Tas var būt arī uzticams treneris vai jauks skolotājs. Kā, lai nosargā bērnu no pedofila nagiem

Pedofilija var šķist kaut kas tāls – kaut kas tāds, kas nenotiek manā pilsētā, manā ielā un noteikti ne manā ģimenē. Taču bērnu seksuālās izmantošanas gadījumos varmāka ne vienmēr ir biedējošs svešinieks. Tas var būt arī cilvēks no bērna tuvākās vides.

Turklāt potenciālo varmāku nav iespējams noteikt pēc ārējā izskata, profesijas vai sociālā stāvokļa. Tāpēc daudz svarīgāk ir pamanīt pieaugušā uzvedību, kas sistemātiski pārkāpj bērna robežas.

Vai pedofilu var atpazīt?

“Būtu lieliski, ja mēs spētu identificēt kādas īpašas, nepārprotamas pazīmes, pēc kurām atpazīt seksuālos varmākas,” saka psiholoģe. Pieredzējuši speciālisti sastopas ar gadījumiem, kad radušās aizdomas par seksuālu vardarbību no bērna aprūpētāja puses, taču pirmais iespaids par šo cilvēku ir ļoti labs – gādīgs un rūpīgs tēvs vai audžutēvs, kurš šķiet patiesi ieinteresēts bērna labklājībā. Tikai vēlāk atklājas pavisam cita aina.

Uzmanība jāpievērš situācijām, kad pieaugušais izrāda pārmērīgu interesi par konkrēto bērnu, meklē iespējas regulāri palikt ar viņu vienatnē, cenšas būt klāt, kad bērns pārģērbjas vai mazgājas, kā arī uzstājīgi piedāvā palīdzēt darbībās, ar kurām bērns atbilstoši savam vecumam jau spēj tikt galā pats.

Satraucoša var būt arī bērna ķermenisko robežu sistemātiska neievērošana vai seksuāla rakstura joku un bērna vecumam neatbilstošu sarunu ieviešana komunikācijā. Vienlaikus jāuzsver – viena šāda pazīme pati par sevi nepierāda, ka cilvēks ir seksuāls varmāka. Jāvērtē uzvedības kopums, konteksts un tas, vai pieaugušais respektē bērna robežas.

Varmāka var šķist ļoti draudzīgs

Cilvēki, kuri vēlas seksuāli izmantot bērnu, var būt ļoti prasmīgi manipulētāji. Viņi var izturēties draudzīgi un uzmanīgi, labi saprast bērnu intereses un vajadzības un zināt, kādus vārdus izmantot, lai iegūtu bērna uzticību.

Turklāt varmāka var censties iegūt ne tikai bērna, bet arī viņa ģimenes uzticību. Jo drošāks un uzticamāks viņš šķiet vecākiem, jo vieglāk var rasties iespēja palikt ar bērnu vienatnē.

Pedofiliskas tieksmes nav iespējams noteikt pēc cilvēka sociālā statusa, izglītības vai profesijas. Tāpēc vecākiem daudz vairāk jāskatās uz konkrētā cilvēka rīcību un attieksmi pret bērna robežām.

Ja aizdomas rada skolotājs vai sporta treneris

Īpaši sarežģīti pamanīt robežu pārkāpšanu var būt situācijās, kad runa ir par cilvēku, kuram vecāki bērnu uzticējuši – skolotāju, sporta treneri, pulciņa vadītāju vai citu autoritāti.Labs kontakts ar bērnu, individuāla uzmanība vai vēlme viņam palīdzēt paši par sevi nav nekas aizdomīgs. Taču starptautiskie bērnu aizsardzības speciālisti iesaka uzmanību pievērst gadījumiem, kad

pieaugušais vienam bērnam sistemātiski velta īpašu uzmanību, piešķir privilēģijas, dod dāvanas, bez skaidras nepieciešamības regulāri cenšas ar viņu palikt divatā vai pavada laiku ar bērnu ārpus saviem profesionālajiem pienākumiem.

Uzmanību pelna arī privāta sarakste, kas nav saistīta ar mācībām vai treniņiem, seksuāla rakstura joki vai komentāri, pārmērīga fiziska tuvība un mēģinājumi kļūt par bērna īpašo uzticības personu, vienlaikus veidojot attiecības, par kurām bērns nevēlas vai tiek mudināts nestāstīt vecākiem.

Sportā fizisks kontakts pats par sevi var būt normāla treniņa sastāvdaļa – trenerim var būt nepieciešams parādīt vai koriģēt ķermeņa stāvokli. Satraukumu rada nevajadzīgs, seksualizēts vai bērnam nepatīkams kontakts, kā arī bērna pausta nevēlēšanās palikt ar treneri vienatnē.

