Krīze krīzes galā! Biežākie izaicinājumi pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanā un ko ar tiem iesākt

Ko es daru nepareizi? 

Šis raksts nav domāts, lai biedētu jaunos vecākus ar to, kas gaidāms priekšā jeb “pagaidi, pagaidi, šis ir nieks un būs vēl grūtāk”. Gluži otrādi – šajā rakstā mēģināsim normalizēt vecāku pieredzi jeb bērnu uzvedību dažādos vecuma posmos, kas saistīta ar bērna smadzeņu attīstību. Īsi sakot, mēs mēģināsim atbildēt uz biežo jautājumu “Vai tas ir normāli?” un iezīmēt aptuveno “krīžu karti” ar ieteikumiem, ko iesākt, ar tām saskaroties. 

“Es vairs netieku galā, mans divgadnieks visu laiku met pa gaisu mantas, smejas par maniem norādījumiem, kliedz, ja kaut ko neļauju vai atņemu, taisa histērijas par pilnīgiem sīkumiem... Vai tas ir normāli? Ko es daru nepareizi?” Ar šādām un līdzīgām situācijām vecāki nereti dalās forumos, čatos un citās platformās. Sliktākā atbilde? "Vecāki paši izlaiduši bērnus, ļauj sev kāpt uz galvas, manos laikos vienreiz dabūtu ar žagaru un sāktu bez ierunām paklausīt.” Jau nomierinošāka atbilde? “Tā jau parasta divgadnieka krīze, man arī tā bija, bet pārgāja.” Visnomierinošākā? “Tas ir normāli. Tā nav tava vaina. Ir sekojošas lietas, ko tu vari pamēģināt darīt, varbūt palīdz.” 

Runa, protams, nav tikai par divgadniekiem, bet visdažādāko bērnu vecumu un tam raksturīgo uzvedību. Separācijas krīze, trīsgadnieka krīze, un tad vēl nākotnē gaidāmā pubertāte... Izaicinājumi katrā atšķiras un ieteicamās pieejas arī. Visnomierinošākā ir informētība par to, kas īsti notiek ar bērnu. 

Vai tiešām vienkārši jānogaida, līdz konkrētais niķis pāriet pats? Ne vienmēr. Ieteikumus, ko vecākiem iesākt dažādās pirmsskolas vecuma bērnu attīstības “krīzēs”, vaicājām PEP mammai Elīnai Kļaviņai. 

Atceramies, ka katrs bērns attīstās citādāk, un vecuma robežas ir tikai aptuvenas. Tāpat jārēķinās, ka atšķiras bērnu temperaments un nav jāgaida krīzes katrā vecumā. Daži posmi ir vieglāki, daži – grūtāki. Šie ir orientieri tiem posmiem, kuri kādam bērnam (vai drīzāk viņa vecākiem) var būt grūtāki. 

0-1 gads — drošības un uzticēšanās krīze

Šajā periodā bērnam veidojas priekštats par pasauli, kurā, izrādās, nav tikai vecāki, taču tie ir viņa drošības pamats. Vecākiem var likties nogurdinoši, ka bērna galvenais saziņas veids ir raudāšana, kā arī nepārtraukts fizisks kontakts, kas īpaši raksturīga apmēram 7-9 mēnešu vecumā, kad parādās šķiršanās trauksme. Ir arī zīdaiņi, kurus angliski mēdz saukt par Velcro babies jeb tādi bērni, kam ir vajadzība atrasties mammai vai tētim rokās visu laiku, un, tikko bērns tiek nolikts uz zemes, sākas nevaldāmas raudas. Mātes, kuras baro ar krūti, turklāt pēc pieprasījuma, var izjust bezpalīdzību un iztukšotību, īpaši ja bērns grib pienu arī naktīs vai guļ tikai rokās, kas rada miega trūkuma izraisītās blaknes. Papildus visam vēl jāuzklausa komentāri par bērna izlutināšanu un pieradināšanu pie rokām. 

PEP mammas ieteikums: 

Bērna pirmais dzīves gads var būt izaicinošs gan fiziski, gan emocionāli. Pirmais, par ko es vienmēr aicinu vecākus šajā laikā domāt, ir fiziskās vajadzības. Bērni ir dažādi, katram savs temperaments, vajadzības, katrs tās pauž citā veidā, bet kopumā jau saņem to, kas viņiem vajadzīgs. Vecākiem šajā periodā nākas pielāgoties. Tādēļ aicinu samazināt un/vai savstarpēji dalīt mājas un bērna aprūpes pienākumus. Pieskatīt, lai paši esat paēduši un padzērušies. Miega laikus var plānot, saliekot kalendārā, kad kurš pagulēs kādu stundu/divas, kamēr otrs rūpējas par mazuli. Ja arī miegs it kā nenāk un esat no tiem, kas pa dienu nevar aizmigt, tad izmantot šo laiku, lai atgultos, palasītu kādu grāmatu vai vienkārši neko nedarītu.

