Bērnu psihiatre: sods par uzvedību jaunietim nepalīdzēs. Kā panākt, lai tā mainās uz labu?

Nonākšana probācijas redzeslokā nenozīmē, ka jaunietis ir “slikts” vai, ka viņa nākotne jau ir iepriekš noteikta. Nereti aiz pārkāpuma var būt impulsīva rīcība un ilgtermiņa seku neizvērtēšana, vienaudžu ietekme, sarežģīti dzīves apstākļi, uzmanības vai piederības trūkums. 

Kāpēc pusaudža uzvedības maiņai ar sodu vien nepietiek, kādu lomu spēlē empātija un droša vide un kāpēc jaunietim ir svarīgi dot iespēju neatkārtot pagātnes kļūdas? 

Sods ir ilūzija – bailes nemāca rīkoties citādi

Sods pēc savas būtības ir tikai konkrētas darbības pārtraukšana. Tas rada bailes no atkārtotām sekām, taču nemāca izprast rīcības cēloņus vai piedāvāt citu, veselīgāku uzvedības modeli. Bērns vai jaunietis, kurš saņem sodu, nenonāk līdz izpratnei par to, kāpēc situācija līdz tam nonāca un kā rīkoties nākamreiz.

Ja pārkāpuma cēlonis ir finansiālas grūtības, sods tās neatrisinās. Risinājums varētu būt jaunietim sniegt iespēju strādāt un godīgi sevi uzturēt. Tajā pašā laikā sabiedrībā valda spēcīgs stereotips, ka grūtībās nonāk tikai jaunieši no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.  Praksē redzam, ka tas var skart ikvienu – arī materiāli nodrošinātu ģimeņu bērnus, kuru vecāki ir ļoti aizņemti. 

Jaunietim var būt viss materiāli nepieciešamais, taču trūkst paša galvenā – emocionālas klātbūtnes, sarunas un atbalsts brīdī, kad rodas pirmās problēmas. 

Tādēļ visbūtiskākā loma ir ģimenei un apzināti veltītam laikam attiecību uzturēšanai, jo palīdzēt mainīt uzvedības cēloņus vienmēr ir efektīvāk, nekā iedzīt bailēs ar sodu.

Skolas vide un bulings 

Tā kā lielu daļu sava laika bērni un jaunieši pavada skolā, arī pedagogu un klasesbiedru loma ir izšķiroša. Latvijā joprojām ļoti cīnāmies ar pusaudžu bulingu, un viens no bīstamākajiem pieņēmumiem, ko joprojām nākas dzirdēt no vecākiem, ir: "Visi tam iet cauri. Tas vienkārši ir jāpiedzīvo." Tā tas nav – ilgstošs bulings atstāj smagas sekas uz visu atlikušo dzīvi. Tas ievērojami palielina depresijas, trauksmes traucējumu un sociālās izolācijas riskus. Paslaukot šo problēmu zem paklāja, mēs bērnu ar viņa grūtībām atstājam vienu.

Kā ar to cīnīties? Pirmais solis ir skolas un klases līmenī skaļi pateikt, ka šāda uzvedība nav pieņemama. Skolai ir vajadzīgi skaidri iekšējās kārtības noteikumi un rīcības taktika, pie kuras stingri turēties, risinot situācijas uzreiz, nevis gaidot, kad problēma samilzīs un pedagogs vairs netiks ar to galā. Mūsdienās šis izaicinājums ir kļuvis vēl sarežģītāks, jo bulings strauji pārceļas arī uz interneta vidi, kur tradicionālās antibulinga programmas nestrādā.

Bulinga izskaušanā liela nozīme ir klases biedriem un audzinātājam. Ja jaunietis redz pāridarījumu, bet baidās iesaistīties, labākais risinājums ir uzticēties pieaugušajam – skolotājam vai skolas atbalsta personālam. Savukārt klases audzinātāja uzdevums ir apzināti veidot klases vidi, kurā jaunieši viens par otru rūpējas. Kopīgi izbraucieni, ekskursijas un komandas spēles palīdz labāk iepazīties un nodibināt kontaktus. Šādas veselīgas un atbalstošas savstarpējās attiecības kļūst par drošības tīklu brīdī, kad kāds no klasesbiedriem nonāk grūtībās.

Redzēt, dzirdēt, reaģēt 

Lai nenonāktu līdz brīdim, kad pusaudža dzīvē jau vajadzīga tiesībsargājošo iestāžu iejaukšanās, izšķiroša ir spēja pamanīt pirmos signālus. Jebkuras pēkšņas izmaiņas jaunieša ierastajā uzvedībā ir brīdinājuma zīme. Tas var būt pusaudzis, kurš pēkšņi kļūst pārāk pamanāms un skaļš, vai, tieši otrādi – nemanāms, drūms un noslēdzies. Arī mācību rezultātu pasliktināšanās, stundu kavēšana un konflikti visbiežāk ir nevis nepaklausība, bet gan palīgā sauciens, ka jaunietis ar kaut ko savā dzīvē netiek galā.

Arī situācijās, kad pārkāpums jau ir noticis, mūsu uzdevums ir mēģināt saprast pāridarītāja motivāciju. Varbūt viņš piedzīvo vardarbību mājās, varbūt nonācis nelabvēlīgā kompānijā ārpus skolas. Tas nenozīmē kaitējošas rīcības attaisnošanu, bet gan izpratni, kā atjaunot uzticību. Pāridarītājam ir jādod laiks un iespēja laboties – atvainoties, palīdzēt citiem un ar savu rīcību pakāpeniski parādīt klasesbiedriem un sabiedrībai, ka viņš spēj mainīties.

Tāpat būtiski ir nodrošināt jēgpilnas aktivitātes brīvajā laikā. Ja gribam, lai jaunietis neizvēlas riska uzvedību, mums ir jādod kaut kas vietā. Rīgā piedāvājums ir plašs, taču reģionos tā bieži ir liela problēma – trūkst bezmaksas pulciņu, sporta nodarbību vai transporta, lai uz tiem tiktu. Ieguldīt bezmaksas aktivitātēs pašvaldību līmenī ir nesamērojami lētāk nekā vēlāk dzēst jau notikuša pārkāpuma sekas. Pulciņa vadītājs vai treneris pusaudzim var kļūt par uzticamu pieaugušo un autoritāti, kas palīdz noturēties uz pareizā ceļa.

Visi jaunieši – arī tie, kuri kļūdījušies – ir mūsu sabiedrības daļa. Sods nemaina cilvēka iekšējos rīcības cēloņus, taču savlaicīga pamanīšana, saruna un ieinteresēta līdzcilvēka reakcija to spēj. Jautājumam "Kas noticis?" var būt liela nozīme, ja vien tas uzdots ar vēlmi uzklausīt. Ja sabiedrībai nebūs vienalga, ja skolotāji, vecāki un līdzcilvēki spēs redzēt, dzirdēt un laikus reaģēt, mēs ne tikai samazināsim likumpārkāpumu skaitu, bet arī veidosim empatiskāku un drošāku vidi ikvienam no mums.

Papildu informācijai:
Valsts probācijas dienests īsteno ESF+ līdzfinansētu projektu “Atbalsts probācijas klientu resocializācijai”. Projekta mērķis ir ar speciāli izstrādātām pieejām uzlabot dienesta personāla darbu ar notiesātajiem un mazināt atkārtotu noziedzīgo nodarījumu risku. Raksts ir tapis kampaņā, kas tiek organizēta Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmas 2021.–2027. gadam Tieslietu ministrijai piešķirtās tehniskās palīdzības ietvaros.