Andele Mandele radītāja Līva Jaunozola: "Man vienmēr ir paticis provocēt"
FOTO: Oļegs Zernovs
Līva Jaunozola ir uzņēmēja un “Andele Mandele” platformas radītāja, Benjamiņu nama saimniece un vairāku viesnīcu īpašniece.
Tev ar ģimeni pieder vairākas viesnīcas Rīgā, trīs Kurzemē un platformā “Andele Mandele” ir aktīvi 250 tūkstoši lietotāju. Man katra no šīm sadaļām izklausās pēc pilna laika darba. Kā to visu var pagūt?
– Es ļoti organizēti vadu uzņēmumu, izmantojot tikai e-pastus un WhatsApp. Man ir ļoti svarīgi, ka jebkura saziņa ir iegrāmatota, var patīt atpakaļ un apskatīties, kuram bija kāda atbildība. Tad nav iespējas aiziet kaut kādās bulšit sarunās un atbildību pārnešanās. Man darbs vislabāk sokas klusumā, jo tad varu visus daudzos uzņēmumus deleģēt un sastrukturizēt. Jau 15 gadus ir izslēgta skaņa telefonam. Atzvanu tikai pēc tam, kad nokopti visi primārie darbi, un tad jau puse no zvanītājiem problēmas atrisinājuši paši. Nespēju funkcionēt dienas vidū, kad gaisa telpa pilna ar visu darbīgo cilvēku prātiem un problēmām.
Būtiski, ka katram manam projektam ir sava superīgākā kontaktpersona, uz kuru pilnībā paļaujos, lai es neaizietu mikromenedžmentā, jo tad man sākas stress. Manās acīs ir pārāk ass skeneris, katrā stūrītī atradīšu sīkumu, kas jāatrisina.
Vismaz stundu dienā es lasu. Bet ne grāmatas. Tām ir nepieciešams vairāk laika, lai nepazustu saķere ar sižetu. Man ļoti patīk lasīt intervijas. Arī ar nezināmām personām. Sanāk tāda kā komunikācija, iepazīšanās.
Mana darba diena ir sadalītā divās daļās. Rīta un vakara cēliens. Katru dienu man ir 12 minūšu dziļā miega power nap, kas mani pilnībā restartē.
Vakarā izskatu tūkstošiem “Andeles” sludinājumus, izvēlos “superpērles” – tā es “izmazgāju” savas “kūpošās” smadzenes. Mēdzu aizbraukt uz laukiem un pastrādāt vienatnē. Man bieži nepieciešams arī fizisks darbs – kaut ko pagrābt vai patīrīt, un diezgan akūta lieta man ir ceļošana un vides pamainīšana. Ceļojot vienmēr gribu apskatīt foršas viesnīcas, bildēju interjera detaļas.
Man ārkārtīgi patīk ideja par to, ka Benjamiņu namam izlēmi noņemt četras zvaigzne, lai tā varētu pārtapt par kultūrvietu.
– Kaut kas līdzīgs bija Emīlijas Benjamiņas laikā – viņa pati dzīvoja pirmajā stāvā, kur notika saviesīgā dzīve, savukārt augšā bija īres dzīvokļi – patlaban 60 numuriņi. Uz īrniekiem arī šad tad attiecās tas, kas notika pirmajā stāvā. Tāpēc mēs noņēmām četras zvaigznes un izlēmām neiet ierasto viesnīcu ceļu. Man vienmēr ir bijis savs redzējums un savs ceļš, ko gribu iet. Ja mēs saglabātu četras zvaigznes, tad pirmais stāvs būtu jāapsola tikai tūristiem. Bet es vēlējos, lai veidojas multinacionāla vide, kur vietējo komūna satiekas ar mūsu viesiem. Tūrisma nesezonā nams vairāk ir pasākumu vieta, bet vasara – ārvalstu viesiem. Ziemā organizējam korporatīvos pasākumus, vasaru aizpildām ar muzikāliem terases džeza pasākumiem, kas dod prieku arī mūsu viesnīcas viesiem.
Vai Benjamiņu nams uzliek arī sava veida atbildības nastu?
– Protams. Vislielāko jau tieši finansiāli. Tās taču ir abnormālas saistības. Par konceptu sākumā taustījos, kurā virzienā iet. Atbildība bija vairāk par to, ka nams ir ar tik ietekmīgu vēsturi. Kā to padarīt pieejamu, nezaimot, organiski ieintegrēt mūsdienu sabiedrībā, saglabājot smalkumu? Sāku arhīvos pētīt bildes, redzēju visus karnevālus un bohēmu Rakstnieku savienības un Mākslinieku savienības laikā, prātoju: pag, pag, bet tieši tas ir mans lauciņš, ļoti norezonēja tieši tas, kas noticis namā Padomju Savienības laikā, precīzāk, tas, ka mūsu lielākie literatūras un mākslas talanti to realitātē ir izglābuši. Uzņēmām viesos maestro, kurš pastāstīja, kas tik namā noticis. Arī Ķuzuļa kungs un Māra Zālīte dalījās savos iespaidos. Tik daudz interesantu stāstu! Protams, Emīlija Benjamiņa bija ļoti ietekmīga sieviete, un viņa šo namu padarīja leģendāru. Esmu dzirdējusi stāstus, ka operu pirmizrādes pieskaņoja viņas grafikam, taču es nesaņemu pat ielūgumus. Ar to arī mēs savās personiskajās ambīcijās un ietekmē atšķiramies. (Smejas.) Dzīvoju harmonijā ar savu ego un vienkārši pati nopērku tās biļetes, uzdāvinu vēl ģimenei un draugiem. Kultūra ir jāatbalsta.