Ja bērns pēkšņi vairs nevēlas doties uz iepriekš iemīļotiem treniņiem, baidās no individuālām nodarbībām vai ģērbtuves, kļūst satraukts, pieminot konkrētu skolotāju vai treneri, ir vērts noskaidrot iemeslu. Svarīgi nemēģināt pašiem “diagnosticēt” cilvēkam pedofiliskas tieksmes. Daudz būtiskāk ir reaģēt uz konkrētiem robežu pārkāpumiem un nopietni uztvert bērna teikto.

Pedofils bērnam var tuvoties arī internetā

Mūsdienās varmākam pat nav jāatrodas bērna fiziskajā tuvumā. Bērna uzticības iegūšana jeb grooming var notikt sociālajos tīklos, spēlēs, čatos un saziņas lietotnēs. Turklāt cilvēks otrā ekrāna pusē var melot par savu vecumu un identitāti, tostarp uzdoties par bērna vienaudzi.

Sākums var šķist pilnīgi nevainīgs. Cilvēks interesējas par bērna hobijiem, spēlē tās pašas spēles, izsaka komplimentus, uzklausa viņa problēmas un rada sajūtu: “Es tevi saprotu labāk nekā citi.”

Vēlāk var parādīties dāvanas, spēļu valūta vai citi labumi, lūgumi pāriet uz privātāku saziņas kanālu un arvien personiskāki jautājumi. Nākamais solis var būt lūgums glabāt saraksti noslēpumā, seksuālas sarunas, kailfoto vai intīmu video pieprasīšana vai mēģinājums sarunāt tikšanos klātienē. Varmākas mēdz izlikties jaunāki, izmantot komplimentus un kopīgas intereses, piedāvāt dažādus labumus un lūgt seksuāla rakstura materiālus.

Bērnam jāzina vienkāršs princips – internetā cilvēks var nebūt tas, par ko uzdodas.

Ja internetā iepazīts cilvēks prasa kailfoto vai intīmu video, sāk seksuālas sarunas, mudina attiecības slēpt no vecākiem vai aicina slepus satikties, bērnam par to jāpastāsta uzticamam pieaugušajam.

Ja bērns jau ir nosūtījis kailfoto

Šī ir situācija, kurā īpaši svarīga ir vecāku reakcija.Ja bērns jau ir nosūtījis intīmu attēlu vai video, viņam nevajadzētu turpināt pildīt otras personas prasības. Varmāka iegūto materiālu var izmantot šantāžai – draudēt to izplatīt, ja bērns nenosūtīs jaunus attēlus, video, naudu vai neizpildīs citas prasības. Jāatceras, ka jaunu materiālu nosūtīšana vai samaksāšana parasti negarantē šantāžas izbeigšanos.

Tāpēc bērnam jau iepriekš jāzina: pat ja esi izdarījis kaut ko tādu, par ko tev ir kauns vai bail stāstīt, nāc un pasaki.

Ja bērns zina, ka par šādu atklātību viņu sodīs, atņems telefonu vai aizliegs internetu, viņam var būt daudz grūtāk lūgt palīdzību. Tas savukārt dod varmākam iespēju izmantot bērna bailes un turpināt manipulāciju.

Bērni signalizē – kā to pamanīt?

Nav vienas pazīmes, kas nepārprotami apliecinātu seksuālu vardarbību. Tomēr vairākas pēkšņas vai bērna vecumam neraksturīgas uzvedības pārmaiņas var būt iemesls pievērst notiekošajam pastiprinātu uzmanību.

Bērns var sākt izvairīties no pieskārieniem un fiziska kontakta, kļūt emocionāli noslēgts vai it kā sastindzis. Var parādīties bērna vecumam neatbilstošas zināšanas par seksualitāti, seksuālu darbību atdarināšana spēlēs vai zīmējumos.

Vienlaikus interese par savu ķermeni vai masturbācija noteiktos bērna attīstības posmos pati par sevi neliecina par seksuālu vardarbību. Jāvērtē bērna vecums, uzvedības intensitāte, konteksts un citas pārmaiņas. Ja runa ir par iespējamu vervēšanu internetā, bērns var pēkšņi kļūt ļoti noslēpumains par savu telefonu, satraukties pēc ziņu saņemšanas, pavadīt internetā daudz vairāk vai mazāk laika nekā iepriekš vai nespēt izskaidrot jaunas dāvanas vai citas lietas. Arī šīs pazīmes pašas par sevi neko nepierāda, tomēr to kopums var būt iemesls mierīgai sarunai.

Ja vecākam radušās šaubas

Vecākiem var būt ārkārtīgi grūti pieļaut domu, ka bērnam varētu būt nodarījis pāri cilvēks, kuram viņi paši uzticas.

