Tu nekad neesi mani pa īstam apskāvis: vecāku vēsuma neredzamās sekas

Vecāku vēsums ne vienmēr ir skaļš vai uzkrītošs — tas bieži slēpjas klusumā, atturībā, neizteiktos vārdos un neizjustos apskāvienos. Bērns aug, iemācās pielāgoties.

Dažiem vecākiem tuvība šķiet bīstama. Ja bērnībā piedzīvota nodevība vai vardarbība, emocionāla atvēršanās var aktivizēt senas sāpes. Tāpēc viņi neapzināti tur distanci — nevis tāpēc, ka bērns nav svarīgs, bet tāpēc, ka tuvība pašam vecākam ir pārāk sāpīga.

Ir arī vecāki, kuri dzīvo izdegšanas režīmā. Darbs, finansiālais spiediens, neatrisinātas attiecības, depresija — tas viss var “izslēgt” emocionālo pieejamību. Viņi funkcionē, bet nejūt. Viņi dara, bet nepiedzīvo. Bērns prasa no pieaugušā enerģiju, viņš kaut ko stāsta un gaida reakciju, bet vecāks neko daudz neatbild, viņš ir ieslēdzis sevī, viņam nav spēka vēl bērnam.  Un bērns šo tukšumu sajūt ļoti precīzi.

Liela nozīme ir arī kultūras un paaudžu uzskatiem. “Beidziet viņu ucināt. Viņam jau 3 gadi, liels!”, “Vīrieši neraud” “Nu, viss, pietiek, ej…” — šīs frāzes veido emocionālu distanci, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē kā norma.

Un, jā, ir arī gadījumi, kad vecākam ir mentāli traucējumi, kas būtiski ierobežo empātiju. Šādos gadījumos bērna emocionālās vajadzības vienkārši netiek uztvertas kā svarīgas. Jo vecākam pašam nepatīk fiziskais kontakts, pieskārieni.

Taču bērns šos iemeslus nesaprot. Viņš neredz vecāka pagātni, viņš nejūt viņa traumas. Viņš redz tikai vienu — kaut kādu iemeslu dēļ viņa vajadzība pēc mīlestības no vistuvākajiem cilvēkiem-vecākiem netiek apmierināta. Viņu, nesamīļo, neapskauj, nedod buču, nav kopīgu sirsnīgu momentu. Bērna emocijas ir sarežģītas: skumjas, dusmas, izmisums, cerība. 

Tāpēc bērns vienmēr izdara secinājumu par sevi.

Izlaiduma dienā meitene gaidīja, ka māte sapucēsies, izskatīsies skaisti un svinīgi — kā pārējie vecāki. Viņa piedāvāja kopā aiziet iepirkties. Taču māte atteica un  ieradās vienkāršās, ikdienas melnās drēbēs, sakot, ka “drēbēm nav nozīmes”. Uz pārējo vecāku fona, viņa ļoti izcēlās.

Pēc ceremonijas, kad citi fotografējās un svinēja kopā ar ģimenēm, meitene palūdza mātei kopīgu bildi. Māte atteicās, paskaidrojot, ka viņai nepatīk fotografēties.

Ārēji nekas dramatisks nenotika — nebija strīdu vai asaru. Taču šajā situācijā spilgti parādās emocionāla vēsuma iezīme: māte neuztver un neatzīst meitas emocionālo vajadzību, nespēj iejusties viņas nozīmīgajā dzīves brīdī un neizrāda vēlmi pielāgoties, lai viņu atbalstītu tik svinīgajā dienā.

Bērni piedzimst ar bioloģisku vajadzību pēc pieskāriena, mīlestības apliecinājuma un emocionālas reakcijas uz viņu uzvedību. Kad vecāks ir fiziski klāt, bet emocionāli nepieejams, bērns piedzīvo apjukumu, ko nevar izteikt vārdos. Viņš jūt, ka kaut kas nav kārtībā, bet, tā kā viņa pasaulē vecāks ir ļoti svarīgs, viņš nonāk pie vienīgā secinājuma: “Tā ir mana vaina. Es neesmu pietiekami labs, lai mani mīlētu.”

Trīsgadīgais meitenīte stiepj rociņas pretī tētim, kurš “sēž telefonā” un nepievērš bērnam uzmanību, viņš viņu neredz. Viņa nesaprot vārdus “depresija” vai “traumas”, viņa saprot tikai vienu: telefons ir svarīgāks, tur ir kaut kas interesantāks par mani.