Ja jūtat, ka ir daudz pašpārmetumu vai citu traucējošu domu, emociju, iesaku uzrunāt PEP mammu. Tā ir iespēja pārrunāt ar uzticamu, drošu cilvēku savas bažas, bailes un satraukumus, kā es saku – salikt domas pa plauktiņiem. PEP mamma tevi uzklausīs bez nosodījuma un vērtējuma. Lielā nogurumā šāda saruna var iedot mieru un skaidrību, kā tieši tavā gadījumā vislabāk organizēt ikdienu, apzinot tev pieejamos resursus un to, kā šos resursus lieki netērēt.

1–3 gadi — “ES PATS!” krīze 

Bērns sāk apzināties sevi kā atsevišķu būtni un izjūt spēcīgu vēlmi pēc autonomijas. Tā kā valodas prasmes šajā vecumā tikai sāk attīstīties, saziņa joprojām notiek caur raudāšanu un skaļām emociju izpausmēm jeb t.s. tantrumiem. Emocijas ir spēcīgas, bet to regulācija – vāja.  Bērns sāk pielietot vārdu “nē” – tā var likties spītība, bet tas ir veids, kā bērnā rodas pašapziņa, vēlme pieņemt lēmumus, kontrolēt pasauli, kaut vai sīkumos, kas vecākus var padarīt trakus. Nevar paredzēt, kad bērns gribēs jau nomizotu banānu, kad – mizot pats. Reakcija – skaļa kliegšana un priekšmetu mētāšana. Šajā vecumā bērns pārbauda robežas – un tas ir lielākais izaicinājums vecākiem, no vienas puses, vēlme padoties un ļaut darīt, ko grib, no otras – “salauzt” bērna spītību, saņemt paklausību no bērna, kurš to nesaprot. 

Pep mammas ieteikums: 

Iesaku apzināties, cik svarīgs ir šis bērna “nē”. Tā ir zīme, ka bērns sāk sevi apzināties, emocionāli sāk sevi nodalīt no vecākiem. Šis ir laiks, kad vecāki ir satraukušies, ka kaut kas audzināšanā ir nogājis greizi. Un ja tagad jau ir TIK traki, tad kā būs tālāk? Patiesībā šis ir tas laiks, kad robežu nospraušana/disciplinēšana/audzināšana sāk uzņemt apgriezienus. Bērna “nē” ir jāpieņem, jāapstiprina, ka esam to dzirdējuši, tajā pašā laikā izvērtējot un nosakot, par ko šajā vecumā bērns ir spējīgs uzņemties atbildību. Daudz jau tādu lietu nebūs. Bērns var izvēlēties, kurus produktus no piedāvātajiem ēst, kuras bikses uzvilkt un kurās šūpolēs šūpoties. Bet par bērna dienas režīmu, veselību un daudzām citām ikdienas lietām tāpat ir atbildīgi vecāki un mums arī tās izvēles ir jāizdara, kā arī jāprot tās izskaidrot bērnam atbilstoši viņa vecumposmam. Te daudz nāk talkā rotaļīgums, dziesmiņas, joki, spēles, uzmanības pārslēgšana, bet pāri visam stingras robežas attiecībā uz dienas režīmu, uzturu un aktivitātēm.

Lai arī mazais cilvēks šajā periodā var noprotestēt pat tādas lietas, kas viņam līdz šim ļoti patikušas un nav sagādājušas grūtības, mieru viņam dos tas, ka mēs turpināsim ar maigumu uzturēt vecumam atbilstošu dienas režīmu. Kadēļ tā? Jo šajā mazajā vecumā, īpaši līdz pusotra, divu gadu vecumam un kopumā arī līdz pilniem trīs gadiem, bērnam nav spēju ar prātu saprast, kāpēc mēs rīkojamies tieši tā, ne citādāk un šis režīms ar savu atkārtojumu, stabilitāti dod mieru bērna nervu sistēmai.