.jpeg-w696.jpg)
Foto: Oļegs Zernovs, žurnāls “Pastaiga”
Benjamiņu nama kontekstā man ļoti tuva ir arī Atmodas laika vēsture, vairāk identificējos ar tiem laikiem. Reizi gadā kopā ar Daini Īvānu rīkojam īpašus pasākumus, kuros stāstām par jauno Benjamiņu nama vēsturi, cik nams bija būtisks otrās neatkarības atgūšanas laikā. Pēc vēstures kanoniem nams ir kā otrs Brīvības piemineklis.
Nama attīstībā noteikti nevēlos citēt vēsturi, bet iet jaunu ceļu. Man vienmēr ir paticis provocēt. Jebkas, ko tu glaudi pa spalvu, ir garlaicīgs. Ja tu izmaini ierasto ritmu, cilvēki to pamana. Provokācija ir pārdošana, un provokācija ir arī mārketings. Man gan nepatīk provocēt zem jostasvietas, bet drīzāk ar kaut ko tādu, kas sasaucas ar mūsu slēptākajām dziņām. Man patīk arī tā forši namu izlīdzsvarot – pēc provokatīvas ballītes nākamais ir “Menueta” koncerts vai izrāde par Emīliju Benjamiņu. Dzīvot, atsaucoties tikai uz vēsturi, arī būtu kaut kāds naftalīns, esmu eklektisma piekritēja gan interjerā, gan – beigu beigās! – arī menedžmentā.
Tavs tēvs vadīja Nacionālo teātri, mamma bija tērpu māksliniece. Bērnību esi aizvadījusi Nacionālā teātra aizkulisēs, starp izrāžu mēģinājumiem. Tas palīdz uzburt lielo bildi, kā savienojas “Andele Mandele”, viesu uzņemšana un ballīšu organizēšana. Kā tev šķiet, ja tu būtu piedzimusi citā ģimenē un izaugusi, piemēram, kādā mazpilsētā, vai šodien tu būtu tas pats cilvēks?
– Jā, es šad tad par šo esmu aizdomājusies. Pat ne par ceļu, bet par vidi, kas mums ir apkārt, cik ļoti tā mūs ietekmē, cik ļoti ar to samierināmies vai gribam izrauties ārā. Esmu arī lauku cilvēks. Man ir ļoti svarīgi, ka man ir gan pilsētas, gan lauku dzīve. Man ļoti patīk pavadīt dzīvi laukos, to es darīju visu bērnību. Tīrīju kūti un gatavoju ēst visai saimei. Nezinu, ja es būtu piedzimusi mazpilsētā, es varbūt būtu aizgājusi kādu uzņēmējdarbības ceļu, kas saistīts ar gurķu marinēšanu vai kompotu vārīšanu. Uzņēmējas gēns manī ir bijis vienmēr, taču, ja es būtu piedzimusi mikrorajonā, tad es pat nestādos priekšā, kādu ceļu būtu aizgājusi. Lai gan – uzsākot studijas, man bija jāpārvācas no centra uz Ķengaragu – tā bija mana lielākā dzīves skola – dzīvojot šajā rajonā man uzbruka, mēģināja apzagt. Es izcīnīju atpakaļ gan savu somiņu, gan savu “centra dzīvi” – saņēmos, iespītēju apstākļiem, sāku vairāk strādāt un pārvācos atpakaļ uz centru.
Iekšējās estētikas izkopšanai, man šķiet, ir ļoti būtiski, kādā vidē mēs bērnībā dzīvojam – vai tā ir skaista, vai tā mūs iedvesmo. Lai gan lielu daļu bērnības pavadīju komunālajā dzīvoklī, tas tomēr bija senais dzīvoklis centrā, ar augstajiem griestiem, karnīzēm. Iespējams, ja bērnībā dzīvotu sērijveida ēkās, man tagad labāk patiktu jaunie projekti. Tas vispār varētu būt interesants antropoloģisks pētījums.
Visu interviju lasi “Pastaigas” decembra numurā:

“Pastaigas” decembra numura centrā svētku sezona un māksla dāvināt. Svētku dāvanu ceļvedī apkopotas izsmalcinātas idejas dažādām gaumēm, vēlmēm un sapņiem. Vāka ilustrācijas autore māksliniece un parfimēre Alīna Grīnpauka.