Visiem bērniem Latvijā pienākas bezmaksas izglītība, bet realitāte ir cita. Saruna ar mammu meitai, kurai ir autisms – VIDEO

“Gribējām vecākajai meitai Līvijai māsiņu vai brālīti jau agrāk, bet nesanāca. Emma ir varavīksnes bērniņš, jo pirms tam man bija piecas neveiksmīgas grūtniecības. Grūtniecība bija brīnišķīga, pirmais dzīves gads arī foršs, bet tad radās sajūta, ka Emma ļoti atšķiras no māsas. Zinu, mēdz teikt, ka nevajag salīdzināt, bet viņa visu sāka darīt vēlāk, īsti nerunāja, nekomunicēja, neskatījās acīs. Pie Emmas diagnozes – autisms – tikām tikai trīs gadu vecumā,” stāsta Anda.

No malas Emmas grūtības ne vienmēr ir pamanāmas, taču troksnis, negaidīta situācija vai saruna, kuru viņa nesaprot, var kļūt par pārāk lielu slodzi. Viņas mamma teic, ka meitai ļoti bail ir no urbjiem un skaļiem motocikliem, un, ja šāda situācija gadās sabiedriskā vietā, viņa var aiztaisīt ausis un skaļi sākt raudāt. Nereti šādos brīžos viņas saņem nosodījuma pilnus skatienus no garāmgājējiem, taču bērniem ar autismu šādi izpaužas reakcija uz sensoro pārslodzi. Anda tad cenšas sevi mierināt, ka apkārtējie cilvēki nezina un neizprot, ko nozīmē dzīve ar autiskā spektra traucējumiem, un ka tas nav vienkārši neaudzināts un izlutināts bērns, kā var šķist no malas.

“Saprotoši ir cilvēki, kuriem pašiem ir šādi bērni vai ir radinieki, kam ir bērniņi ar kādiem attīstības traucējumiem, bet globāli sabiedrība to nesaprot. Kamēr man nebija šāda bērna, es arī neizpratu, par to neinteresējos, bet tagad izturos saprotošāk, kad redzu kaut ko tādu no malas. Bet kopumā sabiedrība ir jāizglīto, par to jārunā skolās un dārziņos.”

Emma dievina dziedāt, zīmēt mazas glezniņas, spēlējas ar lellēm, mīl dabu un suņus, un viņai ir apbrīnojama atmiņa. Savukārt prasmes, kas citiem bērniem veidojas daudz dabiskāk, piemēram, sarunāties, gaidīt savu kārtu, draudzēties, pateikt, ka ir bail vai kaut kas nepatīk,  Emma gadiem mācījusies terapijās.

Anda atminas, ka vēl aptuveni pirms trim gadiem meita praktiski nerunāja, viņai bija histērijas lēkmes, ja kaut kas nesanāca. Tagad, pateicoties terapijām, tas notiek reti. Piemēram, ABA terapijā Emma apgūst komunikācijas prasmes, mācās draudzēties ar citiem cilvēkiem, paust savas sajūtas, sagatavojas mācību procesam, veido sadzīves un higiēnas iemaņas.

Emma tikko nosvinējusi septīto dzimšanas dienu. Vecums, kas vairumam ģimeņu nozīmē skolas sākumu, Poišu ģimenei atnesis arī kaut ko citu – atbalsts terapijām beidzas. Lai saglabātu Emmas līdzšinējo terapiju apjomu, ģimenei turpmāk vajadzīgi vairāki simti eiro mēnesī. Un vēl lielākas bažas raisa jau pavisam tuva nākotne – kur un kā meitai nodrošināt mācības skolā.

“Man ir dusmas par retoriku, ka visiem bērniem Latvijā pienākas bezmaksas izglītība, jo ģimenēm, kurās aug bērni ar attīstības traucējumiem vai invaliditāti, realitāte bieži ir pavisam cita. 

Autiskais spektrs ir ļoti plašs, visiem bērniem neder viens izglītības modelis. Arī iekļaujošā izglītība nenozīmē bērnu vienkārši ielikt klasē ar 25 citiem un visu atbildību uzlikt jau tā pārslogotam skolotājam. Manā izpratnē tās ir mazākas klases tajā pašā skolā, apmācīti pedagogi un atbalsta personāls, lai bērni būtu daļa no skolas kopējās dzīves, bet mācību procesā saņemtu savām vajadzībām atbilstošu atbalstu. Ja bērns attīstās un ir tam gatavs, viņu pakāpeniski var iekļaut arī tipiskā klasē.”

Emmai ir visas iespējas reiz kļūt par patstāvīgu sabiedrības locekli, bet, lai tas notiktu, ļoti daudz jāiegulda jau tagad. Pašlaik milzīga daļa atbildības gan par izglītību, gan terapijām gulstas uz vecāku pleciem. Un tas nav tikai finansiāls slogs. Šīs ģimenes ikdienā saskaras ar bērna diagnozi, attīstības grūtībām, terapijām, ārstu apmeklējumiem un bieži vien arī ļoti sarežģītu ikdienas ritmu. Ja tam visam pievienojas nemitīgas bažas par to, kā samaksāt par bērnam nepieciešamo, spiediens kļūst milzīgs un bieži vien pat neizturams. Ne visas attiecības šādu ilgstošu slodzi iztur, un ģimenes izjūk. 

“Mēs daudz runājam par demogrāfiju un ģimeņu stiprināšanu, bet ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, valsts atbalsta joprojām ir krietni, krietni par maz,” Anda saka.

Anda neslēpj, ka emocionāli visgrūtākais ir neziņa, kas būs tālāk. Domājot par vecāko meitu, viņa aptuveni spēj iztēloties ceļu uz priekšu – pamatskola, pēc tam vidusskola, augstskola, darbs, attiecības un pašai sava dzīve. Par jaunāko meitu viņa tā nevar teikt, tomēr Poišu ģimene sapņo, ka nākotnē sabiedrība Emmu un citus līdzīgus bērnus pieņems, viņi varēs iekļauties, varēs iet skolā, viņiem būs draugi un ģimene. “Es domāju, ka jebkurš vēlas savam bērnam, lai viņš atrod savu vietu, lai viņam ir draugi, sapņu profesija un lai viņi ir laimīgi tajā, ko dara.”

Palīdzības sniegšana Emmai:

ANDA POIŠA
Konts: LV20HABA0551065838795
Mērķis: Ziedojums Emmas Poišas rehabilitācijai

Visi ziedojumi tiek ieskaitīti atsevišķā kontā un tiks izmantoti Emmas terapijām, rehabilitācijai, izglītībai un citiem ar viņas attīstību saistītiem izdevumiem.