"Mammu, es negribu iet uz skolu!" Kad bērns katru rītu raud, bet vecāki palaiž garām vienu svarīgu signālu

“Es negribu iet uz skolu!” – šo teikumu droši vien dzirdējuši daudzi vecāki. Reizēm tas izskan pirmdienas rītā pēc brīvdienām, reizēm pirms kontroldarba, bet dažkārt kļūst par ikdienas cīņu, kas sākas jau brīdī, kad bērns pamostas. Ja bērns vienu rītu nevēlas celties vai labprātāk paliktu mājās, tas vēl nenozīmē, ka ir pamats satraukumam. Taču, ja nevēlēšanās atkārtojas, bērns kļūst nomākts, sāk sūdzēties par pašsajūtu vai viņa uzvedība būtiski mainās, ir vērts apstāties un mēģināt saprast iemeslu.
 

Atsaucīgo māmiņu forumā pēc atbalsta vērsusies kāda mamma, kura raksta, ka viņas 13 gadus vecā meita atsakās iet uz skolu klasesbiedru attieksmes dēļ. “Ja mājās nerunājam par skolu, problēmu vispār nav. Biju skolā, runāju ar skolotāju, ir bulings pret bērnu. Gaidām vizīti pie neirologa, bet kur griezties līdz tam?”
 

Tikmēr mammas komentāros steidz rosināt mainīt skolu vai pāriet uz mācībām tālmācībā, vai tiešām tas ir vienīgais risinājums? 
 

Iemesls var nebūt tur, kur vecāki to meklē

Bērns var nevēlēties iet uz skolu dažādu iemeslu dēļ. Tie var būt sarežģījumi attiecībās ar klasesbiedriem, mobings, vientulība, bailes no skolotāja, grūtības apgūt mācību vielu, pārāk liela slodze vai sajūta, ka viņš skolā netiek pieņemts.
 

Dažkārt iemesls ir pavisam praktisks – bērns ir noguris, nepietiekami izgulējies vai viņam ir grūti pielāgoties skolas dienas ritmam.
 

Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Gunita Kleinberga uzsver ka, meklējot iemeslus, kāpēc bērns nevēlas iet uz skolu, vispirms jāraugās uz pašu mācību iestādi un tajā notiekošo, nevis uzreiz jāmeklē problēma ģimenē.
 

Raidījumā uzsvērts, ka bērnam skolā ir svarīgas attiecības ar pedagogiem un klasesbiedriem, kā arī sajūta, ka viņš ir pamanīts un pieņemts. Skolēnam jābūt drošības sajūtai, un pieaugušajiem skolā jāspēj laikus pamanīt pārmaiņas bērna uzvedībā.
 

Vēdersāpes, raudāšana un dusmas – tā bērns parāda, ka viņam ir grūti. Ne visi bērni spēj pateikt: “Es skolā jūtos slikti”, “Man ir bail no klasesbiedriem” vai “Es netieku galā ar mācībām”.
 

Īpaši mazākiem bērniem emocionālas grūtības var izpausties arī fiziski un uzvedībā. Vecākiem vērts pievērst uzmanību, ja bērns:

• regulāri sūdzas par vēdera vai galvas sāpēm pirms došanās uz skolu;
• no rītiem raud, kļūst ļoti satraukts vai dusmīgs;
• sāk slikti gulēt, naktīs mostas vai viņam ir murgi;
• zaudē apetīti vai sāk ēst ievērojami vairāk vai mazāk;
• kļūst noslēgts un vairs nevēlas satikt draugus;
• atsakās apmeklēt pulciņus un nodarbes, kas iepriekš sagādājušas prieku;
• sāk strauji pasliktināties sekmes vai bērns arvien biežāk runā par to, ka neko nespēj.

Arī Lielbritānijas Nacionālais veselības dienests (NHS) norāda, ka bērnu trauksme var izpausties ar aizkaitināmību, raudāšanu, miega un ēšanas traucējumiem, koncentrēšanās grūtībām un izvairīšanos no ikdienas aktivitātēm, tostarp skolas.
Svarīgi: vēdersāpes un galvassāpes nav jānoraksta uz izdomājumiem vai mēģinājumu izvairīties no skolas. Tās var būt reālas fiziskas sūdzības, un atkārtotu vai stipru sāpju gadījumā jākonsultējas ar ārstu.

Psihologi uzsver, ka mobinga gadījumā vecākiem ir svarīgi bērnu uzklausīt un viņa pārdzīvojumus uztvert nopietni. Nedrīkst noniecināt notikušo ar tādiem vārdiem kā “neņem galvā” vai “gan jau pats tiks galā”. Bērnam ir jāzina, ka viņš nav vainīgs pie tā, ka citi pret viņu izturas pazemojoši, un ka pieaugušie palīdzēs situāciju risināt. Svarīgi ir noskaidrot, kas tieši notiek, cik bieži tas atkārtojas un vai bērns skolā jūtas droši. Vecākiem nevajadzētu mudināt bērnu pašam atriebties vai “atbildēt ar to pašu” – nepieciešams iesaistīt klases audzinātāju, skolas vadību un, ja vajadzīgs, skolas psihologu. Bērnam nav jāiemācās paciest pazemojumus – pieaugušo pienākums ir panākt, lai skolā viņš būtu drošībā.
 

