Kad nekādi ekspertu ieteikumi nepalīdz nomierināt dusmās zvērojošu bērnu... PEP mammas ceļvedis dažādās pieejās

Jā, tu šobrīd esi dusmīgs. Ir ok, tu drīksti dusmoties,” Tu atspoguļo bērna emocijas, viņš kļūst vēl dusmīgāks, kliedz un aizskrien prom.

“Izelpojam dusmiņu. Viena liela ieelpa, pasmaržo puķīti, viena liela izelpa, pūšam karstu tēju,” Tu palīdzi bērnam regulēt emocijas, bet viņš iespļauj Tev sejā.

"Vai tu vēlies zilo vai zaļo krūzīti?” Tu sniedz bērnam izvēles, lai viņš jūt, ka var kontrolēt situāciju, bet viņš kliedz pretī: “Negribu krūzi!” un pēc tā seko pusstundas dusmu lēkme vai, kā dažiem patīk to saukt – histērija.

“Vai man esot, ko par šo pateikt? Jā!” blogā raksta Elīna Kļaviņa.  

Cieņpilna attieksme pret bērnu vienmēr atmaksājas… ilgtermiņā

Divarpusgadniekam, kurš ir kontroles pieprasīšanas augstākajā dzīves posmā, piedāvāt divas izvēles? Varbūt 40% gadījumu tas nostrādās.

Pusotrgadniekam mācīt elpošanu dusmās? Noteikti, bet rēķinies, ka viņš savas emocijas bieži paudīs fiziski, mēģinot iesist, iekniebt, iekost vai dauzot savu galvu pret zemi.

“Eksperti” pamatā runā par pirmo reaģēšanas līmeni. Kamēr bērns ir paēdis, izgulējies, paredzamā režīmā un labi saēdies savu vecāku kontaktu, šim pamata līmenim vajadzētu darboties. Ja bērnam kaut kas ir sakrājies vai nopietni iztērējies, tad šis līmenis nedarbosies un ir nepieciešama jau nedaudz cita pieeja.

Pastāstīšu par līmeņiem, varbūt noder. Skaidrojums nāk no TBRI (Uzticībā balstītu attiecību veidošanas intervence), atrodams arī Vecāku izglītības programmas (VIP) materiālos.

Praktisks ceļvedis – iesaistes līmeņi dažādām bērna emociju pakāpēm

1. Rotaļīga iesaistīšanās
   Šo pieeju izmantojam, kad ir zems briesmu līmenis – bērns ņem nost kādam mantu, negrib iet mazgāt zobus, gulēt, runā pretī. Šis ir brīdis, kad nešaut ar lielgabalu pa zvirbuļiem. Izmantojam mierīgu, rotaļīgu balss toni, lūdzam mēģināt vēlreiz, koriģējot bērna uzvedību šeit un tagad. Atbalstiet bērnu un pēc tam paslavējiet, ka viņam izdevās! Cik vien iespējams, izdomājam, kā šo situāciju varam pārvērst rotaļīgā pieejā, piemēram: “Man ir ideja! Dosimies uz čučumuižu ar čukčukbānīti! Čuku-čuku-čuku!” 
2. Strukturēta iesaistīšanās
   Šo pieeju izmantojam, kad redzam, ka emocijas vai situācija kopumā ir jau nedaudz saspringta, bet nav nekāda fiziska apdraudējuma (piemēram, bērns neskrien gluži uz ielas). Piemēram, čukčukbānīti negribu, neko negribu! Bērns varbūt jau raud vai pat kliedz. Tad svarīgi būt ar bērnu vienā acu līmenī, var piedāvāt divas izvēles. Šeit arī būtiski, ka Tu parādi divus pirkstus un katrs ir viena konkrēta izvēle: “Tu vari šobrīd izvēlēties: vai šodien zobiņus tīram ar zilo zobubirsti, vai ar dinozauriņiem.” Balss tonis ir mierīgs, bet pārliecinošs, lai bērns jūt “stabilitāti”.
3. Nomierinoša iesaitīšanās
   Šo pieeju izmantojam, kad bērnam jau sākusies tā saucamā dusmu lēkme un viņš acīmredzami nav kontaktā ar sevi un apkārtni. Emocijas plūst pāri malām, smadzeņu domājošā daļa ir “atslēgusies” un emocijas ir pārņēmušas mazo ķermenīti. Ja runājam par bērniem līdz 3 vai 4 gadu vecumam, tad svarīga ir piesaistes personu mierinošā klātbūtne – vai nu esot mierīgi blakus, sargājot bērnu, vai piedāvājot doties uz kādu mierīgu vietu. Te mēs esam bērna pieres daiva, kas palīdz regulēt emocijas, nomierināties. Šajā brīdī nav nekas jāskaidro vai jāmāca, jāpiedāvā izvēles vai jācenšas būt rotaļīgiem. Bērnam šobrīd “nefunkcionē” tā smadzeņu daļa, kas atbild par informācijas uztveršanu. Tavs galvenais uzdevums ir panākt, lai bērns nomierinās.
4. Sargājoša iesaistīšanās
   Ir reāls fizisks apdraudējums. Vai nu bērni savā starpā ir fiziski saplēsušies, vai ir kāds apdraudējums bērnam vai citiem bērna agresīvās uzvedības dēļ. Te vispār nav nekādu lieku sarunu. Ja pusotrgadnieks/divgadnieks “neklausa” un skrien uz ielas vai mūk prom veikalā, riskējot pazust pūlī, mēs tur neko daudz neskaidrosimies. Pasitīsim bērnu padusē un sargāsim viņu. Ja bērni sakaujas, tad viņi noteikti ir jāizšķir, ja ļoti mazi, tad fiziski atbīdam vienu no otra tā patālāk nost un agresīvāko, aizkaitinātāko pieturam cieši klāt. Lielākus aizsūtam katru uz savu telpu, pasakot, ka šobrīd jānomierinās. Tikai kad situācija “atdzisusi”, varam skaidrot, bet šis arī vairāk uz 3+ vecumu attiecas. Mazākiem ir “zelta zivtiņas” atmiņa un pēc tam kaut ko diskutēt diezgan lieki.

Tev nav pilnīgi vienmēr viss ar bērnu jāsarunā

Tādēļ arī ekspertu padomi ne vienmēr darbojas. Dažkārt bērni ballītēs nogurst. Dažkārt ģimenē fonā ir kādi emocionāli spēcīgi notikumi un vecāki tādēļ nevar būt bērniem klātesoši. Dažkārt nav iespēja nolikt bērnu diendusā. Un dažkārt.. nevar saprast, kas par vainu, bet tā nav audzināšanas kļūda. Arī mazie cilvēki ir cilvēki un viņiem zvaigznes “retrogrādā” sastājas. Tev nav vienmēr viss ar bērnu jāsarunā, jāizskaidro un jāpanāk, ka viņš saka: “Jā, labi, mammu.” Būs situācijas, kur Tu pieņemsi stingru lēmumu bērna vietā, bet informēsi viņu par to, kas tagad notiek. Un tas ir arī viss.