"Vecākiem to bieži vien ir grūti pieņemt!" Intervija ar pieredzējušu bērnudārza vadītāju

Diskusijā izgaismojās divas ļoti būtiskas puses. Vieni vecāki uzsver, ka arī pārējiem bērniem ir tiesības uz drošu vidi un viņiem nevajadzētu ikdienā ciest no cita bērna agresīvas uzvedības. Savukārt citi atgādina, ka pirmsskolas vecuma bērns vēl tikai mācās regulēt emocijas, kontrolēt impulsus un veidot attiecības ar apkārtējiem, tāpēc viņu nedrīkst vienkārši nosodīt vai izstumt no kolektīva. 

Pirmo raksta sēriju lasi ŠEIT: “Mums lika saprast, ka Teo jāizņem..” Vai bērnu drīkst izslēgt no bērnudārza sliktas uzvedības dēļ?

Tikmēr pedagogiem jāspēj vienlaikus parūpēties par visu grupu, novērst konfliktus un sniegt nepieciešamo atbalstu bērnam, kuram ir grūtības. Bet vai pirmsskolām tam ir pietiekami daudz resursu un zināšanu?

Lai pēc diskusijām un jautājumiem nonāktu pie praktiskām atbildēm, šoreiz uz sarunu aicinājām pieredzējušu pedagogu, Rīgas Āgenskalna pirmsskolas iestādes vadītāju Vitu Elerti. (Rakstā minētajai PII nav nekādas saistības ar pirmajā rakstā pieminēto gadījumu)

Viņa skaidro, kā bērnudārzam būtu jārīkojas, ja bērna uzvedība regulāri apdraud citus, kā veidot sadarbību ar bērna vecākiem, kad jāiesaista speciālisti un kādi risinājumi ir iespējami, pirms tiek izteikts ultimāts par bērna aiziešanu no bērnudārza. 

Kādas uzvedības grūtības pirmsskolas vecuma bērniem novērojat visbiežāk? Vai pēdējos gados situācija ir mainījusies?
 

Vita Elerte: Ikdienas darbā visbiežāk sastopamies ar bērnu grūtībām pieņemt noteikumus un robežas, sadarboties ar pieaugušajiem un vienaudžiem, kā arī kontrolēt savas emocijas un impulsus. Ir bērni, kuri dusmu brīžos sāk sist, kost, grūst citus, mest priekšmetus, atņemt rotaļlietas vai skaļi protestēt pret pieaugušā norādījumiem. Citiem grūtības izpaužas kā nevēlēšanās iesaistīties kopīgās aktivitātēs, nespēja sagaidīt savu kārtu, grūtības dalīties vai pieņemt to, ka ne vienmēr viss notiek pēc viņu vēlmēm.
 

Īpaši izaicinošas šīs situācijas kļūst grupās, kurās ir daudz bērnu ar atšķirīgām vajadzībām un katram nepieciešama individuāla pieeja. Pedagogam vienlaikus jānodrošina visas grupas drošība, jāpievērš uzmanība katra bērna vajadzībām un jāpalīdz bērniem risināt savstarpējos konfliktus.

Runājot par pēdējiem gadiem, ikdienas praksē ir sajūta, ka pedagogiem arvien biežāk nākas saskarties ar bērniem, kuriem nepieciešams papildu atbalsts emociju regulēšanā, komunikācijā un sadarbībā ar citiem.

Taču es negribētu apgalvot, ka bērni kopumā ir kļuvuši nepaklausīgāki vai viņu uzvedība ir sliktāka. Drīzāk redzam lielāku bērnu vajadzību dažādību un to, ka ne visi bērni vienlīdz viegli spēj pielāgoties grupas ikdienas ritmam un prasībām.
 

Mūsu iestādē mēs cenšamies bērna uzvedību nevis uzreiz vērtēt kā labu vai sliktu, bet vispirms izprast tās cēloņus. Mums ir svarīgi ieraudzīt, kas slēpjas aiz konkrētās uzvedības – kā bērns jūtas, kas viņam sagādā grūtības un kādu atbalstu mēs kā pieaugušie varam sniegt. Ikdienā lielu uzmanību pievēršam bērnu emocionālajai labsajūtai, savstarpējo attiecību veidošanai un drošas, atbalstošas vides radīšanai. Mēs apzināmies, ka bērni vēl tikai mācās atpazīt un regulēt savas emocijas, tāpēc mūsu uzdevums ir būt līdzās, palīdzēt, skaidrot un soli pa solim mācīt sociālās un emocionālās prasmes, nevis tikai reaģēt uz nevēlamu uzvedību.
 

