Divas būtiskas kļūdas, ko pieļauj vecāki bērnu audzināšanā, un trīs soļi, kā tās labot

Vai piekrīti, ka mūsdienās bērniem ir bezgala daudz tiesību, bet nav pienākumu? Vai esi ievērojis, ka bērni ir niķīgi, prasīgi un izlutināti? Gan jau esi dzirdējis vecāku sūdzības, ka viņi netiek galā ar savām atvasēm? Tomēr vecāki ir pieaugušie, un tikai viņu spēkos ir nepieļaut kļūdas bērnu audzināšanā un spert pareizus soļus robežu noteikšanā. Vairāk stāsta psiholoģe Iveta Aunīte.

Vecākiem par noteikumiem un prasībām pret bērnu jāvienojas tad, kad mazā nav klāt.

FOTO: Shutterstock.com

Vecākiem par noteikumiem un prasībām pret bērnu jāvienojas tad, kad mazā nav klāt.

Ir divas pamatkļūdas, ko pieaugušie pieļauj bērnu audzināšanā
 

1. Kļūdaini bērnu uztver kā mazu pieaugušo.

Šā maldinošā uzskata dēļ vecāki pieļauj situācijas, no kurām varētu izvairīties, ja apzinātos, ka bērns ir ar atšķirīgu domāšanu. Bērni līdz apmēram astoņu gadu vecumam vairāk domā konkrēti. Mēs, pieaugušie, domājam abstrakti. Tieši tāpēc, mūsuprāt, loģiski noformulētas prasības bērniem nozīmē maz. Mūsu labi domātais „es gribu, lai tu esi pieklājīgs” pirmsskolas vecuma bērnam nav izprotams.
 

Vecāki dažkārt saka: kas es – muļķis, lai ar bērnu pa zemi rāpotu? Nē, ne muļķis. Gudri vecāki uz paklāja kopā ar saviem bērniem spēlējas ar lellēm un mašīnītēm.

 

 

2. Atšķirības mūsu un mūsu bērnu audzināšanā. 

Mēs tikām audzināti stingros rāmjos, tāpēc vēlamies bērniem dot pēc iespējas lielāku brīvību. Rezultātā mazajiem ir ļoti izplūdušas robežas. Stingra audzināšana ir viens grāvis, pārāk humāna un tikai uz bērna vēlmēm balstīta – otrs. Tātad – jāatrod vidusceļš. 



Ja vēlies ar saviem bērniem veidot veiksmīgu sadarbību, ievēro trīs, bet ļoti svarīgus principus:

1. Skaidri formulē savas gaidas! Konkrēti pasaki, ko vēlies no bērna. Piemēram: „Es gribu, lai tu šodien dzimšanas dienas ballītē iztiec bez kaušanās”, „Tomātu mērci uz galda liet nedrīkst”. Ja mēs mazajam sakām: „Es gribu, lai tu labi uzvedies”, prasību saraksts ir bezgalīgs.

 

Reklāma
Reklāma

2. Esi konsekvents savās prasībās! Ideālā variantā vecāki laikus savstarpēji vienojas par audzināšanas principiem. Prasībām jābūt pietuvinātām, līdzīgām vai pat vienādām ar tām, kuras izvirza pedagogi, lai starp pieaugušajiem veidotos sadarbība. Situācijās, kad bērnam ir uzlikts sods, otrs vecāks vai cits pieaugušais nedrīkst iejaukties ar vecāku nosodošiem komentāriem vai bērna aizstāvēšanu. Pieaugušajiem jāstrādā kā vienotai komandai, jo tas patiesībā ir vajadzīgs bērnam robežu saprašanai. Neizsaki nepārdomātas piezīmes par pedagogu, pie kura mācās tavs bērns. Tādā veidā tu iedosi ļoti bīstamu instrumentu mazā cilvēka rokās. 

 

Paskaties, ar kādu entuziasmu darbojas bērni! Nesabojā viņu prieku, regulāri labojot un kritizējot bērnu veikumu.  


Konsekvencei jābūt ne tikai starp abiem vecākiem vai starp vecākiem un pedagogiem, bet arī attiecībā pret sevi. Ja jums ar bērnu ir noruna, ka katru vakaru ir jāsakārto rotaļlietas, tad pie šīs prasības jāpieturas vienmēr. Lai neveidotos situācijas, ka, piemēram, šodien darbā bija ballīte, atnāci mājās labā omā, tad – ai, lai nu paliek, savāksi mantas rīt. Savukārt dienā, kad darbā bijušas problēmas, alga nav ieskaitīta, tad bērns dabū ne tikai par nesalasītām rotaļlietām, bet arī par nošmulētajām drēbēm. Vienā un tajā pašā situācijā vienā vakarā dodam atļauju, otrā – sodām. 


3. Prasībām jābūt bērnam izpildāmām ar normālu darbu. Mēs bieži saviem bērniem prasām par daudz, nerēķinoties ar viņu reālajiem resursiem un spējām. Vislabāk to attēlo šāds piemērs: „Vai piekrīti, ka visiem bērniem nevajag mācīties augstskolā?” – „Jā. Bet manējam gan noteikti jāiegūst augstākā izglītība.”


Vēl kāds provokatīvs piemērs: pie psihologa atved bērnu ar sūdzībām – sliktas sekmes. Jautājums – cik sliktas? Vidēji – 7 balles. Sarunā ar bērnu un izmantojot zīmēšanas metodes, tiek konstatēts, ka, vadoties pēc atzīmju sistēmas, bērnam 6 balles ir varoņdarbs. Un tā var būt, ka šobrīd bērns spēj uz 6 ballēm, bet uzstādījums no vecākiem – 7 un augstāk. Tas, ko bērns spēj, neatbilst tam, ko no viņa gaida. Jo lielāka ir plaisa, jo grūtāk bērnam ir sasniegt rezultātu, ko no viņa gaida pieaugušie. Mūsu it kā motivējošais „es zinu, ka tu vari labāk” patiesībā ir ļoti demotivējošs. Jo jēdzienam „labāk” nav robežu – cik labāk jāizdara, lai būtu gana labi? Ko darīt? Izsaki atzinību par pozitīvo! Jo vairāk bērnu rāsi, jo sliktāk viņš uzvedīsies. Jo vairāk slavēsi, jo labāk uzvedīsies. Taču vienlaikus nevajag pārspīlēt ar slavēšanu – tai jābūt adekvātai. Vidējai kritikas un uzslavu attiecībai jābūt 1:5.

 

  • Neizsaki nepārdomātas piezīmes par pedagogu, pie kura mācās tavs bērns. Tādā veidā tu iedosi ļoti bīstamu instrumentu savas atvases rokās.

 

  • Izsaki atzinību par pozitīvo! Jo vairāk bērnu rāsi, jo sliktāk viņš uzvedīsies. Jo vairāk slavēsi, jo labāk uzvedīsies. Taču vienlaikus nevajag pārspīlēt ar slavēšanu – tai jābūt adekvātai.

Saistītie raksti