Divas būtiskas kļūdas, ko pieļauj vecāki bērnu audzināšanā, un trīs soļi, kā tās labot
Vai piekrīti, ka mūsdienās bērniem ir bezgala daudz tiesību, bet nav pienākumu? Vai esi ievērojis, ka bērni ir niķīgi, prasīgi un izlutināti? Gan jau esi dzirdējis vecāku sūdzības, ka viņi netiek galā ar savām atvasēm? Tomēr vecāki ir pieaugušie, un tikai viņu spēkos ir nepieļaut kļūdas bērnu audzināšanā un spert pareizus soļus robežu noteikšanā. Vairāk stāsta psiholoģe Iveta Aunīte.

FOTO: Shutterstock.com
Vecākiem par noteikumiem un prasībām pret bērnu jāvienojas tad, kad mazā nav klāt.
Ir divas pamatkļūdas, ko pieaugušie pieļauj bērnu
audzināšanā
1. Kļūdaini bērnu uztver kā mazu pieaugušo.
Šā maldinošā uzskata dēļ vecāki pieļauj situācijas, no kurām varētu
izvairīties, ja apzinātos, ka bērns ir ar atšķirīgu domāšanu. Bērni
līdz apmēram astoņu gadu vecumam vairāk domā konkrēti. Mēs,
pieaugušie, domājam abstrakti. Tieši tāpēc, mūsuprāt, loģiski
noformulētas prasības bērniem nozīmē maz. Mūsu labi domātais „es
gribu, lai tu esi pieklājīgs” pirmsskolas vecuma bērnam nav
izprotams.
Vecāki dažkārt saka: kas es – muļķis, lai ar bērnu pa zemi rāpotu? Nē, ne muļķis. Gudri vecāki uz paklāja kopā ar saviem bērniem spēlējas ar lellēm un mašīnītēm.
2. Atšķirības mūsu un mūsu bērnu audzināšanā. Mēs
tikām audzināti stingros rāmjos, tāpēc vēlamies bērniem dot pēc
iespējas lielāku brīvību. Rezultātā mazajiem ir ļoti izplūdušas
robežas. Stingra audzināšana ir viens grāvis, pārāk humāna un tikai
uz bērna vēlmēm balstīta – otrs. Tātad – jāatrod
vidusceļš.
Ja vēlies ar saviem bērniem veidot veiksmīgu sadarbību,
ievēro trīs, bet ļoti svarīgus principus:
1. Skaidri formulē savas gaidas! Konkrēti pasaki,
ko vēlies no bērna. Piemēram: „Es gribu, lai tu šodien dzimšanas
dienas ballītē iztiec bez kaušanās”, „Tomātu mērci uz galda liet
nedrīkst”. Ja mēs mazajam sakām: „Es gribu, lai tu labi uzvedies”,
prasību saraksts ir bezgalīgs.
2. Esi konsekvents savās prasībās! Ideālā variantā
vecāki laikus savstarpēji vienojas par audzināšanas principiem.
Prasībām jābūt pietuvinātām, līdzīgām vai pat vienādām ar tām,
kuras izvirza pedagogi, lai starp pieaugušajiem veidotos sadarbība.
Situācijās, kad bērnam ir uzlikts sods, otrs vecāks vai cits
pieaugušais nedrīkst iejaukties ar vecāku nosodošiem komentāriem
vai bērna aizstāvēšanu. Pieaugušajiem jāstrādā kā vienotai
komandai, jo tas patiesībā ir vajadzīgs bērnam robežu saprašanai.
Neizsaki nepārdomātas piezīmes par pedagogu, pie kura mācās tavs
bērns. Tādā veidā tu iedosi ļoti bīstamu instrumentu mazā cilvēka
rokās.
Paskaties, ar kādu entuziasmu darbojas bērni! Nesabojā viņu prieku, regulāri labojot un kritizējot bērnu veikumu.
Konsekvencei jābūt ne tikai starp abiem vecākiem vai starp vecākiem
un pedagogiem, bet arī attiecībā pret sevi. Ja jums ar bērnu ir
noruna, ka katru vakaru ir jāsakārto rotaļlietas, tad pie šīs
prasības jāpieturas vienmēr. Lai neveidotos situācijas, ka,
piemēram, šodien darbā bija ballīte, atnāci mājās labā omā, tad –
ai, lai nu paliek, savāksi mantas rīt. Savukārt dienā, kad darbā
bijušas problēmas, alga nav ieskaitīta, tad bērns dabū ne tikai par
nesalasītām rotaļlietām, bet arī par nošmulētajām drēbēm. Vienā un
tajā pašā situācijā vienā vakarā dodam atļauju, otrā –
sodām.
3. Prasībām jābūt bērnam izpildāmām ar normālu
darbu. Mēs bieži saviem bērniem prasām par daudz,
nerēķinoties ar viņu reālajiem resursiem un spējām. Vislabāk to
attēlo šāds piemērs: „Vai piekrīti, ka visiem bērniem nevajag
mācīties augstskolā?” – „Jā. Bet manējam gan noteikti jāiegūst
augstākā izglītība.”
Vēl kāds provokatīvs piemērs: pie psihologa atved bērnu ar sūdzībām
– sliktas sekmes. Jautājums – cik sliktas? Vidēji – 7 balles.
Sarunā ar bērnu un izmantojot zīmēšanas metodes, tiek konstatēts,
ka, vadoties pēc atzīmju sistēmas, bērnam 6 balles ir varoņdarbs.
Un tā var būt, ka šobrīd bērns spēj uz 6 ballēm, bet uzstādījums no
vecākiem – 7 un augstāk. Tas, ko bērns spēj, neatbilst tam, ko no
viņa gaida. Jo lielāka ir plaisa, jo grūtāk bērnam ir sasniegt
rezultātu, ko no viņa gaida pieaugušie. Mūsu it kā motivējošais „es
zinu, ka tu vari labāk” patiesībā ir ļoti demotivējošs. Jo
jēdzienam „labāk” nav robežu – cik labāk jāizdara, lai būtu gana
labi? Ko darīt? Izsaki atzinību par pozitīvo! Jo vairāk bērnu rāsi,
jo sliktāk viņš uzvedīsies. Jo vairāk slavēsi, jo labāk uzvedīsies.
Taču vienlaikus nevajag pārspīlēt ar slavēšanu – tai jābūt
adekvātai. Vidējai kritikas un uzslavu attiecībai jābūt 1:5.
!Neizsaki nepārdomātas piezīmes par pedagogu, pie kura mācās tavs
bērns. Tādā veidā tu iedosi ļoti bīstamu instrumentu savas atvases
rokās.
!Izsaki atzinību par pozitīvo! Jo vairāk bērnu rāsi, jo sliktāk viņš uzvedīsies. Jo vairāk slavēsi, jo labāk uzvedīsies. Taču vienlaikus nevajag pārspīlēt ar slavēšanu – tai jābūt adekvātai.