Kā pedagogiem rīkoties, ja bērns regulāri sit, kož, grūž citus bērnus, neievēro norādījumus vai dusmu brīžos kļūst agresīvs?

Vita Elerte: Šādās situācijās pedagoga galvenais uzdevums ir nodrošināt visu bērnu fizisko un emocionālo drošību. Ja bērns sit, kož vai grūž citus, pieaugušajam ir jāreaģē nekavējoties, mierīgi un pārliecinoši apturot nepieņemamo uzvedību. Bērnam ir jāsaņem skaidrs vēstījums, ka dusmoties drīkst, taču darīt pāri citiem nedrīkst.
 

Vienlaikus ļoti svarīgi ir neapstāties tikai pie konkrētās uzvedības apturēšanas. Mūsu iestādē cenšamies izprast, kas šo uzvedību izraisa. Vērojam, kādās situācijās grūtības rodas visbiežāk – vai tās ir pārejas starp aktivitātēm, savstarpējie konflikti, nogurums, pārlieku liels troksnis, grūtības dalīties vai nespēja vārdos izteikt savas vajadzības. Būtiski ir pamanīt ne tikai pašu uzvedību, bet arī apstākļus, kas bijuši pirms tās.

No praktiskās pieredzes varu teikt, ka bērnam, kurš piedzīvo spēcīgas emocijas, tajā brīdī bieži vien nav iespējams uztvert garus skaidrojumus vai pamācības. 

Vispirms ir jāpalīdz viņam nomierināties, un tikai pēc tam, kad bērns ir gatavs sarunai, varam kopīgi pārrunāt notikušo, nosaukt emocijas un meklēt citus veidus, kā līdzīgās situācijās rīkoties.
 

Rīgas Āgenskalna pirmsskolā uzskatām, ka ir svarīgi nošķirt bērna personību no viņa uzvedības – bērns nav slikts, taču konkrētā rīcība var būt nepieņemama. Tāpat svarīgi ir ne tikai palīdzēt bērnam, kuram ir uzvedības grūtības, bet arī sniegt atbalstu bērniem, kuri no šīs uzvedības ir cietuši.
 

Mūsu iestādē īstenojam programmu „Bērnam drošs un draudzīgs bērnudārzs”, kas palīdz pedagogiem veidot vienotu izpratni par bērnu uzvedību un atbilstošu rīcību sarežģītās situācijās. Programmas pieeja mudina mūs raudzīties dziļāk par bērna uzvedības ārējām izpausmēm un meklēt tās iespējamos cēloņus. Ikdienā vērojam, kādās situācijās grūtības rodas visbiežāk – vai tās ir pārejas starp aktivitātēm, savstarpējie konflikti, nogurums, pārlieku liels troksnis, grūtības dalīties vai nespēja vārdos izteikt savas vajadzības. Šāda pieeja palīdz ne tikai reaģēt uz jau notikušu situāciju, bet arī savlaicīgi pamanīt iespējamos sarežģījumus un meklēt veidus, kā tos novērst.

Kā saprast, vai bērna uzvedība ir vecumam raksturīga un pārejoša vai arī nepieciešams papildu speciālistu atbalsts?
 

Vita Elerte: Pirmsskolas vecumā bērna attīstība norit ļoti strauji, un dažādas uzvedības grūtības var būt dabiska attīstības procesa sastāvdaļa. Bērni vēl tikai mācās regulēt savas emocijas, pieņemt atteikumu, ievērot noteikumus un veidot attiecības ar vienaudžiem. Tāpēc atsevišķi dusmu uzplūdi, protestēšana vai grūtības dalīties ne vienmēr nozīmē, ka bērnam nepieciešama speciālista palīdzība.

Svarīgi ir vērot ne tikai pašu uzvedību, bet arī tās biežumu, intensitāti un ilgumu, kā arī to, cik lielā mērā tā ietekmē bērna ikdienu un attiecības ar apkārtējiem. 

