Hannelora par 11 mēnešiem Valsts aizsardzības dienestā: tie tevi izmaina
FOTO: Ekrānuzņēmums
Vienpadsmit mēneši militārajā vidē Hannelorai kļuva par laiku, kurā nācās pārkāpt savām robežām. Ekrānuzņēmums no LTV raidījuma "Dzīvei nav melnraksta".
Vienpadsmit mēneši militārajā vidē Hannelorai kļuva par laiku, kurā nācās pārkāpt savām robežām, pārvarēt fiziskus un emocionālus izaicinājumus, iemācīties paļauties uz citiem un, pats galvenais, iepazīt pašai savas spējas. Viņa saka: “Tagad zinu, ko spēju!”
Kā Hannelora stāsta LTV raidījumā “Dzīvei nav melnraksta”, sākotnēji viņa apsvērusi divus nākotnes ceļus – jurisprudenci un militāro dienestu. Galu galā izvēlējusies studēt tiesību zinātni, taču doma par armiju palikusi. Kad radusies iespēja pieteikties Valsts aizsardzības dienestam, viņa to izmantojusi. Lēmumu ietekmējusi arī Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pieredze un vēlme būt gatavai situācijām, kurās valstij un sabiedrībai varētu būt nepieciešama palīdzība.
Starp jurisprudenci un armiju
Pēc vidusskolas Hannelora izvēlējās studēt jurisprudenci Latvijas Universitātē. Viņai patīk iedziļināties sarežģītos jautājumos, lasīt un meklēt risinājumus. Turklāt viņa vēlas nākotnē ar savām zināšanām palīdzēt citiem cilvēkiem.
Tomēr interese par militāro jomu nepazuda. Hanneloras tēvs dienē armijā, un viņai šķitis saistoši kaut kādā ziņā sekot viņa pēdās. Dienests viņai saistījies arī ar patriotismu un vēlmi būt noderīgai savai valstij.
“Man nevienā brīdī nebija tā, ka es esmu sieviete, tāpēc uzreiz spēšu mazāk vai nevarēšu tik daudz izdarīt kā vīrieši,” viņa uzsver.
Kad kļuva iespējams brīvprātīgi pieteikties Valsts aizsardzības dienestam, Hannelora nolēma izmantot šo iespēju. Viņa vēlējās pārbaudīt savas spējas, apgūt praktiskas iemaņas un iegūt zināšanas, kas varētu noderēt arī ārpus dienesta.
Sieviete dienestā – vienlīdzīga attieksme un kopīgs mērķis
Hannelora uzsver, ka viņas pieredzē dienestā nebija sajūtas, ka sievietēm ļautu darīt mazāk vai ka pret viņām izturētos citādi. Viņa gan norāda, ka fiziskās sagatavotības pārbaudēs sievietēm un vīriešiem ir atšķirīgi normatīvi, taču ikdienas uzdevumos un apmācībās komanda strādājusi kopā.
Arī forsētajos maršos ekipējuma svars visiem bijis vienāds. Ja kādam kļuva grūti, biedri palīdzēja, nevis sadalīja cilvēkus pēc dzimuma vai pieņēmuma par viņu spējām.
Hannelora atceras arī ļoti labas attiecības ar puišiem savā rotā. Viņi cits citu atbalstījuši, uzmundrinājuši un palīdzējuši pārvarēt grūtākos brīžus. Visiem bijis kopīgs mērķis – pabeigt dienestu, iegūt jaunas zināšanas un prasmes, kā arī saprast, ko katrs vēlas darīt turpmāk.
Pirmā nakts mežā un marši ar smagu ekipējumu
Ne viss dienestā bijis viegli. Hannelora par vienu no emocionāli grūtākajiem brīžiem atceras pirmo nakti mežā. Viņa iepriekš nebija iedomājusies, ka nāksies nakšņot ārā, pašas spēkiem veidojot patvērumu. Turklāt todien stipri lijis. Tajā brīdī uz mirkli uzradies jautājums: ko es te vispār daru?
Taču Hannelora ātri sapratusi, ka neērtības nav nepārvaramas. “Tas nav nekas tāds, ko tu nevari izturēt,” viņa atceras.
Fiziski grūtākie bijuši forsētie marši. Ar pilnu ekipējumu jāmēro vairāki kilometri, un tā nav parasta pastaiga. Tomēr slodze apmācību laikā tikusi palielināta pakāpeniski. Tika ņemts vērā, ka dienestā ierodas cilvēki ar ļoti atšķirīgu fizisko sagatavotību – gan pieredzējuši sportisti, gan tādi, kuri ikdienā ar sportu nodarbojas maz.
Arī pati Hannelora dienesta laikā sapratusi, cik daudz iespējams paveikt, ja nepadodas pie pirmajām grūtībām.
Ja Hannelorai būtu jānosauc galvenā atziņa pēc 11 mēnešiem dienestā, tā būtu pavisam vienkārša – nevajag sevi novērtēt par zemu.
Viņa uzskata, ka cilvēkiem nevajadzētu jau iepriekš pieņemt, ka kaut ko nespēs vai ka dienests būs tikai smags un nepatīkams pienākums. Protams, būs grūti brīži, taču tieši to pārvarēšana ļauj ieraudzīt savas spējas un iegūt pārliecību par sevi.
Noskaties Hanneloras pilno stāstu LTV raidījumā “Dzīvei nav melnraksta”.