Skaitļi, kas neliek mieru: bulinga statistika Latvijā

• 24% Latvijas skolēnu atzīst, ka ir piedzīvojuši fizisku agresiju. Lai gan visbiežāk pāridarītāji ir vienaudži, šokējošs ir fakts, ka 11% gadījumu fiziskie pāridarītāji ir bijuši pieaugušie – pedagogi vai citi skolas darbinieki.
• Vēl izplatītāka ir emocionālā vardarbība, ko izjutuši 37% jeb vairāk nekā trešdaļa aptaujāto skolēnu. Tas ietver apsmiešanu, sociālo izolēšanu un sistemātisku pazemošanu.
• Visuztraucošākais ir bērnu bezspēcības līmenis. 30% respondentu par notikušo nevienam nestāstītu, jo ir zaudējuši ticību, ka pieaugušie spēj kaut ko mainīt. Savukārt 13% bērnu klusētu, jo viņiem ir kauns par notikušo – viņi sāk vainot sevi pie tā, ka pret viņiem izturas slikti. *

Šie dati skaidri parāda, ka milzīga daļa fiziskās un emocionālās vardarbības gadījumu nemaz nenonāk skolotāju vai skolas vadības redzeslokā. 

Kas ir bulings?

 Tā ir apzināta un tīša, atkārtota fiziska vai emocionāla vardarbība, kuras mērķis ir pazemot citu cilvēku, ņirgāties par viņu un sāpināt. **

Meklējot bulinga cēloņus skolas gaiteņos, mēs mēdzam piemirst, ka pirmo pieredzi attiecību veidošanā bērns gūst ģimenē. Ja vecāki ignorē brāļu un māsu savstarpējo pazemošanu, apsaukāšanu, saucot to par 'tikai jokiem', mēs iemācām bērnam bīstamu toleranci pret vardarbību un pretēji,  bērnam nemanot izveidojas  priekšstats, ka citu kritizēšana, apsmiešana ir pieņemams komunikācijas veids. Tā rodas pārliecība, ka ņirgāšanās ir tikai spēle, nevis sāpīga robežu pārkāpšana. Bērns pierod pie domas, ka viņa personīgajām robežām nav nozīmes un pazemojums ir ikdienas sastāvdaļa. Nonākot skolā, viņš nespēj atpazīt bulingu kā kaut ko nepareizu, jo "tā taču notiek arī mājās". Ja vecāki pie vakariņu galda stāsta draugiem, cik bērns joprojām ir bailīgs vai cik smieklīgi viņš izskatījās raudot, ignorējot bērna redzamo kaunu un diskomfortu.

 Meitene uzvelk jaunus svārkus un priecīga ienāk istabas vidū. Brālis vai māsa skarbi nosmejas: “Kur tu tādus svārkus izrāvi? Tev tajos izskatās tik resnas kājas!” Tajā brīdī bērns instinktīvi raugās uz māti vai tēvu, meklējot aizstāvību. Taču māte vienaldzīgi noskatās, klusē un beigās vien nosaka: “Nu, svārki tev tiešām nepiestāv...”

Vistuvākais cilvēks ar savu klusēšanu un kritiku faktiski apstiprina pāridarītāja teikto, pilnībā sagraujot bērna pašcieņu.

Bieži vien mēs uz lomu sadalījumu skatāmies melnbalti: ir "ļaunais" agresors un "nabaga" upuris. Bērns, kurš bulingo, bieži vien neprot citādāk tikt galā ar savu iekšējo spriedzi, trauksmi vai dusmām. Agresija kļūst par "drošības vārstu". Ja bērns mājās vai vidē ap sevi jūtas bezspēcīgs, skola kļūst par vietu, kur viņš beidzot var justies "stiprs" un kontrolēt situāciju.

Paradoksāli, bet daudziem pāridarītājiem ir zems vai ļoti nestabils pašvērtējums. Pazemojot citu, viņi uz mirkli paceļas augstāk savās un vienaudžu acīs. Tas ir izmisīgs mēģinājums iegūt statusu un piederību grupai, izmantojot varu, nevis empātiju.

Ja bērns savā tuvākajā vidē redz, ka konfliktus risina ar kliegšanu, spēku vai emocionālu manipulāciju, viņš šo modeli pārnes uz skolu. Dažkārt agresija ir kliedziens pēc palīdzības – bērns pats savā dzīvē jūtas kā upuris un šādi "atdod" savas sāpes pasaulei, gūstot atvieglojumu.

Upura pasaule: Dzīve stresā un  bailēs

Bērnam, kurš kļuvis par bulinga mērķi, skola vairs nav zinību templis, bet gan mīnu lauks. Katrs starpbrīdis ir potenciāls apdraudējums.