Ja uzvedības grūtības atkārtojas ilgstoši, kļūst arvien izteiktākas, apdraud paša bērna vai citu drošību vai būtiski apgrūtina bērna iesaistīšanos ikdienas aktivitātēs, tas ir signāls, ka nepieciešams pievērst situācijai pastiprinātu uzmanību.
 

Rīgas Āgenskalna pirmsskolai šādās situācijās būtiska nozīme ir bērna sistemātiskai novērošanai un pedagogu savstarpējai sadarbībai. Cenšamies izprast, kādos apstākļos grūtības rodas, kas tās varētu izraisīt un kā bērns reaģē uz pieaugušā sniegto atbalstu. Svarīga ir arī saruna ar vecākiem, jo bērna uzvedība mājās un pirmsskolā var atšķirties. Apvienojot pedagogu un vecāku novērojumus, iespējams iegūt pilnīgāku priekšstatu par bērna vajadzībām.
 

Ja redzam, ka ar ikdienā izmantotajām pedagoģiskajām metodēm un pielāgojumiem nepietiek, sadarbībā ar vecākiem meklējam papildu atbalsta iespējas, nepieciešamības gadījumā piesaistot atbilstošus speciālistus. 

Svarīgi saprast, ka speciālista iesaiste nenozīmē bērna vērtēšanu vai kādas diagnozes meklēšanu, bet gan iespēju labāk izprast viņa vajadzības un atrast piemērotākos atbalsta veidus.

Manuprāt, nevajadzētu gaidīt, līdz uzvedības grūtības kļūst ļoti nopietnas. Jo savlaicīgāk tās pamanām un sniedzam atbilstošu atbalstu, jo lielāka iespēja palīdzēt bērnam veiksmīgi attīstīt nepieciešamās prasmes un justies droši pirmsskolas vidē.

Kā par šādām situācijām runājat ar bērna vecākiem? Vai sadarbību izdodas veidot viegli, vai reizēm vecāki bērnudārza novērojumus uztver kā pārmetumus?
 

Vita Elerte: Sarunas ar vecākiem par bērna uzvedības grūtībām ne vienmēr ir vienkāršas, jo šī ir emocionāli jutīga tēma. Katram vecākam ir svarīgi, lai viņa bērns tiktu pieņemts, saprasts un novērtēts. Tāpēc ir tikai dabiski, ka informācija par bērna uzvedības grūtībām reizēm var radīt satraukumu, neizpratni vai aizsargreakciju. 

Dažkārt vecāki pedagogu novērojumus sākotnēji uztver kā pārmetumu savai audzināšanai, lai gan mūsu mērķis ir pavisam cits – kopīgi meklēt bērnam piemērotāko atbalstu.

Mūsu iestādē, cenšamies šādas sarunas veidot cieņpilnā, atvērtā un uz sadarbību vērstā gaisotnē. Svarīgi ir nevis vispārīgi apgalvot, ka bērns uzvedas slikti vai neklausa, bet gan pastāstīt par konkrētām situācijām, kuras esam novērojuši, un to, kā bērns tajās ir juties un reaģējis. Tikpat būtiski ir uzklausīt vecākus, viņu novērojumus un pieredzi, jo tikai kopīgi iespējams iegūt pilnīgāku priekšstatu par bērna vajadzībām.
 

Īstenojot programmu „Bērnam drošs un draudzīgs bērnudārzs”, īpašu uzmanību pievēršam vienotai, uz bērna vajadzībām vērstai pieejai. Tā palīdz mums arī sarežģītās situācijās saglabāt profesionālu, cieņpilnu attieksmi un sarunu virzīt uz risinājumu meklēšanu, nevis vainīgo noteikšanu. Mums ir svarīgi, lai vecāki justos kā līdzvērtīgi sadarbības partneri, nevis cilvēki, kuriem tiek norādīts uz viņu bērna trūkumiem.

No praktiskās pieredzes varu teikt, ka sadarbība veidojas veiksmīgāk, ja vecāki redz, ka pedagogs patiesi vēlas palīdzēt viņu bērnam. Tāpēc sarunās ir svarīgi izcelt arī bērna stiprās puses, viņa sasniegumus un pozitīvās pārmaiņas, nevis koncentrēties tikai uz grūtībām.

