"Pirmais, ko vienmēr vēroju, ir bērni. Vai viņi smaida?" – norvēģu pirmsskolu eksperts par bērnu vēlmēm un vajadzībām

Izglītībā svarīgākais ir bērns, nevis telpas vai aprīkojums

Man ir bijusi iespēja apmeklēt simtiem pirmsskolu visā pasaulē, un cilvēki nereti domā, ka vispirms pievēršu uzmanību telpām, aprīkojumam vai mācību materiāliem, tomēr tā nav. Pirmais, ko vienmēr vēroju, ir bērni. Vai viņi smaida? Vai viņi jūtas pietiekami droši, lai pienāktu klāt ciemiņam? Vai viņi ar interesi pēta apkārt notiekošo? Bērni ļoti labi parāda, kāda ir vide, ko pieaugušie viņiem radījuši. 

Hanss Jakobs Sunnbijs (Hans Jacob Sundby) (Norvēģija), pirmsskolu tīkla “Dibber” (Latvijā “CreaKids”) dibinātājs. Publicitātes foto.

Ko es gribētu, ja būtu bērns? 

Ik pa laikam ikvienam pieaugušajam būtu vērts sev uzdot pavisam vienkāršu jautājumu – ja es pats šobrīd būtu bērns, vai es gribētu atrasties šajā vidē? Vai es šeit justos droši? Vai man būtu interesanti? Vai es justos sadzirdēts? Šāds skatījums palīdz paskatīties uz ikdienu pavisam citādi. Kad sākam vairāk vērot bērnus, kur viņiem patīk spēlēties, kas viņus aizrauj, kādas vietas viņi izvēlas atkal un atkal, tas bieži vien parāda, kādai vajadzētu būt videi. 

Ticība sev veidojas pakāpeniski 

Bērni nepiedzimst ar domu, ka viņi kaut ko nespēj – viņi piedzimst zinātkāri un gatavi iepazīt pasauli. Ticība sev veidojas pakāpeniski – no pieaugušo attieksmes, no ikdienā dzirdētajiem vārdiem un no tā, kā mēs reaģējam uz viņu mēģinājumiem. Ja bērns jūtas pieņemts arī tad, kad viņam kaut kas neizdodas, viņš būs gatavs mēģināt vēlreiz. Savukārt, ja viņš baidās kļūdīties, ar laiku var rasties pārliecība, ka drošāk ir nemēģināt nemaz.

Noturība jeb spēja nepadoties 

Tieši tāpēc ir svarīgi runāt par noturību jeb spēju nepadoties. Bieži vien domājam, ka noturība ir rakstura īpašība, kas cilvēkam vai nu piemīt, vai nepiemīt, taču patiesībā tā ir prasme, kuru iespējams attīstīt. Lai tas notiktu, vispirms jāmācās pārvaldīt savas emocijas – ikvienam no mums ir brīži, kad dusmas, nogurums vai vilšanās mudina rīkoties impulsīvi. Šādās situācijās dažreiz pietiek atkāpties vienu soli atpakaļ un aizskaitīt līdz trim. Šīs dažas sekundes var pasargāt no vārdiem vai rīcības, par ko vēlāk nāktos nožēlot. Jo biežāk to darām, jo vairāk tas kļūst par ieradumu.

Ikvienam cilvēkam ir vajadzīgs augstāks mērķis 

Vēl ticu, ka ikvienam cilvēkam ir vajadzīgs augstāks mērķis – tas palīdz nepadoties brīžos, kad emocijas saka priekšā vieglāko ceļu. Tas attiecas gan uz pieaugušajiem, gan uz bērniem. Ja bērns zina, ka viņš ir vērtīgs ne tikai savu sasniegumu dēļ, bet tāpēc, ka viņš ir, viņam būs daudz vieglāk piecelties pēc neveiksmes un turpināt iesākto. Šo pārliecību nevar iemācīt ar lekcijām – tā rodas attiecībās ar cilvēkiem, kuri ik dienu ir bērnam līdzās.

Savā darbā esmu piedzīvojis daudz brīžu, kas atgādina, cik liela nozīme ir šķietami pavisam vienkāršām lietām. Kāds zēns zem spilvena glabāja nelielu zīmīti ar labiem vārdiem, ko bija saņēmis pirmsskolā. Pieaugušajam tā var šķist tikai maza piezīme, taču bērnam tā kļuva par kaut ko ļoti nozīmīgu. Tieši šādi brīži atgādina, ka bērni visvairāk atceras nevis mūsu pamācības, bet gan to, kā mēs viņiem likām justies. Ir svarīgi nekad neaizmirst, ka aiz katras sistēmas, katras metodikas un katra attīstības plāna ir viens konkrēts bērns. Tas ir pats būtiskākais pamats ne tikai veiksmīgai izglītībai, bet arī laimīgai bērnībai.