Ko vecākiem darīt, ja bērns atsakās iet uz skolu?

1. Nesāciet sarunu ar pārmetumiem.
   Frāzes “Beidz izdomāt!”, “Visiem bērniem jāiet uz skolu!” vai “Tu vienkārši esi slinks” var likt bērnam noslēgties vēl vairāk.
   Labāk mierīgi pajautāt: “Kas tev šodien skolā šķiet visgrūtākais?”, “Vai ir kāds, ar kuru tu nevēlies satikties?” vai “Kurā brīdī skolā tev kļūst nepatīkami?”
2. Mēģiniet noskaidrot, kas tieši bērnam sagādā grūtības.
   Ne vienmēr bērns uzreiz spēs nosaukt problēmu. Var palīdzēt konkrēti jautājumi: vai nepatīk starpbrīži, pusdienas, kāds mācību priekšmets, skolotāja reakcija vai attiecības ar klasesbiedriem?
   Dažkārt bērns baidās stāstīt par piedzīvoto, jo domā, ka pieaugušie viņu nesapratīs vai problēma kļūs vēl lielāka.
3. Sazinieties ar skolotāju.
   Ja bērns stāsta par grūtībām skolā, vecākiem nevajadzētu mēģināt visu atrisināt tikai mājās. Svarīgi aprunāties ar klases audzinātāju, skolas psihologu vai citu atbildīgo pedagogu.
   Lūdziet palīdzēt saprast, kas notiek skolā: vai bērns starpbrīžos ir viens, vai viņam ir konflikti, vai pedagogi pamanījuši izmaiņas uzvedībā, vai mācību slodze nav kļuvusi pārāk liela.
4. Neignorējiet mobinga iespējamību.
   Ja bērns pēkšņi nevēlas iet uz skolu, nevēlas runāt par klasesbiedriem, zaudē draugus vai kļūst noslēgts, ir svarīgi noskaidrot, vai viņš skolā nejūtas apdraudēts.
   Bērnam jāsaprot, ka viņš nav vainīgs pie tā, ka kāds pret viņu izturas slikti, un ka pieaugušie palīdzēs situāciju risināt.
5. Ja grūtības nepāriet, meklējiet speciālista palīdzību.
   Ja bērna trauksme ir izteikta, atkārtojas un ietekmē ikdienas dzīvi, ir vērts vērsties pie ģimenes ārsta, skolas psihologa vai bērnu psihiskās veselības speciālista. Nacionālais veselības dienests iesaka meklēt palīdzību, ja trauksme kļūst arvien izteiktāka un traucē bērna ikdienas aktivitātēm.

Vai bērnu vajag piespiest iet uz skolu?

Šis ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem vecākiem. No vienas puses, bērnam ir jāapmeklē skola, no otras – ja viņš katru rītu piedzīvo spēcīgu trauksmi, vienkārša piespiešana neatrisinās problēmas cēloni.
 

Svarīgi ir neļaut situācijai palikt bez risinājuma. Ja bērns ilgstoši neapmeklē skolu, izvairīšanās var kļūt arvien grūtāk pārvarama. Tāpēc vecākiem kopā ar skolu un nepieciešamības gadījumā speciālistu jāizveido bērnam piemērots atgriešanās plāns.
Tas var nozīmēt pakāpenisku atgriešanos ierastajā skolas ritmā, papildu atbalstu, drošu kontaktpersonu skolā vai konkrētu problēmu risināšanu klasē.
 

Kur Latvijā meklēt palīdzību?

Ja bērnam nepieciešams emocionāls atbalsts, vecāki var vērsties pie skolas psihologa, ģimenes ārsta vai bērnu un pusaudžu psihiskās veselības speciālista.
Bērnu aizsardzības centra uzticības tālrunis 116111 bērniem un pusaudžiem ir pieejams bez maksas visu diennakti. Palīdzību iespējams saņemt arī rakstiski, izmantojot centra e-konsultācijas.
 

Vecākiem svarīgi atcerēties: bērns, kurš negrib iet uz skolu, ne vienmēr ir slinks, izlutināts vai nevēlas mācīties. Iespējams, viņš vēl nezina, kā citādi pateikt, ka viņam ir grūti.
Dažreiz svarīgākais jautājums, ko vecāks var uzdot, nav “Kāpēc tu atkal negribi iet uz skolu?”, bet gan – “Kas tur notiek, ka tu tik ļoti nevēlies tur atgriezties?”