Četras frāzes, ko bieži saka vecāki, bet no kurām psihologi iesaka atteikties pavisam

Kad bērni strīdas, uzstājīgi pieprasa kādu kārumu vai desmito reizi jautā, kāpēc kaut ko nedrīkst, pacietība var izsīkt. Tad nereti pār lūpām izsprūk frāzes, ko paši bērnībā esam dzirdējuši no saviem vecākiem. Tas nenozīmē, ka esam slikti vecāki. Bieži vien mēs vienkārši atkārtojam pazīstamus audzināšanas modeļus. Tomēr, labāk izprotot bērna vajadzības un izjūtas, varam mācīties reaģēt citādi, proti, saglabājot robežas, bet vienlaikus izrādot cieņu un empātiju. Bērnu psiholoģijas speciālisti pievērš uzmanību četrām bieži dzirdamām frāzēm, no kurām vērts atteikties. 
 

1. “Tu nevari dabūt visu, ko gribi!”

Šo frāzi vecāki mēdz izmantot, kad bērns uzstājīgi pieprasa rotaļlietu, saldumu vai kaut ko citu, ko viņam tajā brīdī nevar vai nevēlas nopirkt. Taču bērna vēlme pati par sevi nav nekas slikts. Bērnam ir svarīgi mācīties atšķirt vēlmes no vajadzībām, pieņemt vilšanos un saprast, ka ne visu iespējams iegūt uzreiz. Vienlaikus viņam ir jāzina, ka drīkst par savām vēlmēm runāt un ka pieaugušie viņu uzklausa. “Bērns izjūt vilšanos, ja viņam netiek tas, ko viņš vēlas. Šādas situācijas ir iespēja apgūt prasmi paciest vilšanos un iemācīties citādi risināt problēmas,” skaidro bērnu un pusaudžu psihiatrs Stīvens Dikšteins. 
 

Ko teikt tā vietā?
“Es saprotu, ka tu to ļoti vēlies. Šodien mēs to nepirksim, bet varam izrunāt, kāpēc tev tas ir svarīgi.”
 

2. “Tāpēc, ka es tā teicu!”

Šis ir viens no pazīstamākajiem veidiem, kā pārtraukt sarunu, kad vecāks ir noguris no bērna jautājumiem un vēlas, lai viņš vienkārši paklausa. Protams, bērniem ir nepieciešamas robežas, un vecākiem ne vienmēr ir laiks izskaidrot katru lēmumu. Tomēr, ja aizliegumi vienmēr tiek pamatoti tikai ar pieaugušā autoritāti, bērnam var būt grūtāk saprast noteikumu jēgu un uzticēties vecāka lēmumiem. Īss, vecumam atbilstošs paskaidrojums palīdz bērnam saprast, kāpēc kaut ko nedrīkst. Tas nenozīmē, ka vecākam vienmēr jāmaina savs lēmums. Dr. Rica (Dr. Ritz) norāda: "Šī frāze ir vērsta tikai uz varas izrādīšanu un rezultāta panākšanu ar draudu palīdzību. Tā ignorē bērna zinātkāri un patstāvību, turklāt var veicināt bezspēcības sajūtu. Mums drīzāk būtu jāveicina kritisiskās domāšanas prasmju un pašpārliecības attīstība." 
 

Ko teikt tā vietā?
“Es zinu, ka tu gribi to darīt, bet šobrīd to nevar. Tas nav droši. Es tev paskaidrošu, kāpēc.”
 

3. “Man vienalga, kurš sāka!”

Kad bērni strīdas, vecākiem var šķist, ka ātrākais risinājums ir pārtraukt konfliktu un sodīt abus. Taču šāda pieeja ne vienmēr palīdz saprast, kas patiesībā noticis. Iespējams, viens bērns ir nodarījis otram pāri, bet otrs tikai mēģina aizstāvēties vai lūgt palīdzību. Ja pieaugušais atsakās uzklausīt notikušo, bērns var justies nesaprasts un netaisnīgi sodīts. Konflikti ir iespēja mācīties atpazīt emocijas, uzņemties atbildību un meklēt risinājumus. Vecākiem nav jānoskaidro vainīgais kā tiesā, taču ir svarīgi uzklausīt abas puses un nepieļaut fizisku vai emocionālu aizskaršanu. 
 

“Mana mamma bija tik ļoti nogurusi no manas un manu brāļu un māsu savstarpējās kašķēšanās, ka vienmēr kliedza šos vārdus – dažkārt piebilstot: “Un ar to arī pieliksim punktu!”– stāsta Mišela, divu bērnu māmiņa. Konsultējošā psiholoģe no Lielbritānijas, Dr. Rica (Dr. Ritz) norāda: “Šī frāze var nostādīt kontroli augstāk par emocionālu izpratni un konfliktu risināšanu, tādējādi palaižot garām iespēju iemācīt bērniem konstruktīvus veidus, kā tikt galā ar konfliktiem un emocijām.'"
 

Ko teikt tā vietā?
“Es redzu, ka jūs abi esat dusmīgi. Pastāstiet katrs, kas notika, un tad domāsim, kā šo situāciju atrisināt.”
 

4. “Beidz sūdzēties!”

Bērna stāstītais var šķist nenozīmīgs, pārspīlēts vai vienkārši kārtējais konflikts ar brāli, māsu vai draugu. Taču tas, kas pieaugušajam šķiet sīkums, bērnam var būt nopietns pārdzīvojums. Kā skaidro sertificēta psihoterapeite Heidija Soholta (Heidi Soholt), ja bērnam regulāri liek klusēt par savām problēmām, viņš var sākt domāt, ka par grūtībām runāt nav droši vai ka pieaugušie viņu neuztvers nopietni. Tas nenozīmē, ka vecākiem jāiejaucas katrā domstarpībā. Taču ir vērts vispirms uzklausīt bērnu un palīdzēt viņam saprast, vai situāciju iespējams atrisināt pašam vai ir nepieciešama pieaugušā palīdzība.
 

Ko teikt tā vietā?
“Labi, pastāsti man, kas notika. Es tevi uzklausīšu, un mēs kopā izdomāsim, ko darīt tālāk.”
 

Ja esat kādreiz lietojuši kādu no šīm frāzēm, nav pamata sevi šaustīt. Audzināšana ir process, kurā arī pieaugušie mācās un maina savus ieradumus. Svarīgākais nav nekad nekļūdīties, bet gan pamanīt, kā mūsu vārdi ietekmē bērnu, un vajadzības gadījumā mēģināt sarunu veidot citādi. Bērnam ir vajadzīgas robežas, taču tikpat svarīgi ir just, ka viņa domas un emocijas tiek uzklausītas un uztvertas nopietni.

Avots: portāls “GoodtoKnow”