Arī šajā posmā var noderēt saruna ar PEP mammu, lai izrunātu savas bažas, varbūt arī vainas sajūtu, par to, kāda ir bērna uzvedība, emocijas. Bieži sarunās ar vecākiem atklājas, ka viņi jūtas vainīgi, ka ir radījuši bērnam sliktas emocijas tādēļ, ka nākas kaut ko aizliegt, piemēram, neļaut kāpt uz galda vai mētāt televizora pulti. Tas šķiet smieklīgi, kad to tā uzraksta, bet ikdienā ar mazuli, kad esi koncentrējies uz viņa vajadzību apmierināšanu, šādā vainas sajūtā iekrist ir pavisam viegli un nemanāmi. Saruna ar PEP mammu ļauj paskatīties uz tavu ikdienu it kā no malas un izvērtēt, ko šajā vecumposmā bērns ir spējīgs noteikt un ko ne. Un nē, tu nedari pāri bērnam, kad neļauj viņam darīt to, kas nav piemērots viņa vecumam, vai dari bērnam to, kas ir nepieciešams viņa veselīgai augšanai. Viss ir komunikācijā un tavā pārliecībā par spēju šīs situācijas regulēt.

3–6 gadi — lomu, fantāzijas un varas cīņu krīze 

Nu jau bērns sāk meklēt savu lomu un vietu ģimenē un pasaulē, un par to pastāvēt. Šis ir arī kāpēcīša vecums, kurā gribas visu zināt un visu noskaidrot. Tā kā valodas prasmes šajā vecumā jau ir daudz labākas un ir zināms vārdu krājums, bērns spēj vismaz nosacīti paust savas vēlmes un domas. Jāpiezīmē, ka šajā vecumā liela nozīme ir iztēlei. Bērni nemelo, viņi fantazē un mēdz jaukt realitāti ar izdomu. Emocijas jau ir izteiktākas – bērns izjūt greizsirdību, netaisnīgumu, īpaši, ja ģimenē aug arī citi bērni. Arī veids, kādā tiek mēģināts panākt savu taisnību, kļūst izsmalcinātāks – bērns iemācās manipulēt ar pieaugušajiem. 

Pep mammas ieteikums: 

Atbildot par 36-48 mēnešu vecumposmu, bērni nudien kļūst par tādiem kā maziem profesoriem. Daudzi vēl pārliecinošāk pauž savu nostāju, attīstās spēja izteikties. Lai arī varam šeit runāt par to, ka bērni iemācās manipulēt ar pieaugušajiem, to nav jāuztver kā apdraudējumu. Ja ir situācija, kur bērns ir it kā apzināti par kaut ko samelojis, vispirms jāpadomā, kāds bija melošanas vai manipulēšanas iemesls. Tādēļ nav jākļūst dusmīgiem. Parasti dusmas rodas no bailēm, ka bērns, kurš melo kļūs par noziedznieku. Mierinājumam varu teikt – visi bērni ir izmēģinājuši melošanu vai manipulēšanu. Un kaut kur jau tā ir vērtīga prasme. Mūsu uzdevums ir saprast motivāciju un iemācīt, ka par to, ka bērns pateiks savu vajadzību vai iegribu tiešā veidā, viņš par to nesaņems nosodījumu. Tāpat arī aicinu vecāku pārdomāt, vai mēs paši neesam nolikuši bērnu situācijā, kurā viņam ir iespēja samelot. Piemēram, ja tu redzi, ka bērna mute ir nosmērēta ar šokolādi, nejautā: “Vai tu bez atļaujas paņēmi konfekti?” Turklāt vēl dusmīgā tonī. Tā vietā saki: “Es redzu, ka esi apēdis konfekti. Bez atļaujas ēst šokolādi/ņemt konfekti nevar. Lūdzu, mēģini vēlreiz un palūdz man atļauju!” Mūsu mērķis ir bērnam iemācīt prasīt mums atļauju, nevis iemācīt slēpt “nodarījumu” vai baidīties no sekām. Kad bērns ir palūdzis – iedod viņam konfekti (jā, vēl vienu) un paslavē par to, ka viņš pajautāja. Šis ir veids, kā bērns ļoti ātri iemācās, ka prasīt atļauju ir sagaidāmā rīcība. Nē, tas nenozīmē, ka bērns (ja runājam par šo vecumposmu) izmantos šo pieeju manipulatīvos nolūkos, lai dabūtu pēc iespējas vairāk konfekšu. Mēs arī turpināsim skaidrot, ka saldumi ir rets našķis, nevis ikdiena.