Vai bērni mūsdienās ir dumjāki un slinkāki? Kas notiek Latvijas skolās?

Ir piecas ļoti spilgtas pārmaiņas

1. Daļa Latvijas skolēnu savā starpā sarunājas angliski. Jā, latviešu bērni Latvijas skolās! Viņi skatās YouTube, TikTok, spēlē spēles un lielu daļu satura patērē angliski. Dažiem angļu valodā pat ir vieglāk izteikt savas domas nekā latviski. Toties latviešu valodā reizēm pietrūkst vārdu krājuma, lai izskaidrotu kaut ko sarežģītāku.
2. Lielai daļai skolēnu ir ļoti augsta pašapziņa. Reizēm pat pārāk augsta. Viņi nebaidās apstrīdēt skolotāju, izteikt savu viedokli un pajautāt: „Un kāpēc man tas būtu jādara?” Tā ir laba īpašība, līdz brīdim, kad pašapziņai līdzi nenāk cieņa, atbildība un spēja pieņemt kritiku. Daļa bērnu savas tiesības zina lieliski, bet pienākumus uztver kā kaut ko apspriežamu.
3. Bērni grib rezultātu TŪLĪT. Viņi aug pasaulē, kur viss notiek ar vienu klikšķi. Filma sākas uzreiz, atbildi sniedz mākslīgais intelekts, garlaicīgu video var pārtīt. Un tad skolā viņiem pasaka, ka matemātika būs jāmācās gadiem, grāmata jālasa vairākas nedēļas un kļūdas jālabo tik ilgi, kamēr sanāk. Daļai tas šķiet nesaprotami un nepieņemami. Kāpēc tik ilgi jācenšas?
4. Bērniem ir grūti izturēt garlaicību un ilgstoši koncentrēties. Protams, ne visiem. Bet daļai ir grūti pat 5 minūtes klausīties skolotāja skaidrojumu, izlasīt nedaudz garāku tekstu vai patstāvīgi risināt sarežģītu uzdevumu. Viņi grib kustību, pārmaiņas un ātru rezultātu. Pieraduši informāciju uztvert vizuāli. Tiklīdz kļūst kaut kas nedaudz grūti, interese pazūd. Taču mācīšanās prasa arī pacietību un spēju izturēt to, ka uzreiz nesanāk.
5. Bērni vairs automātiski netic, ka labas atzīmes garantē labu nākotni. Agrāk ceļš šķita skaidrs - labi mācies, iegūsti diplomu, atrodi labu darbu. Šodien bērns redz influenceri, kurš, iespējams, mēnesī nopelna vairāk nekā viņa vecāki gadā. Un jautā: „Kāpēc man jāmācās ķīmija, ja es varu pelnīt internetā?” Viņš redz veiksmīgos piemērus, bet neredz tūkstošiem cilvēku, kuriem tas nav izdevies.
6. Bērni prot runāt, bet ne vienmēr prot sadarboties. Viņiem ir savs viedoklis, viņi nebaidās to izteikt un labprāt vēlas būt uzmanības centrā. Taču, kad jāstrādā grupā, sākas problēmas. Viens grib komandēt, otrs nepiekrīt, trešais apvainojas, bet ceturtais vispār atsakās piedalīties. Daļai bērnu ir grūti uzklausīt klasesbiedru, pieņemt kritiku, piekāpties un vienoties par kopīgu rezultātu. Un tas ir paradokss - bērni dzīvo laikā, kad sazināties ar citiem ir vieglāk nekā jebkad agrāk, bet veiksmīgai sadarbībai joprojām vajadzīgas prasmes, kuras nevar iemācīties, vienkārši sēžot telefonā.

Un tagad pats interesantākais: Paaudžu sadursme Latvijas skolās

Iedomājieties skolotāju, kurš pats pirms 30 vai 40 gadiem mācījās pavisam citā skolā. Piemēram, man ir 43 gadi. Man mācīja, ka tad, kad pieaugušais runā, bērns klusē. Taču šodien skolēns pārtrauc skolotāju pusvārdā un vēl apstrīd viņa teikto.
 

Man mācīja, ka skolotājs ir autoritāte. Šodien skolēns var mierīgi paziņot: „Man vienalga, ko jūs sakāt!”
 

Man mācīja, ka uzdevums jāizpilda tāpēc, ka skolotājs to uzdevis. Šodien skolēns jautā: „Priekš kam man tas dzīvē būs vajadzīgs?” Un, ja atbilde nepatīk, var vienkārši atteikties strādāt.
 

Man mācīja, ka slikta atzīme nozīmē, ka vairāk jāmācās. Šodien daļa skolēnu uzskata, ka vainīgs skolotājs, jo nav pietiekami labi iemācījis.
 

Man mācīja, ka disciplīna ir pašsaprotama. Zvans nozīmēja, ka jāapsēžas un jāsāk strādāt. Šodien daļā klašu skolotājs pirmās desmit minūtes mēģina panākt, lai visi vispār sāktu klausīties.Un otrās desmit minūtes, lai grāmata tiktu atvērta vajadzīgajā lappusē.
 

Iedomājieties, cik grūti ir skolotājam, kurš visu mūžu uzskatījis, ka cieņa pret pieaugušo ir pašsaprotama, bet tagad ik dienu nonāk situācijā, kurā šī cieņa ir jāizcīna. Un izcīnīt šo cieņu kļūst arvien grūtāk, jo mūsdienu bērni vairs neuzskata, ka vecums, amats vai diploms automātiski piešķir tiesības komandēt.
 

Taču es nepiekrītu, ka mūsdienu bērni ir dumjāki vai sliktāki. Viņi ir citādi. Daudzās jomās drosmīgāki, patstāvīgāki un tehnoloģiski zinošāki. To es redzu arī savās meitās.
Bet augsta pašapziņa nav tas pats, kas zināšanas. Un tiesības izteikt savu viedokli nenozīmē tiesības ignorēt skolotāju un traucēt mācīties pārējiem. Un tieši tas notiek skolās - divi, trīs bērni klasē var "noraut" stundu un viņiem par to nav nekādu seku.
 

Manuprāt, mēs pārāk daudz runājam par to, kā skolai pielāgoties bērniem, un pārāk maz par to, kā bērniem iemācīties pielāgoties dzīves prasībām. Daži skolēni uzskata, ka ka skola ir kārtējā  izklaides platforma. Taču skolotājs nav apkalpojošais personāls. Un ne visam dzīvē ir jābūt interesantam. Varbūt ir pienācis laiks ne tikai prasīt, lai skolotāji mainās līdzi bērniem, bet arī atgādināt bērniem, ka cieņa, disciplīna un pienākumi nav novecojuši jēdzieni?