Tādēļ bērna uzvedības pārmaiņām nereti tiek meklēti citi skaidrojumi – bērns ir greizsirdīgs uz mammas jaunajām attiecībām, nesen sācis apmeklēt bērnudārzu vai skolu, pārdzīvo kādu konfliktu vai ir bijis slims.

Protams, uzvedības pārmaiņām var būt ļoti daudz iemeslu, un tās automātiski nenozīmē vardarbību. Taču, ja vecākam atkārtoti rodas sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, to nevajadzētu vienkārši ignorēt.

Robeža starp kailumu un robežu pārkāpšanu

Vecāki reizēm vaicā, kā saprast robežu starp pieņemamu kailumu ģimenē un situāciju, kurā bērna robežas jau tiek pārkāptas.

Piemēram, vai ir normāli, ja mamma mazgā muguru savam 14 gadus vecajam dēlam?

Psiholoģe skaidro, ka jāvērtē situācija, nepieciešamība un rīcības mērķis. Ja pusaudzis ir savainojis muguru un viņam vajadzīga palīdzība, tā ir viena situācija. Pavisam cita ir rīcība ar seksuālu nolūku. Būtiski ir ņemt vērā arī bērna vecumu, patstāvības līmeni un viņa paša robežas.

Bērnam jāzina – viņš drīkst pateikt “nē”

Psiholoģe uzsver, ka seksuālie varmākas var izmantot bērna bailes, kaunu un pārliecību, ka pieaugušajam nedrīkst pretoties. Tāpēc viens no efektīvākajiem bērna aizsardzības līdzekļiem ir vecumam atbilstoša izglītošana. Bērnam jāsaprot, ka viņa ķermenis pieder viņam pašam.

Viņš drīkst atteikties no pieskāriena, kas viņam ir nepatīkams, arī tad, ja to vēlas pieaugušais. Bērnam jāzina, ka intīmās ķermeņa daļas citi cilvēki nedrīkst aiztikt bez pamatota iemesla.

Tas attiecas arī uz ģimeni. Ja bērns nevēlas apskaut vai noskūpstīt radinieku, nevajadzētu viņu piespiest. Tā bērns ikdienā iemācās, ka viņa pateiktais “nē” attiecībā uz paša ķermeni ir jārespektē. Arī situācijās, kad vecākam vai ārstam nepieciešams pieskarties bērna intīmajām ķermeņa daļām veselības vai higiēnas dēļ, bērnam vecumam saprotamā veidā var paskaidrot, kas tiks darīts un kāpēc.

Savukārt fiziska sodīšana – pēršana, dunkāšana, raušana aiz matiem vai ausīm – bērnam var nodot pretēju vēstījumu: ka pieaugušais drīkst rīkoties ar viņa ķermeni pret viņa gribu.

Pats svarīgākais – lai bērns nebaidās pastāstīt

Attiecības ģimenē var kļūt par vienu no svarīgākajiem bērna aizsardzības mehānismiem. Bērnam jāzina, ka par nepatīkamu, mulsinošu vai biedējošu pieredzi viņš var pastāstīt vecākiem un netiks par to sodīts.

Varmāka var bērnam teikt: “Mamma tev neticēs”, “Tu pats esi vainīgs”, “Tas ir mūsu noslēpums” vai draudēt ar sekām, ja bērns izstāstīs. Grooming procesā slepenība, vainas sajūtas radīšana, izolēšana un šantāža patiešām tiek izmantotas, lai iegūtu kontroli pār bērnu.

Tāpēc vecāku vēstījumam jābūt pretējam: “Tu drīksti man pastāstīt jebko. Arī tad, ja kāds tev lika to turēt noslēpumā. Arī tad, ja tu pats sākumā tam piekriti. Arī tad, ja esi nosūtījis fotogrāfiju vai izdarījis kaut ko tādu, par ko tagad ir kauns. Es tevi uzklausīšu un palīdzēšu.”

Un bērnam jāzina vēl kas ļoti vienkāršs – ja pieaugušais vai kāds internetā liek justies neērti, mēģina aiztikt viņa ķermeni, prasa intīmas fotogrāfijas, liek kaut ko slēpt no vecākiem vai biedē, bērns drīkst pateikt “nē”, doties prom, pārtraukt saraksti un meklēt palīdzību.

Pieaugušā statuss šo noteikumu nemaina. Tas var būt svešinieks internetā, radinieks, ģimenes draugs, skolotājs, treneris vai cilvēks, kuru bērns līdz šim ļoti cienījis un kuram uzticējies. Lielā mērā pieaugušie paši ir vainīgi, iemācot, ka bērns nedrīkst bļaut, nedrīkst pieaugušajiem teikt "nē" un "negribu". Tieši šādi bērni ir viegls ķēriens pedofiliem.