• Fiziskās izpausmes: Galvassāpes, vēdersāpes pirms skolas, miega traucējumi un apetītes zudums. Ķermenis reaģē uz hronisku stresu.
• Emocionālā izolācija: Upuris sāk ticēt pāridarītāja vārdiem: "Es esmu stulbs", "Es esmu resna", "Es nevienam nepatīku". Sākas sociālā noslēgšanās, kas var novest pie depresijas un pat suicidālām domām.
• Mācību sasniegumu pasliktināšanās: Ir neiespējami koncentrēties uz kvadrātsaknēm, ja tavas smadzenes visu laiku atrodas izdzīvošanas režīmā, skenējot telpu, lai saprastu, no kuras puses nāks nākamais uzbrukums.
   

Klusējošie vērotāji: Trešā, neredzamā puse

Bulings nekad nav tikai starp diviem cilvēkiem. Lielākā daļa klases ir vērotāji. Viņi nejūtas labi, redzot netaisnību, taču viņus paralizē bailes: "Ja es iestāšos par upuri, es būšu nākamais."

 Bērni vērotāji bieži atrodas apjukumā. Viņi redz netaisnību, bet, ja neviena autoritāte nereaģē, viņi sāk šaubīties par savām sajūtām – "varbūt tas ir normāli?". Ja skolotājs tam nepievērš uzmanību, ignorē un turpina vadīt stundu, tad viņi iemācās, ka pasaule ir nedroša vieta, kur uzvar stiprākais, un klusēšana ir drošākā stratēģija.  

Bulings savā būtībā ir sociāls teātris. Agresoram nav vajadzīgs tikai upuris – viņam ir vajadzīga publika, kas ar saviem smiekliem, čukstiem vai pat kluso skatīšanos apstiprina viņa varu. 

Tajā brīdī, kad pieaugušais iejaucas un skaidri pasaka: "Šajā telpā mēs tā neizturamies, tas nav pieņemami! Kategoriski!" viņš pārtrauc šo izrādi. Viņš noņem prožektoru gaismas no agresora un parāda, ka šāda uzvedība nevis ceļ "reitingu", bet gan tiek uztverta kā sociāli nepieņemama un kauna pilna rīcība.

Klusēšana no pieaugušā puses bērnu acīs tiek tulkota kā piekrišana.Tomēr, labāk ir runāt ar pāridarītāju un cietušo atsevišķi, nevis rīkot konfrontāciju abu starpā visas klases priekšā – tas var situāciju pasliktināt. Bet pāridarītāja publiska rāšana visas klases priekšā var radīt viņam "mocekļa" statusu vai vēlmi atriebties cietušajam vēl smagāk. Skolotājs ir tas, kurš nosaka "spēles noteikumus" klasē un viņš nedrīkst to ignorēt. Ja skolotājs skaidri parāda, ka ņirgāšanās nav pieļaujama un tam sekos konsekventas sekas, agresijas līmenis  var ievērojami mazināties.

Nu, tu mājās dabūsi!

Bet ir aplami ticēt, ka agresīvu uzvedību var izskaust ar vēl lielāku agresiju. Ja vecāks izvēlas bērnu sodīt fiziski, paralēli pārmetot, ka viņš "sagādā tikai problēmas", gaidītā rezultāta vietā tiek panākts bīstams pretējs efekts. Fizisks sods un pazemojums neiemāca bērnam valdīt emocijas, līdzjūtību – tas bērnā krāj milzīgu aizvainojumu un dusmas. Šīm emocijām ir nepieciešama izlāde, un visbiežāk tās ar vēl lielāku spēku tiek vērstas pret vājākiem klasesbiedriem. Bērns vienkārši nodod tālāk to sāpju ķēdi, ko saņēmis mājās. Ar savu rīcību vecāks netieši pasaka: "Tam, kuram ir spēks un vara, ir taisnība." 

Un tas neapstādina vēlmi darīt pāri, tas iemāca darīt to uzmanīgāk. Bērns kļūst viltīgāks, meklējot veidus, kā ņirgāties tā, lai pieaugušie to neredzētu un viņu nevarētu pieķert. Tas noved pie smalkākām bulinga formām, piemēram, kiberbulinga vai sociālās izolēšanas, ko skolotājiem pamanīt ir daudz grūtāk.

Gadījums no dzīves: Mārtiņa stāsts

Mārtiņš bija mierīgs 6. klases skolnieks. Viņš nebija "populārs", bet viņam bija pāris labu draugu. Viss mainījās vienā sporta stundas ģērbtuvē. Viens no klases "līderiem", Roberts, pamanīja, ka Mārtiņam ir nedaudz savādākas, varbūt ne tik modernas apakšbikses, un slepus viņu nofotografēja.

Nākamajā dienā šī bilde parādījās klases WhatsApp grupā ar parakstu: "Lauku stiliņš". Sākumā daži pasmējās, citi klusēja. Bet Roberts neapstājās. Katru reizi, kad Mārtiņš ienāca klasē, Roberts un viņa divi draugi sāka demonstratīvi sačukstēties un smieties. Drīz vien smiekliem pievienojās pat Mārtiņa iepriekšējie draugi, jo viņi baidījās, ka, aizstāvot Mārtiņu, viņi paši kļūs par apsmiekla objektu.