 Šī sajūta —ka tu esi tik un tuvu, bet tas otrais ir tik tālu, ka tava klātbūtne neko nenozīmē — iegulsies dziļi.

Ar laiku bērns sāk izmēģināt vairākus uzvedības scenārijus, lai atrastu to īsto, pēc kura viņu pamanīs, atdzīs, sāks mīlēt, tā kā mīl klases biedru viņa vecāki, kā mīl to puiku vai meiteni treniņā, kad viņu sabučo pēc katra treniņa. Bet tāda scenārija nav…

“Es būšu ideāls” — bērns kļūst par izcilnieku, paklausīgo palīgu, to, kas nekad nesagādā problēmas. Viņš mēģina nopelnīt mīlestību ar sasniegumiem. Viņš cenšas dabūt visaugstākās atzīmes, palīdz mājās darbos, pielāgojas, noklusē savas vajadzības.

Viņš ātri saprot: emocijas neko nedod, bet rezultāti — varbūt dos.

Anna ir teicamniece. Viņa pati saliek somu, sakārto istabu, netraucē. Viņa iemācās būt klusa, ērta, paredzama. Pieaugušie viņu slavē: “Cik patstāvīgs bērns.” Bet aiz šīs patstāvības bieži slēpjas klusa cerība: varbūt, ja es būšu pietiekami laba, mani beidzot mīlēs. Kad mamma pārnāk mājās, Anna jau gaida — ar burtnīcu rokās. “Skaties, man ir 10.” 

“Labi,” mamma saka, pat nepaskatoties ilgāk par sekundi. Anna smaids uz mirkli sastingst. Viņa vēl pāris sekundes pastāv, it kā gaidot turpinājumu, kas neseko. Tad klusi aiziet uz savu istabu. Klusi raud… Nākamreiz viņa centīsies vēl vairāk. Viņa sāk sekot līdzi katrai detaļai — lai viss būtu perfekti. Ne tikai atzīmes, bet arī dažādi pulciņi, kur var gūt papildus sasniegumus. Viņa iemācās neizrādīt dusmas, neapgrūtināt, neprasīt pārāk daudz. Ja kaut kas sāp — viņa to patur pie sevis. Ja kaut kas neizdodas — viņa cenšas vēl vairāk.

Reiz viņa pārnāk mājās ar diplomu no olimpiādes. Viņa to noliek uz galda vietā, kur mamma noteikti redzēs. Vakars paiet. Mamma paskatās, pamāj ar galvu: “Nu, labi.”

Anna klusībā sev apsola — nākamreiz būs vēl labāk.

Viņa sāk ticēt, ka mīlestība ir kaut kas, ko var izpelnīties. Ja, viņa to vēl nav nopelnījusi, tātad nav pietiekami centusies, pati vainīga. 

Bērns sāk sajaukt mīlestību ar novērtējumu. Mīlestība kļūst par kaut ko, kas ir jānopelna, nevis jāsaņem tā pat vien.

Bet tas nenotiek.

Un brīdī, kad pat ideālums neatnes tuvību, Anna sāk saprast kaut ko ļoti smagu:
varbūt problēma nav tajā, ko viņa dara. Varbūt problēma ir viņā pašā. Kad tas nestrādā, Anna maina taktiku un cenšas piesaistīt uzmanību ar protestu.

Kļūstot par pieaugušo, šis modelis nepazūd. Bērns, kas visu bērnību ir centies pielāgoties un būt ideāls, ir tas darbinieks, kurš vienmēr dara vairāk, nekā no viņa prasa, lai būtu drošs, ka darbā viņu novērtē, uzskata par labu darbinieku, kolēģi. Tas, kurš nespēj atpūsties bez vainas sajūtas. Tas, kurš attiecībās cenšas “būt ideāls”, nevis vienkārši būt, atpūsties un baudīt cita cilvēka sabiedrību.

Viņš var sasniegt daudz — izglītībā, karjerā, sabiedrībā. No malas viņš izskatās veiksmīgs. Ir pašam savs dzīvoklis, bieži maina automašīnas, dārgas drēbes, ceļojumi, vecāki ir labi nodrošināti, bet tas nedara viņu laimīgu.  Iekšēji šīs cilvēks dzīvo nemierā: Kas man vēl jāsasniedz, lai mani mīlētu?