Būtiski ir arī vienoties par konkrētiem, abām pusēm saprotamiem turpmākajiem soļiem un regulāri pārrunāt, kas ir izdevies un kur vēl nepieciešams atbalsts.
Manuprāt, pats svarīgākais ir veidot savstarpēju uzticēšanos. Vecāki un pedagogi, mēs visi esam vienā komandā, un mūsu kopīgais mērķis ir bērna labbūtība, drošība un veiksmīga attīstība.

Vai praksē gadās situācijas, kad bērna uzvedības dēļ tiek apsvērta viņa izslēgšana no bērnudārza vai vecākiem tiek lūgts bērnu uz laiku nevest uz iestādi? Kā šādās situācijās tiek meklēts risinājums?
 

Vita Elerte: Bērna uzvedības grūtības neuzskatām par iemeslu viņa izslēgšanai no pirmsskolas. Mūsu pieeja ir meklēt risinājumus, kā palīdzēt bērnam un viņa ģimenei, vienlaikus nodrošinot drošu un atbalstošu vidi arī pārējiem bērniem. Mēs apzināmies, ka aiz sarežģītas uzvedības bieži vien slēpjas kādas bērna vajadzības vai grūtības, ar kurām viņš pats vēl nespēj tikt galā.
 

Šādās situācijās būtiska ir pedagogu, vecāku un nepieciešamības gadījumā arī atbalsta speciālistu sadarbība. Kopīgi cenšamies izprast bērna uzvedības cēloņus, izvērtēt viņa ikdienas slodzi un meklēt individuāli piemērotākos risinājumus. Dažkārt palīdz pat šķietami nelielas izmaiņas bērna dienas ritmā.
 

Mūsu praksē ir gadījumi, kad vecāki, izvērtējot bērna pašsajūtu un vajadzības, izvēlas nedēļas vidū nodrošināt bērnam papildu brīvdienu vai iespēju robežās izņemt viņu no pirmsskolas agrāk, lai diena nebūtu pārāk gara un bērns nepiedzīvotu pārmērīgu nogurumu. 

Šādi risinājumi rodas savstarpējā sadarbībā, ņemot vērā konkrētā bērna vajadzības un ģimenes iespējas. Tas nav nosacījums bērna dalībai pirmsskolas ikdienā, bet gan viens no iespējamiem veidiem, kā palīdzēt viņam atjaunot emocionālos resursus.
 

Īstenojot programmas „Bērnam drošs un draudzīgs bērnudārzs” principus, mēs īpašu uzmanību pievēršam bērna vajadzību izpratnei, savlaicīgai grūtību pamanīšanai un kopīgu risinājumu meklēšanai. Mums ir svarīgi, lai bērns arī sarežģītās situācijās justos pieņemts un piederīgs pirmsskolas videi.

Uzskatu, ka bērna uzvedības grūtības nevar atrisināt, vienkārši izslēdzot viņu no ierastās vides. Daudz būtiskāk ir saprast, kādus apstākļus varam mainīt un kādu atbalstu sniegt, lai bērnam būtu vieglāk iekļauties pirmsskolas ikdienā, justies droši un pakāpeniski apgūt nepieciešamās prasmes.

Kā, Jūsuprāt, būtu jārīkojas vecākiem, kuri saņem atkārtotas sūdzības par bērna uzvedību bērnudārzā, bet paši mājās līdzīgas problēmas nenovēro?
 

Vita Elerte: Vispirms es aicinātu vecākus uzklausīt pedagogu novērojumus un kopīgi censties izprast, kāpēc bērna uzvedība pirmsskolā atšķiras no viņa uzvedības mājās. Tas, ka bērns mājās neizrāda tādas pašas uzvedības grūtības kā pirmsskolā, ir pilnīgi iespējams un saprotams. 

Mājas un pirmsskolas vide būtiski atšķiras. Mājās bērns bieži vien saņem individuālu pieaugušā uzmanību, savukārt pirmsskolā viņam jāspēj iekļauties lielākā bērnu kolektīvā, dalīties ar citiem, gaidīt savu kārtu, ievērot kopīgus noteikumus un pielāgoties dienas ritmam. Tas prasa daudz vairāk sociālo un emocionālo prasmju, kuras pirmsskolas vecumā vēl tikai attīstās.
 

Ļoti svarīga ir vecāku gatavība sadarboties un uzklausīt pedagogu novērojumus ar atvērtību un savstarpēju cieņu. No praktiskās pieredzes redzam, ka ne vienmēr tas izdodas viegli. 