Mārtiņš sākumā mēģināja pasmieties līdzi, bet iekšēji viņš sabruka. Viņš sāka kavēt sporta stundas, simulējot slimību. Viņa atzīmes noslīdēja, jo viņš vairs nespēja domāt par mācībām – visa enerģija aizgāja, mēģinot kļūt "neredzamam". Viņš jutās nodevības pilns, redzot, ka pat viņa draugi klusē.

Situāciju atrisināja skolotāja, kura nerīkoja publisku kaunināšanu (kas situāciju varētu pasliktināt), bet organizēja klases stundu par tēmu "Digitālās pēdas un cieņa". Viņa parādīja, kā jūtas cilvēks, kura privātums ir pārkāpts. Paralēli skolas psihologs strādāja ar Robertu, atklājot, ka zēnam nesen bija šķīrušies vecāki un viņš šādi centās atgūt kontroles sajūtu pār savu dzīvi.

Ko darīt vecākiem?

 Ja tavs bērns ir upuris:

• Uzklausi bez nosodījuma. Nesaki: "Iedod pretī!" vai "Neņem galvā!". Viņš nevar "neņemt galvā" to, kas viņu grauj.
• Apliecini atbalstu. Bērnam jājūt, ka viņš nav viens un tā nav viņa vaina.
• Sazinies ar skolu. Dokumentē faktus (laiku, vietu, veidu) un pieprasi rīcību no skolas vadības. Bulings ir skolas drošības jautājums.
   

Ja tavs bērns ir pāridarītājs:

• Saglabā mieru, bet esi stingrs. Nosodi rīcību, nevis bērna personību. "Es tevi mīlu, bet tava uzvedība pret klasesbiedru nav pieņemama."
• Meklē cēloni. Kāpēc mans bērns tā rīkojas? Vai viņam trūkst uzmanības? Vai viņš nemāk paust dusmas? Šeit varbūt ir nepieciešama psihologa palīdzība.
• Māci empātiju. Palīdzi bērnam saprast, kā jūtas otrs. Neliec tikai mehāniski atvainoties, bet strādā pie tā, lai viņš uzņemtos atbildību par savu rīcību.

Bulinga ignorēšana ir bumba ar laika degli, kas nodara ļaunumu abām pusēm. 

Ja mēs neapstādinām pāridarītāju šodien, viņa agresija nostiprinās kā paliekošs uzvedības modelis. 

Tā kā bērnībā viņš neiemācījās veselīgi aizstāvēt sevi un valdīt pār emocijām, viņš savas neatrisinātās sāpes sāk projicēt uz citiem. Neizsāpētais aizvainojums kļūst par agresiju, ko viņš vērš pret apkārtējiem, jo tā ir vienīgā valoda, kuru viņš saprot.

Taču ne mazāk bīstamas sekas ir upura pusē. 

Viens bērns bezspēcības dēļ izaugs par bailīgu pieaugušo, kurš nespēj sevi aizstāvēt, bet citam var nostrādāt pretējs efekts. 

Uzkrātais aizvainojums un neatrisinātās bērnības traumas var pārvērsties par nekontrolējamu agresiju vēlākā dzīvē. Kļūstot par vadītāju, vecāku vai partneri, šāds cilvēks sāk izlādēt uz citiem savas neizdzīvotās dusmas par bērnībā piedzīvoto netaisnību. Tā ir savdabīga, izkropļota 'atriebība' pasaulei par to, ka savulaik viņu neviens nepasargāja. Tagad viņš par katru cenu tiecas gūt varu un diktēt savus noteikumus, lai caur citu kontrolēšanu mēģinātu dzēst savu kādreizējo bezspēcību.

Mums ir jāiejaucas tagad. Nevis tāpēc, lai tikai pārtrauktu kārtējo strīdu, bet lai nepieļautu, ka šodienas klusēšana kļūst par pamatu rītdienas vardarbības aplim. Katrs joks par izskatu pie vakariņu galda  ģimenē, un katrs skolotāja novērstais skatiens vai vienaldzīgais klusums skolas gaitenī turpina šo vardarbības apli. Skolotāja vai vecāku bezdarbība bērnam ir visskaļākais apstiprinājums tam, ka netaisnība ir norma un palīdzības nebūs. Tikai tad, ja mājas būs droša miera osta un skola – taisnīguma vieta, kur pieaugušie nebaidās iejaukties, mēs spēsim izaudzināt paaudzi, kurai vara nav vajadzīga, lai pazemotu, bet gan lai palīdzētu.

*Slimību profilakses un kontroles centrs “Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījums”, 2012./2013. gads; Latvijas pētījumu centra SKDS aptauja par ņirgāšanos izglītības iestādēs, 2022. gads.

** pēc KIVa Latvijas  materiāliem https://latvia.kivaprogram.net/