Bīstamie mīti par bērnu valodu, kas vecākiem atņem dārgo laiku – skaidro audiologopēde

Lai ieviestu skaidrību bērnu valodas attīstības jautājumos un kliedētu sabiedrībā esošos mītus, sarunājāmies ar sertificētu audiologopēdi Daigu Lagzdiņu. Daigai ir vairāk nekā 10 gadu pieredze veselības aprūpes jomā, ikdienā strādājot multidisciplinārās speciālistu komandās ar visdažādākā vecuma pacientiem un sarežģītākajiem attīstības traucējumiem. Viņas galvenā specializācija un sirdslieta ir tieši bērni un viņu komunikācijas spēju attīstīšana. 

Bīstamā tendence — traucējumu normalizēšana 

‘’Savā ikdienas praksē, konsultējot simtiem ģimeņu, nemainīgi saskaros ar satraucošu realitāti, ka sabiedrībā tiek normalizēti būtiski bērnu attīstības traucējumi. Lietas, kas prasa tūlītēju speciālista iejaukšanos, pārāk bieži tiek norakstītas uz bērna raksturu, dzimumu vai "individuālo tempu", stāsta audiologopēde Daiga Lagzdiņa. 

Speciāliste uzsver, ka laiks attīstības neiroloģijā ir izšķirošs resurss. Jo vēlāk vecāki apzinās problēmas sakni un vēršas pēc profesionālas palīdzības, jo ilgāks, sarežģītāks un emotionāli smagāks ir rehabilitācijas ceļš pašam bērnam. 

4 izplatītākie mīti 

1. mīts: „Viņš ir zēns un zēniem viss notiek vēlāk!” 

Šis ir visizplatītākais mīts, ko regulāri dzirdu savā praksē. Lai gan pētījumi rāda, ka meitenēm vārdu krājums sākumā var veidoties nedaudz straujāk, starptautiskās attīstības pediatrijas un audiologopēdijas (piemēram, ASHA) vadlīnijas ir skaidras, ka klīniskās normas un brīdinājuma signāli abiem dzimumiem ir pilnīgi vienādi! Dzimums nav attaisnojums tam, ka divu vai trīs gadu vecumā bērns neveido teikumus. Aizbildinoties ar faktu "viņš ir puika" un vienkārši gaidot, bērnam tiek atņemta savlaicīga palīdzība (agrīnā intervence) tajā vecumā, kad smadzenes ir visplastiskākās un spēj attīstīties visātrāk. 

2. mīts: „Trīs gados nerunāt ir normāli — izaugs un runās!” 

‘’Stāsti par bērniem, kuri klusē līdz 3 gadiem un tad pēkšņi sāk runāt, ir ārkārtīgi reti izņēmumi, nevis norma. Trīs gadu vecumā bērnam ir patstāvīgi jāveido 3–4 vārdu frāzes un viņa runai jābūt vismaz 75% saprotamai arī svešiniekiem. Ja valodas bāze kavējas, gaidīt brīnumu ir bīstami. Nespējot verbāli izteikt savas vajadzības, bērns izjūt milzīgu frustrāciju. Rezultātā 4–5 gadu vecumā speciālistiem nākas risināt ne vairs tikai runas traucējumus, bet jau smagas uzvedības, agresijas un trauksmes problēmas, ko radījis šis komunikatīvais vakuums,” skaidro speciāliste. 

3. mīts: „Aizies uz bērnudārzu un vide pati visu saliks pa vietām.” 

Sociālā vide stimulē komunikāciju, taču tā nespēj maģiski atrisināt orofaciālās muskulatūras disfunkciju, artikulācijas aparāta anatomiskās īpatnības, tāpat kā automātiski neatrisinās vārdu krājuma deficītu vai fonemātiskās uztveres traucējumus.Bērnam, kuram trūkst šo bāzes instrumentu pilnvērtīgai saziņai, ielikšana lielā vienaudžu grupā visbiežāk nenoved pie maģiskas valodas "atvēršanās". Tā vietā bērns sāk kompensēt savas grūtības, nostiprinot nepareizus komunikācijas modeļus – viņš pāriet tikai uz žestiem, norādīšanu vai atsevišķu skaņu izkliegšanu, lai iegūtu vēlamo. Nespējot tikt līdzi vienaudžu runas tempam un uztvert garas audzinātāju instrukcijas, bērns vienkārši izslēdzas no verbālās vides un viņa valodas plaisa nevis mazinās, bet tikai turpina pieaugt.

4. mīts: „Galvenais, ka viņš visu saprot, tātad viss ir kārtībā!” 

Pasīvā valoda (sapratne) un aktīvā valoda (runa) ir divi atšķirīgi neiroloģiski procesi. Nevainojama sapratne ir lielisks pamats, taču tā neatceļ faktu, ka bērnam var būt izteikti ekspresīvās valodas traucējumi vai runas motorās plānošanas grūtības. Ja bērns nerunā, viņš netrenē artikulācijas aparātu un praktiski neapgūst gramatiku. Ilgtermiņā šis aktīvās runas trūkums kavē fonoloģisko prasmju attīstību, kas vēlāk tieši apdraud veiksmīgu lasīšanas un rakstīšanas apguvi skolā. 

Audiologopēde Daiga Lagzdiņa aicina vecākus paļauties uz savu iekšējo sajūtu: ‘’Uzticieties savai intuitīvajai sajūtai. Ja jums kā vecākam rodas pat vismazākās šaubas par bērna attīstību, nepaļaujieties uz kaimiņu padomiem. Speciālista apmeklējums nav spriedums, tā ir dziļa, kvalitatīva bērna spēju novērtēšana. Mūsdienu audiologopēdija balstās uz zinātni, spēli, pozitīvu motivāciju un cieņpilnu sadarbību ar ģimeni. Labāk viena profilaktiska konsultācija par daudz, nekā nokavēts laiks.’’