Reizēm vecākiem ir emocionāli grūti pieņemt, ka viņu bērnam varētu būt uzvedības grūtības, īpaši tad, ja mājās līdzīgas situācijas netiek novērotas. Tāpēc sākotnējā reakcija mēdz būt noliegums, aizsargāšanās vai pat pārmetumi pedagogiem. 

Šādu reakciju var saprast, tomēr tā neveicina risinājuma meklēšanu. Es aicinātu vecākus vispirms ieklausīties, uzklausīt un patiesi sadzirdēt, ko pedagogi vēlas pateikt. Ja pedagogi ikdienā novēro situācijas, kurās bērnam ir grūtības, svarīgi tās neignorēt, bet kopīgi mēģināt saprast, kāpēc tās rodas un ko varam darīt citādi. 

Bērna uzvedības grūtību atzīšana nenozīmē, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā vai ka vecāki ir pieļāvuši kļūdas audzināšanā. Tas ir pirmais solis, lai bērnam palīdzētu. Turklāt jāatceras, ka runa nav tikai par viena bērna labsajūtu – pirmsskolā mums ir pienākums rūpēties par visu bērnu drošību un tiesībām justies labi. Tāpēc ir svarīgi kopīgi meklēt risinājumus, kas palīdzētu bērnam apgūt pieņemamus uzvedības veidus, netraucējot un nenodarot pāri citiem.
 

Es ieteiktu vecākiem pedagogu novērojumus uztvert nevis kā pārmetumus, bet gan kā iespēju labāk iepazīt savu bērnu un saprast, kā viņš jūtas ārpus mājas vides. Svarīgi ir uzdot jautājumus, interesēties, kādās situācijās grūtības rodas, kas notiek pirms tām un kā pedagogi palīdz bērnam šajos brīžos. Tikpat būtiski ir dalīties ar savu pieredzi – pastāstīt, kas bērnam palīdz nomierināties mājās, kā viņš reaģē uz pārmaiņām un kādi paņēmieni ģimenē darbojas vislabāk. 
 

Rīgas Āgenskalna pirmsskolā, īstenojot programmu „Bērnam drošs un draudzīgs bērnudārzs”, esam guvuši praktiskus paņēmienus, kas palīdz labāk izprast bērna uzvedības cēloņus un sekas, kā arī mērķtiecīgāk meklēt risinājumus. Tas palīdz mums ne tikai izvērtēt konkrētas situācijas, bet arī skaidrāk un saprotamāk pārrunāt tās ar vecākiem. Sarunās cenšamies noskaidrot, kā bērns uzvedas mājās, kā vecāki reaģē dažādās situācijās un kādi risinājumi jau ir izmēģināti. Nereti arī paši vecāki atzīst, ka nezina, kā pareizāk rīkoties, tāpēc kopīgi pārrunājam iespējamos atbalsta veidus, dalāmies savos novērojumos un piedāvājam praktiskus ieteikumus.
 

Mums ir svarīgi, lai sadarbība neaprobežotos tikai ar vienu sarunu. Vienojamies par konkrētiem turpmākajiem soļiem gan pirmsskolā, gan mājās un pēc noteikta laika tiekamies atkārtoti, lai pārrunātu, kas ir mainījies, vai ir vērojami uzlabojumi un kā bērns jūtas. Kopīgi izvērtējam, kuri risinājumi ir palīdzējuši, kas vēl sagādā grūtības un kāds būs mūsu turpmākais rīcības plāns. Šāda sadarbība ļauj labāk izprast bērna vajadzības un nodrošināt pēctecīgu, saskaņotu atbalstu.

Vienlaikus es aicinātu vecākus pievērst uzmanību arī bērna kopējai pašsajūtai – vai viņš pietiekami atpūšas, kāds ir viņa miega režīms, vai diena nav pārāk gara un emocionāli piesātināta. Reizēm bērna uzvedības grūtības var būt saistītas ar nogurumu vai pārslodzi, nevis nevēlēšanos ievērot noteikumus.

Manuprāt, pats svarīgākais ir savstarpēja uzticēšanās starp ģimeni un pirmsskolu, jo tikai sadarbojoties, uzklausot un izprotot vienam otru, varam sniegt bērnam nepieciešamo atbalstu.