas varbūt pat kādu milisekundi apsvērtu stāšanos Zemessardzē, to nedara, jo baidās no tiešiem karadraudiem. Karš ir visāds un attiecīgi rotas un vienības ir visādas – visas nepiedalās karā aci pret aci ar ienaidnieku, ir daudz arī “tālo” opciju.”

Atgriežoties pie rīcības krīzē, Viktorija vēl nezina konkrētas darbības, bet zina, ka darīs jebko, lai bērniem būtu pēc iespējas miera laikiem līdzīga dzīve. Lai ir mācīšanās, rotaļas, izaugsme, piedzīvojumi, prieks, draugi, vispār socializēšanās: 

“Vienalga, cik ilgi viss sliktais vilktos, es līstu no ādas ārā, lai viņi turpina attīstīties un dzīvot, nevis tai periodā apstājas viņu dzīve, viņu pieaugšana. Es viņiem melotu, acīs skatīdamās, lai tik piepūderētu visu slikto, lai viņi dzīvo nepārtrauktā ilūzijā, ka nav jau nemaz tik traki. 

Tai pat laikā – cenšos viņus audzināt garā stiprus, patstāvīgus, gudrus, lai tālāk jau paši sev var palīdzēt, ja nu ļoti vajadzēs.”
 

Nobeigumā

Viktorija saka, ka par šo visu varētu vēl runāt daudz: “Man ir, ko teikt. Bet es esmu maza kripatiņa Latvijā, mēs esam daudz. Latvijai ir cerība tikai tad, ja mēs visi kā sabiedrības kopums tai ticēsim, to atbalstīsim, par to cīnīsimies kaut tik daudz, kā ikdienā nerunājot sliktu. Un nodotu šo uz priekšu saviem bērniem. Tad viņi saviem. Tas jau ir tas nākotnes garants mums un mūsu valstij. Bērni ir mūsu lielākais dārgums, bet arī valsts garants. Valstī bērni paliek arvien mazāk, nedzimst, nedzemdē – mans minējums, ka atslēga ir drošība. Nu kurš gan gribētu laist pasaulē bērnu, kur šķiet nedroši? Neņemos apgalvot, ka šis der katram, bet man tiešām liekas, ka es kā mamma–zemessargs saviem bērniem esmu ielikusi šo absolūto drošības sajūtu. Varēšu ziņot par rezultātiem tikai pēc gadiem 10-20, vai mana recepte nostrādājusi.”