Un pats sāpīgākais — pat tad, kad viņu patiesi mīl, viņam ir grūti tam noticēt. Viņš nespēj piedzīvot normālas attiecības,  mīlestību izprot nevis vārdos vai tuvībā, jaukā sarunā, atbalstā grūtajā brīdi, bet rīcībā — konkrētā, izmērāmā, drošā. Viņam saprotamāks kļūst modelis, kurā jūtas tiek “nodotas” caur darīšanu: dāvanām, restorānu un citu pasākumu apmeklējumiem, materiālām lietām, ko viņam ir iespēja sniegt. Dodot, viņš cer saņemt pretī apliecinājumu — uzmanību, mīļumu, rūpes.

Taču brīžos, kad attiecībās nepieciešama   kopīga atklāta saruna par kādu problēmu, savas vainas pa kādu rīcību atzīšana,  piedošana, viņš apjūk. Viņam nav skaidrs, kas no viņa patiesībā tiek gaidīts. “Es taču daru, es dodu, es rūpējos,” — šķiet, ar to vajadzētu pietikt. Kad tas nedarbojas, viņš jūtas nesaprasts, attālinās un atgriežas pie sev pazīstamā — mēģinājuma mīlestību nopelnīt vai pat “nopirkt”. Jo tieši šis veids viņam ir drošākais, vislabāk apgūtais un vienīgais līdz galam saprotamais.

“Es piesaistīšu uzmanību ar protestu” — ja būt labam nepalīdz, bērns mēģina pretējo. Viņš sāk trakot: dusmu lēkmes, konflikti, slikti sasniegumi, pat biežas “nejaušas” saslimšanas. Viņš pārkāpj noteikumus, skatoties vecākam acīs — nevis izaicinājuma dēļ, bet cerībā uz reakciju. Viņš skolā traucē stundas, apsmej kādu, basto stundas, uzvedas tā, lai skolotājs piezvanītu vecākiem.
Viņš provocē, lai piesaistītu sev vismaz kādu uzmanību.

Un paradoksāli — tieši tad vecāks kļūst “dzīvs”. Parādās emocijas: dusmas, skandāls, sods. Vecāks kliedz, bet bērns ir izjūt prieku, vecāks ir te pat, runā ar viņu, skatās uz viņu.

Viņš izjūt dīvainu, pat mulsinošu atvieglojumu: viņi reaģē — tātad mīl mani.

Ar laiku bērns sāk saistīt uzmanību ar negatīvām emocijām — tā kļūst skaļa, asa, piesātināta ar spriedzi. Mīlestība viņa pieredzē izpaužas nevis mierīgā tuvībā, bet konfliktos, pārmetumos, neparedzamās reakcijās. Viņš var palikt greizsirdīgs un sarīkot skandālu un nesaprast, kas tur tāds. Izaicinoši uzvesties citu klātbūtnē, lai izpelnītos uzmanību. Tieši tur viņš jūtas “pamanīts”.

Tāpēc viņam ir grūti būt kopā ar cilvēku, kurš piedāvā vienkāršu, siltu tuvību — kurš grib runāt, saprast, samīļot bez nosacījumiem. Šāda klātbūtne var likties nesaprotama, pat mulsinoša: ko ar to darīt, kā tajā būt? Viņš var justies apmaldījies, jo šis attiecību veids neprasa to, pie kā viņš ir pieradis —  cīnīties par tuva cilvēka uzmanību. Un tieši tāpēc, pat neapzināti, viņš var attālināties no šīs mierīgās tuvības, atgriežoties pie dinamiskā, bet sāpīgā modeļa, kas viņam šķiet saprotamāks un iekšēji “pareizāks”.

“Es padodos” — pēc gadiem ilgiem neveiksmīgiem mēģinājumiem bērns var zaudēt cerību. Viņš vairs nenāk pēc apskāviena, viņš vairs neskatās acīs, gaidot reakciju, negaida neko. Viņš pārstāj mēģināt. Ārēji viņš var izskatīties mierīgs, pat patstāvīgs. “Ar viņu nav problēmu,” saka pieaugušie. Bet patiesībā viņš vienkārši ir iemācījies neko negaidīt. Viņš pavada daudz laika viens — savā istabā, savā pasaulē, savās domās. Viņš neuzdod jautājumus, neprasa palīdzību, nesūdzas.

Iekšēji veidojas klusa, bet ļoti spēcīga pārliecība:
“Man ir tikai es pats.”
“Ja mani nemīl, tas nozīmē — es neesmu mīlestības vērts.”

Šī pārliecība nekur nepazūd. Tā aiziet līdzi uz pieauguša cilvēka dzīvi — attiecībās, darbā, attieksmē pret sevi. Šis “es padodos” tas ir kluss, iekšējs lēmums: necerēt, nepaļauties, negaidīt.
 Pieredze ir iemācījusi — cerība neatmaksājas. Jo sirds, kas reiz iemācījās negaidīt, ļoti baidās atkal kļūdīties.

Piemēram, darbā šāds cilvēks var sasniegt labus rezultātus, bet saņemot uzslavu, viņš to minimizē: “nekas īpašs”, “es tikai daru savu darbu”. Iekšēji ir grūti pieņemt, ka viņa centieni patiešām ir vērtīgi, jo bērnībā tie nedeva gaidīto emocionālo atsaucību.

Attiecībās viņš var būt atturīgs un distancēties. Ja kāds izrāda patiesu interesi vai siltumu, rodas aizdomas: “kāpēc viņš to dara?”, “Ko viņam no manis vajag?” Ir grūti noticēt, ka kāds varētu izrādīt patiesu interesi bez acīmredzama iemesla un labuma. Tāpēc viņš var neapzināti turēt distanci vai pat attālināties, tiklīdz attiecības kļūst tuvākas.

Un kā man tagad ar to dzīvot?

Pirmais solis ir apzināšanās. Saprast, ka bērnībā pārdzīvotais  nebija jūsu vaina. Vecāks vienkārši nespēja dot to, ko  visdrīzāk pats nesaņēma. Tam tā nevajadzēja būt, bet tas tā bija. Bet tas ir pagājis.

Otrais — skumjas. Ir jāapraud tas, ko nesaņēmāt. Pieaugušajam ir svarīgi ļaut sev par to pasērot.

Daudzi baidās, ka, ja sāks atcerēties savu bērnību un par to runāt, sāks raudāt.  Bet tieši caur šīm asarām pamazām nāk vieglums — un iespēja dzīvot ar mazāku smagumu sevī.

Un tikai tad, kad tās ir izjustas, rodas vieta siltumam un mieram.

Trešais  — atteikšanās no cīņas par vecāku mīlestību. Tas ir grūtākais. Kamēr jūs cerat, ka kādreiz mamma vai tētis pateiks tos ilgi gaidītos vārdus, jūs esat gūsteknis. Pieauguša cilvēka brīvība ir pateikt: “Es vēlējos, lai būtu citādi, bet es vairs negaidīšu.”

Ceturtais — jaunu pieredžu veidošana. Terapija, drošas attiecības, kurās var mācīties tuvību pa soļiem. Dažreiz tā ir grupu terapija, kur pirmo reizi mūžā cilvēks izjūt beznosacījumu pieņemšanu. Dažreiz tā ir pacietīga partnera klātbūtne, kas nelamā par asarām un neaiziet, kad kļūst grūti.

Piektais — Dot savam bērnam to, ko pats nav saņēmis bērnībā. Ja vecāks apzinās, ka vecāku emocionālais vēsums viņam nodarīja pāri, tad labākais ko viņš var darīt, ir to pašu nepieļaut ar savu bērnu. Sniegt bērnam mīlestību. Soļi pa solim. Atcerēties brīžus, kad pašam vajadzēja vecāku atbalstu, bet tā nebija piem.: saņemot labas sekmes pārbaudes darbā un nesagaidot uzslavu, apskāvienu no sava vecāka bērnībā. Tātad, kad Jūsu bērns atnāk un rāda labas sekmes, apskaut un uzslavēt to. Ja ir kādi klases svētki, pasākums skolā un Jūsu vecāki nekad nenāca, vai negatavojās tam, jo tas nešķita svarīgs, tad Jūsu bērna klases svētkos vai skolas pasākumā ir skaisti jāsapucējas, jāvelta īpaša uzmanība šīm, jāpajautā bērnam, ko viņš gribētu vilkt mugurā, aiziet kopā uz veikalu, nopirkt jaunas drēbes tieši šīm pasākumam, jābildējas kopā. 

Iespējams, viņš pat nesapratīs, kāpēc jums tas ir tik svarīgi. Taču tieši šajā atšķirībā slēpjas dziedināšana — dodot bērnam to, kas jums pietrūka, jūs pamazām dziedējat arī savu pagātni.